Ēnu ekonomikas apjoms Latvijā pērn pieaudzis par 1,1 procentpunktu, sasniedzot 26,6% no IKP. Naudas izteiksmē tie ir 2,74 miljardi eiro, kas aizgājuši garām valsts kasei. No šīs summas 77% ir tiešā veidā saistīti ar darbaspēka nodokļiem, 10% saistīti ar akcīzes nodokli, bet 9% - ar PVN. Lielākā problēma ir aplokšņu algas.

Ēnu ekonomika un tās cēloņi

Ēnu ekonomika ir kompleksa problēma, kas prasa kompleksu risinājumu. Endziņš norāda, ka vieglākie uzdevumi ir izdarīti, taču ir jākāpjas augstāk – jāraugās, kas ir vidējais profils biznesam. Ja izdotos paaugstināt eksportu un produktivitāti, tad arī vajadzētu mazināties ēnu ekonomikas apjomam.

“Mēs zinām, ka iekšējā tirgū tā situācija ir bijusi pietiekami sarežģīta. Tāpēc daudziem biznesiem tas ir tāds kā biznesa modelis,” pauž Endziņš.

Šobrīd vairāk nekā 70% uzņēmumu norāda, ka nodokļu likmes ir problemātiskas. Valdības politikai pēc iespējas vairāk būtu jārisina ar produktivitāti saistītās problēmas. LTRK valdes priekšsēdētājs pauž: “Ja mums produktivitāte būtu kā Skandināvijas valstīs, tad arī ēnu ekonomikas apjoms būtu līdzīgs Skandināvijai.”

Gruzniņš kā vēl vienu iemeslu min darba un biznesa kultūru. Igaunijā biznesa kultūra ir ļoti atšķirīga. Tas ir veidojies vēsturiski. Uzņēmējs pieļauj, ka Latvijā viens no iemesliem kompāniju aiziešanai ēnu ekonomikā varētu būt saistīts ar to, ka, pienākot krīzei, nākas optimizēt izmaksas, un citreiz uzņēmumi neredz citas iespējas, kā “aiziet pelēkajā zonā”.

“Bruģakmens rūpnīcas 2008./09. gadā radās ļoti daudz. Mums visu patēriņu var nosegt divām ražotnēm, taču – ja ir septiņas astoņas ražotnes, tad veidojas iekšējā konkurence. Tad arī ražotāji ir spiesti pārdot produkciju par pašizmaksu,” saka Gruzniņš.

Kā vēl viens faktors – kontroles faktors. Kontrole ir nepieciešama – kā apkarot un kā cīnīties pret ēnu ekonomiku. Tam nav jāattiecas tikai uz VID, bet arī uz citām institūcijām.

Endziņš vērš uzmanību arī uz nodokļu politiku, jo vienmēr konferencēs par ēnu ekonomiku ir klāt VID vadība, taču politiķu nav.

“Finanšu ministrs Jānis Reirs nav bijis uz ēnu ekonomikas konferencēm. Tā kā ir daudz nodokļu politikas jautājumu, tad realitātē redzam, ka šīs problēmas nerisinās. Ja, piemēram, cilvēks dodas bērna kopšanas atvaļinājumā un viņš ir nopelnījis labu vecāka atbalstu. Ja cilvēks iet strādāt, tad viņš zaudē līdz 40% no šī pabalsta. Tāpēc daudzi jaunie vecāki legāli nestrādā, lai nezaudētu šo pabalstu, bet meklē iespējas neoficiāli piepelnīties. Valstij būtu labāk, ja tiktu ļauts vecākam strādāt, saglabājot vismaz 80% no pabalsta,” spriež Endziņš.

Šobrīd VID klienti nedara godu uzņēmēju komūnai un nevairo konkurētspēju. Nereti uzņēmēju vidū var novērot lielu inovativitāti, taču ne tajā virzienā, kur vajadzētu, ironizē Jaunzeme.

Ir gaišā daļa uzņēmēju, kurus tas neapmierina, bet ir daļa, kurus tas apmierina. Ir arī darbinieki, kuri uzticas darba devējiem. Par kādiem pabalstiem varam runāt, ja sabiedrības daļa nesaņems normālu pensiju no sociālajām iemaksām? Ir darba devēji, kuri arī pasaka, ka ir jāpriecājas par to, ka vismaz tā alga aploksnē ir izmaksāta,” saka Jaunzeme.

Krīzes laikā situācija nedaudz uzlabojās, jo cilvēki redzēja, ka, neesot ēnu ekonomikā, var saņemt valsts pabalstu. Ir arī uzņēmumi, kurus tas pilnībā neuztrauc. Šobrīd vairāk vai mazāk daudziem uzņēmumiem viss liekas pilnībā normāli.

“Ekonomika ir sabiedrības spogulis – uzņēmēju kopējais noskaņojums un tas, kas noticis – Latvija nav laimējusi lielo “biļeti”, iestājoties ES. Tas ir smags darbs, lai varētu veiksmīgi īstenot ekonomiku, iesaistot gan kontrolējošās iestādes, gan uzņēmumus, gan arī citas sabiedrības grupas. Salīdzinot ar 2004. gadu, Latvijā ir vērojams progress,” saka Zīle.

Atbalsts krīzes laikā un aiziešana no “ēnām”

Nodokļu ieņēmumi pirmajā ceturksnī ir labi un ir nepamatotas spekulācijas par to, ka tas ir kovida piemaksu dēļ. Vairāk nekā 70% pienesums ir no privātā sektora. Ir bijusi vēlme un varēšana iziet no “ēnām”.

“Eksportspējīgais bizness ir tas, kurš spēj sniegt lielāko pienesumu. Uzņēmums, kas strādā pakalpojumu sniegšanas jomā Latvijas iekšienē, visticamāk, nekad nekļūs par eksportspējīgu uzņēmumu, jo tiem vajadzīgas ir cita veida prasmes un specifika,” stāsta Jaunzeme.

Ļoti būtiski ir saprast, ka ir eksportējošie un biznesu dzenošie uzņēmumi. Ir arī apkalpojošā sfēra, kas arī ir vajadzīga ekonomikas izaugsmes. Vienojošais faktors ir darbaspēks un mūžizglītība. Cilvēkiem, iegūstot jaunas prasmes un iemaņas, paver arvien jaunas iespējas.

Domas dalīsies, vai atbalsts bija vajadzīgs visiem, vai tam bija jābūt tik lielam vai mazam.

“Starp uzņēmumiem nauda tik tiešām runā – tas ir būtiskākais. Mums ir jāskatās, kā palielināt eksportējošo uzņēmumu skaitu. Ir jāskatās arī otrā virzienā – uz uzņēmumiem, kas ir gatavi attīstīties uz vietas, taču tas netiek darīts ēnu ekonomikas dēļ. Mums ir atsevišķas nozares, kur netiek investēts, apzinoties, ka neesam konkurētspējīgi. Tādēļ Latvijai aiziet garām arī investīcijas,” saka Gruzniņš.

Kopumā valsts atbalsts uzņēmumiem bija ļoti labs, un uzņēmēji to arī augstu novērtēja.

“Vai atbalsts būs līdzējis mazināt ēnu ekonomiku nākotnē – grūti pateikt. Iespējams, ka daļa pirmo reizi aizdomājās par to, ka varbūt ir bijis vērts maksāt darbaspēka nodokļus. Tajā pašā laikā bija uzņēmumi, kuri ne līdz galam bija maksājuši nodokļus, bet pabalstu saņēma tāpat,” saka Endziņš.

Ēnu ekonomika un nozaru specifika

Runājot par būvniecības nozari, ir zināms paradokss – tā pandēmijas laikā īpaši necieta. Runa bija par darbaspēka pieejamību. VID novēro, ka darbs neapstājās, darbaspēka izmaksas pieauga. Var redzēt, ka daļa darbinieku oficiāli strādā par velti, ir arī gadījumi, kad darbiniekiem ir daudz neuzskaitīto stundu.

“Problēmas ir visos sektoros – gan mazajos, gan vidējos. Mēs stāvam uz pārmaiņu sliekšņa būvniecības nozarē. Ir bezatbildīgi aicināt VID iet uz katru uzņēmumu, kur strādā līdz pieciem cilvēkiem. Ir jāvērš uzmanība, kā izmaksas un darba stundas tiek rēķinātas uz objektu. Problēma ir visā ķēdē,” saka Jaunzeme.

Būvniecība ir tā nozare, kurai ir ļoti veiksmīga sadarbība ar tiesībsargājošajām iestādēm ēnu ekonomikas mazināšanai. 2016. gadā tika noslēgta ģenerālvienošanās, tāpat arī ir noteikta darba laika uzskaite, izveidots ētikas kodekss – tā ir nozare, kas nāk pretī un strādā pie ēnu ekonomikas problēmu risināšanas.

“Pēdējos gados kovida krīzes ietekmē sākotnēji likās, ka būvniecība būs tā nozare, kur sekas būs ļoti bēdīgas. Tomēr nācās secināt, ka Latvijā ir diezgan daudz turīgu cilvēku, kas saprata, ka ir īpašumi, kam nepieciešami kādi uzlabojumi. Līdz ar to papildu aktivitāte bija mazo būvnieku un amatnieku jomās,” skaidro Zīle.

Korupcija un ēnu ekonomika

Biznesam ir zināms likums – laiks ir nauda. Tas nozīmē, ka ir svarīgi ātri virzīties uz priekšu ar saviem projektiem. Pirms dažiem gadiem attīstītāji Rīgā sacīja, ka investori nevarēja pateikt, kad nekustamā īpašuma projekts tiks pabeigts birokrātijas dēļ.

“Ja ir nepieciešama kāda atļauja un tā ir saņemama neadekvāti garā laikā, tad tā ir augsne potenciālai korupcijai. Pieeja ir jāveido tā, lai laiks ir maksimāli saīsināts. Pirms vairākiem gadiem Uzņēmumu reģistrs panāca, ka jaunas firmas reģistrācija notiek maksimums trīs dienu laikā. Tāpēc – ja būtu pakalpojumi pieejami uzreiz, tad arī nebūtu vajadzības dot kukuļus,” spriež Endziņš.

Arī Zīle pauž, ka ir ļoti svarīgi audzēt atļauju izsniegšanas tempu, it īpaši būvniecībā, vairāk digitalizējot valsts sistēmas. Tomēr – lai tās spētu veiksmīgi lietot, daudz kas ir atkarīgs no digitālajām prasmēm.

Galvenais, kas paveikts ēnu ekonomikas mazināšanai

Divus gadus VID nepildīja pamatfunkcijas – tika dalīti pabalsti. Ēnu ekonomika pieauga par 1%. Tas nozīmē, ka tā godīgo uzņēmēju daļa ir pietiekami liela, lai viņus nebūtu pastāvīgi jāpieskata.

“Sodu politika nav pašmērķis. Ir jāpanāk izmaiņas uzvedībā un tās jāuztur. Tāda situācija, ka mēs stāvam pie katrām durvīm un tikai tāpēc ir citādāka uzvedība, nav pareizi. Šeit jāpievērš uzmanība tam, ko esam darījuši divus gadus, gūstot labu ieskatu biznesa kultūrā. Tagad VID ir tuvāk iepazinusies ar tūkstošiem uzņēmumu. Labprātīgā nodokļu nomaksa nav tik tāls sapnis – mēs esam visai tuvu civilizētai pasaulei,” saka Jaunzeme.

Tāpat tika strādāts pie tā, kas jāpaveic pēc kovida krīzes. Ir jauns pamats, un atgriežoties pie savām pamatfunkcijām, un VID ir iespēja verificēt to, kas uzrakstīts teorētiski. Situācija nav tik slikta, un nākotnes skatījums nodokļu nomaksas jomā nav tik drūms.

“Ļoti pozitīva iniciatīva ir Nodarbinātības Valsts aģentūrai, kas atbalsta jauniešu vasaras darbus. Tur cilvēkiem ir iespēja iegūt pirmo darba pieredzi, kā arī pirmo pieredzi ar dokumentiem, piemēram, iekārtoties darbā, noformēt algas grāmatiņu.

Pārāk maz uzmanības ir pievērsta VID izveidotajam Risku pašnovērtēšanas rīkam, ar kuru uzņēmums var noteikt, kā kompānija izskatās VID acīs. Endziņa ieskatā, rīks varētu būt noderīgs, lai uzņēmumi paši spētu vadīt savus riskus. Vēl viens labs rīks ir bijis čeku loterija.

“Darbaspēka nodokļu konkurētspēja un birokrātijas temps – tās ir darāmās lietas. Ir jādara tā, lai atļaujas un saskaņojumi nav jāgaida 30 dienas, ja to var izdarīt ātrāk. Tas būs labāk gan ekonomiski, gan arī būs pamats izvairīties no liekiem kukuļiem,” noslēdz Endziņš.