Sv, 2.10.2022.

Merkantili aprēķini, domājot par pensiju, un vēlme apgūt to, ko vēl nezinu: Ilzes ceļš uz IT

Līga Ozoliņa
Merkantili aprēķini, domājot par pensiju, un vēlme apgūt to, ko vēl nezinu: Ilzes ceļš uz IT
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments
Foto: Mārcis Gaujenietis

Jau pavisam drīz, pēc mēneša, sāksies trešā biedrības Riga TechGirls rīkotā apmācību programma “Iepazīsti tehnoloģijas”. Dalībniekiem tā būs iespēja apjaust, cik dažādi ir tehnoloģiju virzieni, kādas iespējas rada tehnoloģijas, kā zināšanas par tām mūsdienās var noderēt jebkurā nozarē un kā rīkoties, ja rodas interese un vēlme pārkvalificēties darbam IT. Šobrīd, kad vēl norit reģistrēšanās dalībai programmā, aicinājām uz sarunu Ilzi Šarnu, siguldieti, kura divarpus gadu laikā ir piedalījusies divās “Iepazīsti tehnoloģijas” programmās, pabeigusi She Goes Tech Bootcamp, absolvējusi Riga TechGirls mentoru programmu un no stažieres nepilna gada laikā kļuvusi par pilntiesīgu Accenture Baltics darbinieci.

Ir sākusies pieteikšanās jau trešajai “Iepazīsti tehnoloģijas” programmai. Vai tu vēl atceries, kā nonāci līdz tam, ka jāpiesakās tieši šai programmai?

Vēl pirms dažiem gadiem es biju lietotājs parastais. Es biju no tiem cilvēkiem, kurš labprāt nopērk datoru, vēlams ar visu jau uzinstalētu, jo negribēju meklēt un domāt, kā kaut ko vēl tur instalēt. Ja man darbā e-pastā kaut kas notika, es saucu tehnisko atbalstu ar naivu tekstiņu: “Man tur kaut kas pazuda...” (Smejas.) Ja sistēmai kaut kas notika, darīju to pašu, un man tas ļoti labi derēja. Es patiešām biju cilvēks parastais, kurš 1998. gadā pabeidza ģimnāziju un vienīgais, ko atcerējās no informātikas, bija zaļi burtiņi, kas krīt melnā ekrānā, un mums uz ātrumu jācenšas atrast šos burtus uz klaviatūras. Ja pēc tam studiju vai darba gaitas nav aizvedušas pie tā, ka ir nepieciešams izmantot datoru, tad, gribi negribi, vari sajusties atpalikusi attīstībā. Lieta tāda, ka ilgāku laiku es šo savu atpalicību arī nemaz necentos likvidēt. Domāju – ok, fine (labi – red.), es iztikšu, man to visu nevajag.

Un tad kaut kur izlasīju, ka tu paliec mentāli vecs, ja pārstāj mācīties. Es domāju – tā, ko es dzīvē nemāku? IT es nemāku, bliezīšu iekšā IT (smejas).

Protams, tam visam pamatā bija arī ļoti merkantili aprēķini. Es rēķināju, cik man ir gadu. Tobrīd bija 40. Es domāju, cik gadus es esmu jau nostrādājusi. Biju nostrādājusi 20. Es domāju, cik man vēl gadi ir jāstrādā? Izrēķināju, ka līdz pensijai ir vēl 25, vairāk, nekā jau nostrādāts. Tātad man ir jāatrod joma, kurā es gribu strādāt, kura mani interesē, kurā es varu būt noderīga un kurā es varu nopelnīt.

Ar kādām sajūtām atceries savus pirmos soļus IT pasaulē?

Atceros, kad pirmajā gadā izsludināja “Iepazīsti tehnoloģijas”, to pasniedza kā jaunumu, kā kaut ko nebijušu. Es tajā laikā dzīvoju mājās ar bēbi, taču uzreiz, kā izdzirdēju par programmu, pieteicos. Izgāju pirmo gadu, ieguvu sertifikātu. Pēc programmas pieteicos arī mentoru programmai UX (lietotāju pieredze no user experience – red.) celiņā, taču mani nepaņēma. Šodien skaidri zinu – kāpēc. Es vienkārši biju uzrakstījusi pieteikumu no sērijas: es jums būšu vislabākā, ņemiet mani!

Tad sanāk, ka ar to vien nepietiek?

Jā, ar to nepietiek, jo mēs visi esam vislabākie. (Abas smejamies.) Bet tajā gadā es arī īpaši neskumu, ka mani nepaņēma. Es biju pieteikusies arī Accenture She Goes Tech programmai. Man teju vienlaicīgi atnāca apstiprinājums uz Java mācībām, un es vienkārši sapratu, ka vienlaicīgi abus tāpat nepavilktu. Tā es no februāra sāku mācīties She Goes Tech. Mācības gāja līdz pagājušajam septembrim. Vasaras mēnešos mācības nebija tik intensīvas, un tobrīd es jau biju sapratusi, ka man tā Java īsti nepadodas, manas smadzenes nevelk. Bet tad mani LinkedIn uzrunāja Accenture pārstāvis un aicināja pieteikties uz Cloud Integration Bootcamp (divu nedēļu intensīvas mācības no rīta līdz vakaram) tepat Accenture. Priecīga pieteicos, ieguvu sertifikātu, un mums bija vienošanās, ka rudenī kļūšu par stažieri. Paralēli tam vasarā bija izsludināta pieteikšanās otrajai “Iepazīsti tehnoloģijas” sezonai. Tā kā bija solījums, ka programma būs pilnveidota, iepazinos ar to un secināju, ka man tā ir jādzird un jāredz. Turklāt “Iepazīsti tehnoloģijas” ir foršas ar to, ka nodarbības var klausīties sev ērtā laikā, nav jāsēž tiešsaistē noteiktā laikā.

Vispār varat man mest ar akmeņiem, bet es esmu pateicīga kovidam. Ja nebūtu Covid-19 un viss nebūtu pārgājis uz tiešsaisti, ar pusotru gadu vecu bērnu uz rokām es noteikti nebūtu spējīga izbraukāt trīs reizes nedēļā darbdienu vakaros un vēl sestdienu rītos uz Rīgu. Mājās to visu es varēju atļauties darīt. Tā bija reāla iespēja kaut ko mainīt, ne tikai par to pasapņot.

Tātad tu pieteicies arī otrajai “Iepazīsti tehnoloģijas” sezonai. Kāds varētu jautāt – vai tev tiešām laika tik daudz, ka atkārtoti piesakies vienai un tai pašai programmai? Ko tev deva otrās “Iepazīsti tehnoloģijas”?

Pirmajā gadā klausījos “Iepazīsti tehnoloģijas” ar atvērtu muti, uzzināju par dažādajām profesijām šajā nozarē. Viss bija jauns. Otrajā gadā es tāpat klausījos ar atvērtu muti (smejas), bet jau ar domu, ka šoreiz piemērīšu tās “kleitiņas” – kura man labāk der, kura man piestāv, kura sader ar manu raksturu. Es domāju, ka otrajā gadā es vienkārši vairāk visu ko sadzirdēju, un manī vēl vairāk nostiprinājās pārliecība, ka UX ir tas, kas mani patiešām interesē, neraugoties uz to, ka starplaikā biju izgājusi gan Java, gan Cloud Integration kursus Accenture.

Ja pareizi saprotu, tad pēc pagājušā gada “Iepazīsti tehnoloģijas” mēģināji otrreiz iekļūt Riga TechGirls mentoru programmā?

Jā, es vienu brīdi palauzīju galvu – IT projektu vadība vai UX, bet beigās paliku tomēr pie UX celiņa.

Vai šoreiz bija sajūta, ka pieteikumu uzrakstīji daudz motivētāku?

Jā, noteikti (smejas). Es domāju, ka pirmais pieteikums ir biedinošs paraugs tam, kā noteikti nevajadzētu rakstīt pieteikumus (smejas). Pagājušajā gadā es jau daudz vairāk analizēju, kāpēc es būtu piemērota UX, kuras no manām prasmēm un kas no tā, ko iepriekš esmu darījusi, derētu šajā profesijā. Nevis es esmu baigi labā, ņemiet mani, bet gan analizēju: esmu strādājusi bankā reklamāciju nodaļā, tātad protu analizēt datus un tā tālāk. Tā es izliku pa punktiņiem visu, kas man šķita atbilstošs. Domāju, ka pieteikuma kvalitāte bija daudz labāka, plus vēl zvaigznes augšā sastājās man labvēlīgi – tiku uzņemta.

Kā tev gāja UX celiņā?

Sākumā tās sajūtas bija tādas pacilātas – forši, mēs esam uzņemtas, nu tikai viss notiks, nu tikai mani mācīs, bet tad man viena mentoru programmas dalībniece pajautāja, vēlāk arī mentore pajautāja – kāds ir tavs mērķis, kāpēc tu te esi? Sapratu, ok, nevis kāds man te kaut ko mācīs, bet man jāsaprot, ko es gribu iemācīties.

Mans mērķis bija mentoru programmas laikā izveidot savu portfolio. Lai būtu portfolio, bija jābūt projektam. Lai būtu projekts, bija vajadzīga tēma. No dizaina domāšanas lekcijām mani ļoti bija uzrunājis Dons Normans (Don Norman), kurš tik iedvesmojoši bija runājis par lielām sociālām problēmām, kuras nav viegli risināmas (wicked problems). Es dažkārt esmu tāds nedaudz Napoleons savā garā, tad nu domāju - nu kur ir kāda liela, sociāla problēma, kuru risināt? Es esmu tai gatava! Parādies! (Smejas.)

Tajā mirklī arī viss kaut kā saslēdzās. Es biju sacepusies par Spānijas kailgliemežiem, jo pagājušajā vasarā tie bija ienākuši manā dārzā, un es sapratu, ka arī šī vasara ne ar ko daudz neatšķirsies. Es sāku satraukties par savu dārzu un par tiem Spānijas kailgliemežiem arī tādā nozīmē, ka Latvijā nav līdz galam sakārtots normatīvais regulējums – no vienas puses, šie gliemeži ir invazīvā suga, no otras puses, tas līdz galam nav nostiprināts regulējumā, kas ļoti apgrūtina darbu iestādēm. Tad es vēl biju izlasījusi viena politiķa interviju, kurā viņam uzdeva jautājumu par Spānijas kailgliemežiem un viņš atbildēja aptuveni tā: šobrīd regulējuma nav, tāpēc mēs nevaram neko izdarīt, bet, kad viņus iekļaus invazīvo sugu sarakstā, tad mēs varēsim sodīt cilvēkus, kuri neko ar tiem gliemežiem nedara. Es tā nodomāju – cilvēks atkal vainīgs; nevis jūs kaut kā mums palīdzat ar padomu vai idejām. Tu jau jūti, es par šo tā pamatīgi uzcepos, jo šis jau nav stāsts tikai par gliemežiem, bet par sistēmu.

Uzcepies. Un kas tālāk?

Nu, kad mentore man prasīja, kādu tēmu gribu risināt, nolēmu, ka taisīšu gliemežus.

Taisīsi gliemežus?

Risināšu šo jautājumu Siguldas pilsētā ar dizaina domāšanas palīdzību. Tā nu sakrita, ka tobrīd satiku vēl citus cilvēkus, kurus arī šis jautājums patiešām interesēja. Es kaut kā ticu, ka tad, kad tu esi īstajā vietā, tev visas durvis veras. Man neviļus radās šī sajūta. Jā, es izdomāju tēmu, bet ātri atradu domubiedrus un atbalsta komandu. Papildus tam mana mentore, igauniete Johanna Mai Rīsmā (Johanna-Mai Riismaa) mani gudri vadīja.

Kā šajā gadījumā izpaudās dizaina domāšana?

Problēmas izpēte, datu vākšana, intervijas ar cilvēkiem. Es ļoti daudz laika pavadīju, pētot informāciju par to, kas notiek pasaulē. Mana pirmā personīgā saskare ar šiem gliemežiem bija Norvēģijā tālajā 2011. gadā. Norvēģija ir bagāta un attīstīta valsts, bet, ja arī viņi netiek galā ar šo problēmu, tātad tur nav viegla risinājuma, tur ar naudu vien nepietiek. Es ļoti daudz meklēju informāciju Norvēģijas portālos: ko viņi dara, kas ir mainījies šajā laikā? Vienīgais, kas atšķir Latviju no Norvēģijas šajā jautājumā, ir tas, ka tur par šo problēmu runā, ka cilvēki rīko talkas, viņi apvienojas komūnās kopīga mērķa vārdā. Un kopienas spēks, kolektīvais darbs šeit ir svarīgs.

Un kā tu atrisināji šo problēmu?

Noorganizēju darba sesiju ar Siguldas iedzīvotājiem, mums radās interesantas idejas. Piemēram, lasīt gliemežus, tos nodot un ražot biogāzi. Bija arī variants, ka būtu jāierīko vienkārši gliemežu nodošanas punkts. Jārīko sacensības vai talkas, kurās iesaistās visa komūna. Pēc tam ar visiem šiem rezultātiem devos uz pašvaldības vides pārvaldi. Pēc šīs sarunas nonācām līdz risinājumam, ka izveidosim pilotprojektu, kura ietvaros izmantosim Indijas skrējējpīles. Proti, veidosim pīļu ganāmpulku, kas dzīvos pašvaldībai piederošajās teritorijās, kurās šo gliemežu ir ļoti daudz. Šogad ir pirmais gads, kad Latvijā ir izsludināta pieteikšanās mazajiem grantiem invazīvo sugu apkarošanai. Pieteicos šim grantam un to arī ieguvu divu gadu izmēģinājuma periodam.

Vai sanāk, ka šobrīd esi slavena Siguldā, jo risini šādu visai pilsētai būtisku problēmu?

Pagaidām vēl nē (smejas). Tas vēl tikai būs, kad cilvēki pamanīs, ka tāds projekts tiešām ir, ka tajā ābeļdārza teritorijā parādīsies pīles, viņu mājiņa un sētiņa.

Tad pīļu vēl nav?

Pīles ir izšķīlušās, bet ne manā mājā. Viņas izšķīlās kaut kad jūnija sākumā, vēl aug pie audzētāja. Man būs 15 pīles, trīs mājiņas. Projekta ideja ir, ka es aizvedu pīles ar visu mājiņu un sētiņu tur, kur ir šie gliemeži. Cilvēkam, kurš mani piesaista, ir nulle problēmu. Pat pārtika pīlēm būs nodrošināta. Vienīgā lieta, uz ko cilvēkam jābūt gatavam, - uzņemt savā dārzā pīles un reizi dienā ieliet tām svaigu ūdeni.

Un kā ar kakām?

Šis ir ļoti labs jautājums. Ar to ir jārēķinās. Es zinu, ka būs cilvēki, kuri teiks – nē, es negribu, un tas ir fine. Bet ir divi aspekti, uz kuriem es gribu vērst uzmanību. Pirmais, kam tu labāk uzkāptu – gliemezim vai pīļu kakai. Turklāt tas, ka tavā dārzā ir šie gliemeži, gandrīz automātiski nozīmē to, ka tu pa savu dārzu jau sen vairs nestaigā ar basām kājām. Otrs, pīļu kakas patiesībā ir ļoti labs bioloģiskais mēslojums, turklāt lietus laikā tās pilnībā sadalās un aizskalojas. Nekas tur no tām kakām nepaliek.

Mans projekts paredz, ka pīlēm apkārt ir sētiņa, līdz ar to cilvēks var izvēlēties, kurā dārza stūrī vēlas pīles palaist, kas nozīmē, ka viņas nepietaisīs visu dārzu.

Tagad gan lasītāji, iespējams, domā: bet kur tad te tas digitālais, kur ir tās tehnoloģijas?

Nu redzi, dizaina domāšana nav tikai par tehnoloģijām. Tā ir par servisu, produktu, pakalpojumu, par problēmu. Par risinājuma radīšanu kādai noteiktai problēmai. Vai tas risinājums ir fizisks vai virtuāls, vai bioloģisks, gāginošs un skrienošs pa dārzu, tas ir atkarīgs no problēmas. UX komponente manā projektā bija šī dizaina domāšana un veids, kā es paraudzījos uz šo problēmu un ar kādiem rīkiem strādāju, lai problēmu risinātu.

Patiesībā tas, ko dod “Iepazīsti tehnoloģijas” programma, tā iedod apjausmu, ka IT nav tikai programmēšana. UX, piemēram, ir cilvēku iepazīšana, viņa paradumu, vēlmju, vajadzību noskaidrošana un izprašana. Tā lielā mērā ir komunikācija. Jā, tur, protams, ir arī specifiskas zināšanas, bet lielā mērā tomēr tieši komunikācija, un svarīgs ir tas, kas ir darīts, attīstīts iepriekšējās darba vietās un profesionālajās un sociālajās lomās.

Riga TechGirls mentoru programmas UX celiņš ir absolvēts. Šobrīd strādā Accenture Baltics jau kā pilna laika darbinieks. Taču tie ir Cloud Integration projekti (veido API, savienojumus starp sistēmām – red.), nevis UX. Kas tālāk?

Jā, tam, ko daru ikdienā, īsti nekāda sakara ar UX nav. Bet plānā ir to mainīt.

Uzdošu tev  vienu no klišejiskākajiem darba interviju jautājumiem – kur tu redzi sevi pēc gada, trijiem vai pieciem, nu kad tu jau esi uz šī IT ceļa?

Es par to esmu ārkārtīgi daudz domājusi. Ja vēl pirms pāris gadiem es darba intervijā mēģinātu kaut ko saboksterēt, atbildēt tā, kā šķiet, ka no manis gaida, tagad es teiktu, ka nezinu. Paskatieties, kas ar mani ir noticis divu gadu laikā – es nomainīju visu. Kā lai es zinu, kas notiks vēl pēc pieciem gadiem? Man nav ne jausmas. Tas, ko es darīšu, es turpināšu iet tur, kur man ir interesanti. Kamēr manī ir tas aicinājums, tikmēr es attīstos noteiktajā virzienā.

Kad es tikko sāku strādāt bankā, man bija jāmācās dažādas darba programmas un norvēģu valoda. Man tas ļoti patika. Es nostrādāju tur septiņus gadus, man tur patika, bet tad vienā brīdī tā patika beidzās. Un nāca kaut kas cits.

Vai pieteiksies arī trešo reizi uz “Iepazīsti tehnoloģijas”?

Es aktīvi domāju par to, vai pieteikties. Gribētos ļoti, bet domāju, vai man ir laiks, ko tam veltīt. Šobrīd laikam arī jūtu, ka esmu atradusi savu vietu un manī vairs nav tās nepieciešamības meklēt. Jūtos stabili, ka zinu, ka man šis patīk, šo es kādu laiku gribu turpināt (UX virzienu – red.). Ja pēc pirmā “Iepazīsti tehnoloģijas” šīs sajūtas nebija, tad šobrīd tā jau ir.

Ko tu novēli tiem, kas vēl domā – pieteikties vai ne?

Aicinu nebaidīties! Mans dzīves moto ir: tu vari nokavēt pieteikšanos, bet tu nevari nokavēt atteikšanos, jo laipnu nē varēs pateikt vienmēr.

Par programmu "Iepazīsti tehnoloģijas"

Aicinot vēl vairāk iepazīt tādus informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) jomas virzienus kā kiberdrošība, mākslīgais intelekts, datu analītika, dizaina domāšana, programmēšana, projektu vadība un testēšana, kā arī lai veicinātu aktīvāku sieviešu iesaistīšanos tehnoloģiju jomā, biedrība Riga TechGirls ar Google.org, Tet un citu tehnoloģiju uzņēmumu atbalstu jau trešo gadu pēc kārtas organizē bezmaksas apmācības sievietēm digitālo prasmju pilnveidošanai un pārkvalifikācijai. Programmas mērķis nav iemācīt programmēt, bet gan sniegt ieskatu IKT jomās, tādējādi radot izpratni par šo nozari un tajā nepieciešamajām prasmēm.

Pieteikšanās izglītības programmai “Iepazīsti tehnoloģijas” norit no 5. jūlija līdz 9. augustam mājaslapā iepazistitehnologijas.lv

Par Riga TechGirls

Riga TechGirls ir pirmā biedrība Latvijā, kuras mērķis ir nodrošināt vienlīdzību, veicinot digitālo prasmju attīstību ikvienam, bet īpaši atbalstot meiteņu un sieviešu pievienošanos IT jomai. Biedrība apvieno tehnoloģiju entuziastus, organizē pasākumus un atbalsta programmas, lai veicinātu ikviena interesenta izaugsmi tehnoloģiju jomā. Vienlaikus Riga TechGirls kopienā ir plašs IT vēstnešu un mentoru loks, kuri palīdz sievietēm pārkvalificēties un attīstīt karjeru IT nozarē.

Tēmas
Aktuālais šodien
Jaunākās ziņas
Svarīgākais
Uz augšu