Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes galvenais ekonomists uzsver, ka
pat krīzes laikā uzņēmumi turpināja "talantu medības",
un to vadošajiem darbiniekiem alga ir pat pieaugusi - kopš krīzes sākuma darbinieku skaits privātajā sektorā ar bruto darba samaksu virs 3000 eiro palielinājies no 20 000 līdz 30 000
Vienlaikus ir būtiska sabiedrības un ekonomikas daļa, kas atrodas diametrāli pretējā situācijā. Starp pandēmijas visvairāk skartajiem nozarēm un profesijām vairākums ir ar nelielu vidējo algu. Piemēram, izmitināšanā un ēdināšanā darbinieku skaits pandēmijas laikā saruka par ceturtdaļu, būtiski cieta ceļojumu biroju, gaisa transporta un skaistumkopšanas salonu darbība. Ekonomikas struktūras reģionālās atšķirības noteica lielāku darbvietu samazinājumu Rīgā un Jūrmalā, norāda Krasnopjorovs.
Viņš skaidro, ka, kā jau krīzē ierasts, lielāku ietekmi izjuta iedzīvotāji bez augstākās vai arodizglītības, kā arī ne latvieši. Vecumgrupu dalījumā atlaišanas visvairāk skāra jauniešus - puse no darbvietu skaita samazinājuma valstī attiecas uz jauniešiem līdz 30 gadu vecumam. Tas atspoguļo gan lielāku jauniešu iesaisti smagāk skarto nozaru darbībā, gan arī uzņēmēju tieksmi labprātāk šķirties no darbiniekiem ar nelielu pieredzi.
Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes galvenais ekonomists skaidro, ka Īstermiņa problēmas efektīvi risināmas ar lielāku sociālās drošības spilvenu, taču nav jāaizmirst par Latvijas darba tirgus ilgtermiņa problēmām. Vēl pirms pandēmijas nodarbinātības līmenis dažās iedzīvotāju grupās bija būtiski zemāks nekā citās Eiropas Savienības (ES) valstīs. Jauniešu zemā nodarbinātība atspoguļo zemu arodizglītības izplatību un prestižu, savukārt pusmūža vecuma vīriešiem tā ir bieži saistīta ar zemu mūžizglītības izplatību un dažreiz paviršu tās kvalitātes kontroli, nepietiekamām digitālām prasmēm, kā arī ar veselības stāvokļa pasliktinājumu (uzlabojami ir gan veselības aprūpes sistēma, gan dzīvesveids).