1979. gadā Arturs Lūiss ieguva Nobela prēmiju ekonomikā par izaugsmes dinamikas analīzi jaunattīstības valstīs. Viņa konceptuālā shēma bija ļoti vērtīga, lai gūtu izpratni par to, kā strukturālas pārmaiņas palīdz sekmēt ekonomisko izaugsmi virknē valstu.
Pasaules ekonomika fundamentālas režīma maiņas priekšā (1)
Bāzes ideja, kuru uzsvēra Lūiss, bija tāda, ka jaunattīstības valstis sāk augt, pateicoties eksporta nozaru paplašināšanai, kas neitralizē zaudējumus, kas radušies darbaspēka trūkuma dēļ tradicionālajās nozarēs, piemēram, zemkopībā. Līdzās iekšējā patēriņa un pirktspējas pieaugumam palielinās arī ārējās tirdzniecības nozaru iespējas.
Ražīgums un ienākumu pieaugums rūpniecības nozarēs parasti ir 3-4 reizes augstāks nekā tradicionālajās nozarēs, tādēļ vidējais ienākumu līmenis aug atkarībā no tā, cik daudzi cilvēki dodas strādāt uz pieaugošo eksporta sektoru. Tomēr, kā bilda Lūiss, eksporta nozarē algu pieaugums ir faktiski apspiests.
Darbaspēka pieejamība nav tā problēma, kas būtu uzskatāma par atslēgas faktoru ekonomiskajai izaugsmei un kapitāla investīcijām, kas nepieciešamas darbietilpīgākajās nozarēs. Atdeve no investīcijām šādās nozarēs ir atkarīga no konkurences apstākļiem pasaules ekonomikā.
Šādas dinamikas rezultāts var būt apbrīnojami augsti ekonomiskās izaugsmes tempi, kas nereti saglabājas vairākus gadus vai pat desmitgades. Tiesa gan, arī šādam pieaugumam ir savas robežas. Kad liekā darbaspēka resursi izsīkst, ekonomika sasniedz tā saucamo “Lūisa pagrieziena punktu”. Parasti tas skaidrojams ar to, ka valsts “izaug” no vidēji zemu ienākumu līmeņa. Tā, piemēram, Ķīna Lūisa pagrieziena punktu sasniedza pirms 10-15 gadiem, kā rezultātā valsts ekonomikas izaugsmes dinamikā bija vērojamas pārmaiņas.