Braucot ciemos pie Zilbertu ģimenes, pamanām zīmi, uz kuras rakstīts “Lejaskroķi”, un, griežoties iekšā, jau zvanām Maijai. “Sekojiet trušiem,” viņa mums saka, un tā mēs dodamies dziļāk pagalmā, vadoties pēc gar malu izliktām norādēm, kas atgādina lieldienu zaķus.
Abavas senlejas augstienē drīz vien redzam mūs sagaidām Tomu un Maiju Zilbertus kopā ar jaunāko dēlu Zemgu. Nav nemaz tik pārsteidzoši, ka Maija lika sekot trušiem, jo truškopība ir Zilbertu ģimenes saimniecības pamatnodarbe. Taču truši nav vienīgais, kas aizņem jauno lauksaimnieku prātus, un, lai arī saimniecības darbība vēl ir tikai tās sākumā, plāni ir lieli – sākot no jau uzsāktā lauku tūrisma, kura misija ir sniegt īpašu prieku, līdz pat pašgatavotam vīnam. Galvenais, lai tiek radīts kaut kas, kas paliek nākamajai paaudzei.
“Lejaskroķi” – lauku tūrisma idille
Zemnieku saimniecības “Lejaskroķi” pamatā ir truškopība, un šobrīd saimniecībā tušu skaits pārsniedzot 400. Zilbertu ģimene stāsta, ka pārsvarā truši tiek audzēti gaļai, kā arī nedaudz priekš tīršķirnes vaislas materiāla. Sākumā truši bijuši vairāk pašpatēriņam – piemēram, truša gaļa kā pirmais piebarojums bērniem esot tieši laikā. Trusis arī esot tas lopiņš, kurš “nepiesien” pie mājas tik ļoti kā, piemēram, govs, un par to parūpēties mājsaimniecībai ar trim maziem bērniem esot vienkāršāk. Vēl saimniecībā ir atrodamas vistas un kazas, kuras kalpo kā ģimenes “mīļdzīvnieki”.
Toms stāsta, ka šobrīd saimniecības saimniekošanas metode ir integrēti bioloģiskā, taču, ņemot vērā, ka bioloģiskās lauksaimniecības apmācības viņš jau ir izgājis, mērķis ir doties arvien vairāk tās virzienā: “Pamatā mēs jau saimniekojam bioloģiski. Vienīgais, kā mums pašiem nav, ir graudi un papildbarība – to mēs vēl iepērkam.
Sarežģīti ir iegūt papildbarību mazos daudzumos, līdz ar to tas visu sadārdzina. Taču viss vēl ir procesā,” saka Toms.
Ar šo gadu saimniecība sākusi nodarboties arī ar lauku tūrismu, aicinot ikvienu braukt ciemos, sapazīties ar saimniecības pūkainākajiem iemītniekiem un baudīt atpūtu dabā pie upes. Kā arī, līdztekus tam Toms un Maija uzsākuši mājas vīna gatavošanu, kas, iespējams, nākotnē kļūs par vēl vienu no zemnieku saimniecības “Lejaskroķi” virzieniem.
Paši sev saimnieki
Maija stāsta, ka pārcelšanās uz dzīvi Matkulē nebija nejauša, jo abi ar Tomu ir novadnieki. Bija gan laiks, kad par atgriešanos dzimtajā novadā, viņuprāt, nevarēja būt ne runas. Taču pēc astoņiem Rīgā pavadītiem un algotā darbā nostrādātiem gadiem, doma “nekad nedzīvosim laukos un noteikti ne Matkulē” apgriezās pa 360 grādiem un abi pārcēlās uz dzīvi Maijas vecvecāku mājās. Rīga tomēr nav tā vieta, kur abi varējuši, kā saka Maija, “saknes ielaist zemē”.
Arī Toms piekrīt, stāstot, ka Rīga un tās burzma abus “nospiedusi” un pat tagad, aizbraucot uz pilsētu pie klientiem, ātri vien gribas atpakaļ mājās.
Zilberti gan atzīst, ka grūtākos brīžos mēdz uznākt domas par visa mešanu pie malas, bet tas ir īslaicīgi: “Šai vietai ir īpaša aura un dzinulis. Te ir miers un darbs 24/7, tā kā sūdzēties nevar,” smej Toms, un Maija piebilst, ka te visa atbildība gulstas uz pašiem, līdz ar to, ja kaut kas nav izdarīts vai sanācis, dusmoties var vienīgi pats uz sevi.
Apņēmība dot bērniem īstu prieku
Runājot par tālākajiem plāniem, Maija atzīst, ka viens no lielajiem mērķiem ir sertificēties visās jomās, kas veicinātu zemnieku saimniecības darbību: “Esam Latvijas sīkdzīvnieku audzētāju biedrībā “Trusis un citi” un mācāmies nodarboties ar vaislas materiālu, jo mums ir trīs trušu šķirnes.” Tomēr līdztekus truškopībai Zilbertu ģimenei ir lieli plāni attiecībā uz to, kā savā saimniecībā arvien vairāk integrēt lauku tūrismu.
Reiz kādā rakstā Maija izlasījusi, ka, ja ir vēlme ar kaut ko nodarboties, svarīgi ir saprast, kas ir Tavs unikālais mērķis. Un tā viņa ilgi ar Tomu prātojusi par savu unikālo pienesumu – savu misiju – līdz pēkšņi pavasarī to sapratusi.
Apjausma par to, kas būtu viņu misija lauku tūrisma jomā, radusies, kad Maija ar trušiem viesojās Lieldienu pasākumā Tukumā: “Tur ap mani visu laiku grozījās cilvēki, no kuriem lielākā daļa nekad nebija trusi ne redzējuši, ne taustījuši. Redzot emocijas, kuras izjūt bērni un vecāki, pieskaroties trusim, sapratu, ka mūsu misija ir dot cilvēkiem, jo īpaši bērniem, īstu prieku,” stāsta Maija.
Šo prieku par dzīvniekiem Zilbertu ģimene redz ik reizi, kad uz viņu saimniecību atbrauc kāda bērnudārza grupiņa vai ģimene – tad līdztekus trušu apskatei pa saimniecību tiek palaisti arī kazlēni. “Neviens atrakciju parks nespēj sniegt tādu dabisko prieku,” uzsver Zilbertu pāris.
Ieguldījums nākotnē priekš nākamās paaudzes
Toms stāsta, ka tieši tas, ka abi ar Maiju pavadījuši vairākus gadus Rīgā, veicinājis lēmumu pārcelties uz dzīvi Matkulē, un apziņa, ka viss apkārtesošais pieder viņiem, dod motivāciju palikt. Arī cilvēki, atbraucot ciemos, – vai tie būtu draugi, ģimene, vai klienti – visi kā viens apliecina, ka šī vieta uzlādē.
Maija uzskata, ka uzlādes pamātā ir šīs vietas potenciāls, kuru veido vairāku komponentu kopums – gan Abavas Senlejas aura, gan dzīvnieki, gan skaistums, kas paveras apkārt. Taču lielāko motivāciju sniedz apziņa, ka viss, kas tiek saimniecībā izveidots, paliks bērniem.
Un pat brīžos, kad sāk iezagties kaut mazākās šaubas par izvēlēto virzienu, Maija apliecina, ka bieži vien bērni ir tie, kas netieši norāda uz tā pareizību:
“Pirms pāris dienām, kad bija jau iestājies pailgs nogurums, vecākais dēls Krišjānis, apgūlies zem ozoliem, man teica: “Mammu, zini ko? Es esmu dzimis, lai dzīvotu laukos.” Un tajā brīdī es sapratu, ka viss ir kārtībā, izvēle ir bijusi pareizā, un mēs ejam uz priekšu,” rezumē ZS “Lejaskroķi” saimniece.