Putina vizīte Irānā kā "pieredzes apmaiņas brauciens" sankciju apiešanas mākslā (1)

Krievijas diktators Vladimirs Putins pagājušajā nedēļā Teherānā tikās ar Irānas augstāko līderi Ajatollu Alī Hamenei, kurš faktiski atbalstījis Putinu uzbrukumā Ukrainai.

Pašlaik Maskava meklē veidus, kā apiet ASV un Eiropas Savienības noteiktās sankcijas, un, iespējams, tas notiek, mācoties no Irānas prakses.

“Gan pret Krieviju, gan pret Irānu Rietumvalstis ir noteikušas sankcijas, tieši tāpēc abas valstis ir ļoti ieinteresētas šo sankciju apiešanā,” medijam “Deutsche Welle” sacīja Džordža Meisona universitātes profesors Marks Katzs.

Tomēr tas, cik reāli Irāna var palīdzēt Krievijai, ir strīdīgs jautājums.

Kas ko vēlas?

Jūnijā Krievijas amatpersonas apmeklēja Irānu, lai skaidrotu iespējas iegādāties no šīs valsts kaujas dronus. Tāpat Krievija meklē iespējas palielināt graudu piegādes Irānai apmaiņā pret Teherānas palīdzību sankciju apiešanā.

Irāna, savukārt, ir atslēgta no globālās banku sistēmas, kā to paredz Rietumvalstu sankcijas. Teherānas lielākā cerība varētu būt tā, ka Krievija varētu atbalstīt Irānas centienus izdarīt spiedienu uz Vašingtonu un atjaunot 2015. gadā panākto kodolvienošanos, kuru faktiski apturēja bijušais ASV prezidents Donalds Tramps.

Īstermiņā skatoties, naftas cenu ietekme Krievijai ir daudz būtiskāka nekā pašas sankcijas. Pērn Krievija nopelnīja vairāk nekā 117 miljardus eiro no naftas un gāzes pārdošanas, naftas cenai esot vidēji 70 dolāriem par barelu. Šomēnes naftas cenas ir vidēji 115 dolāru par barelu. Ienākumi no naftas veido 40% no Krievijas budžeta ienākumiem.

“Mēs zinām no pētījumiem, ka pat labākajos apstākļos ekonomiskajām sankcijām ir līdz 30% iespējamība, ka tās darbosies. Bija naivi cerēt, ka tik liela valsts kā Krievija vienkārši apstāsies pēc sankciju ieviešanas,”

pauda Kornela universitātes vēsturnieks Nikolass Mulders.

Vai sankcijas ir iedarbīgas?

“Pirmkārt, mums ir skaidri jādefinē – ko mēs vēlamies panākt ar sankcijām, vai režīma maiņa ir iespējama?” jautāja Mulders. Viņš bilda, ka Rietumvalstis ir noteikušas sankcijas arī pret Irānu, Venecuēlu un Ziemeļkoreju, taču šajās valstīs režīma maiņa nav notikusi.

2019. gadā Rietumvalstu eksperti uzsvēra, ka Irānas 40 gadus senās revolūcijas dēļ naftas cena ir ievērojami kāpusi. Valstī ir bijuši arī daudzi protesti pret pastāvošo režīmu, ko brutāli apspieduši valsts drošības spēki, un režīms joprojām nekur nav pazudis.

“Galu galā embargo nav dabas katastrofa. Tāpat kā Eiropa var atrast citus enerģijas avotus, arī Krievija var atrast citus avotus, kā aizstāt sankcionētās preces, kā mikročipus,” sacīja Mulders.

Vīnes Atbruņošanās un kodolieroču neizplatīšanas centra pārstāve Hanna Nota sacīja, ka pašlaik un tuvākajā nākotnē sankcijas savā ziņā ir ļāvušas konsolidēt Krievijas sabiedrību, līdz ar to Kremļa rīcībai ir liels sabiedrības atbalsts.

Tāpat citi eksperti uzskata, ka pašreizējās sankcijas pret Krieviju nedarbojas kā atturēšanas līdzeklis, jo Rietumvalstīm neizdevās novērst Krievijas iebrukumu Ukrainā.

“Patiesību sakot, Rietumi ir pilnībā ignorējuši visus lielos Putina noziegumus pirms tam,” teica “Hermitage Capital” vadītājs Bils Brauders.

“Milzīga kļūda ir tā, ka Krievija joprojām saņem miljardu eiro dienā no naftas un gāzes pārdošanas. Kamēr tas netiks labots, Eiropa nebūs sasniegusi savu mērķi, panākot kara finansēšanas efektīvu ierobežošanu,”

uzsvēra Brauders.

Savukārt ASV Militārās akadēmijas starptautisko attiecību profesors Roberts Pērsons norādīja, ka sankcijas nebija efektīvas, jo tās neatturēja Putinu no iebrukuma Ukrainā februārī.

“Es gan uzskatu, ka ir manāmas zīmes, ka sankcijām jau ir kāds efekts, taču ir jāgaida ilgs laiks, līdz Maskavā kaut kas varētu mainīties. Tieši tāpēc stratēģiskajai pacietībai ir milzīga nozīme,” norādīja Pērsons.

Bijušais ASV Valsts kases Ārvalstu aktīvu kontroles nodaļas vadītājs Džons Smits sacīja, ka sankcijas dod Putinam ierobežotākus resursus kara mašīnas finansēšanai.

“Bez šaubām, sankcijas strādā, radot nozīmīgas, bezprecedenta izmaksas Krievijas valdībai un ekonomikai,” tā Smits.

Nav īsta piedāvājuma

Kas attiecas uz Irānu un Krieviju, abas valstis ir konkurentes ogļūdeņraža eksporta jomā. Krievijas atlaides naftai un tēraudam eksportam uz Ķīnu ir radījušas nepatīkamas sekas Irānai, kam arī nācās samazināt cenas, lai saglabātu konkurētspēju.

Nota uzsvēra, ka Krievijai un Irānai nav pietiekami daudz preču un pakalpojumu, ko piedāvāt, katrai piebilstot, ka lielākais ieguvējs šajā situācijā ir Ķīna, jo “ir liela konkurence par to, kurš vairāk un lētāk pārdos Ķīnai sankcionēto naftu”.

Smits uzskata, ka abas valstis var meklēt veidus, kā atbalstīt viena otras ekonomiku un militāro saikni, taču tām ir risks kļūt par globāli pilnībā izolētām valstīm, ņemot vērā reputāciju uz globālās politikas skatuves.

“Jebkura sadarbība starp abām valstīm ir tiešs pierādījums tam, cik liels izmisums valda Krievijā. Irānai nav daudz, ko iemācīt Krievijai, ko krievi jau nezinātu,” teica Brauders.

Ja neskaita to, ka pastāv “apmaiņa ar dažādiem padomiem un trikiem” sankciju apiešanā, ir maz ticams, ka Krievija un Irāna izveidos efektīvu un nozīmīgu sankciju apiešanas komandu.

“Valsts ar nesankcionētām bankām, kā Ķīna, ir labākā pozīcijā, jo šī valsts var darboties kā starpnieks starp Krievijas bankām un globālo ekonomiku,” piebilda Pērsons.

Vienlaicīga sankcionēšana. Vai labākais solis?

Novērotāji uzskata, ka vienlaicīgi sankcionēt gan Krieviju, gan Irānu nav tas labākais un efektīvākais solis.

“Rietumiem būtu jāraugās pēc prioritātēm – kuru valsti nepieciešams sodīt vairāk. Pašlaik Krievija ir daudz nopietnāks drauds Rietumvalstīm un to interesēm nekā Irāna, līdz ar to nekas nenotiktu, ja sankciju groži tiktu palaisti vaļīgāki pret Irānu,” norādīja Katzs.

Viņš uzsvēra, ka laikā, kad ASV pieprasa Eiropai izbeigt Krievijas naftas iegādi, bet nespēj iegūt papildu naftu no saviem arābu sabiedrotajiem, Irānas naftas iegāde Eiropai būtu daudz loģiskāks un saprātīgāks solis.