Maskava sākusi zaudēt ietekmi Centrālāzijas un Kaukāza valstīs, jo tās atsakās atbalstīt Krieviju tās noziedzīgajā karā Ukrainā. Kazahstāna vēl līdz šā gada sākumam bija viens no ciešākajiem Krievijas sabiedrotajiem, tomēr tagad abu valstu attiecības sākušas šķobīties. “The Financial Times” skaidro, kā Kazahstāna meklē iespējas mazināt savu atkarību no Krievijas.
Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs oktobra sākumā piedalījās Krievijas diktatora Vladimira Putina dzimšanas dienā, bet pagājušajā ceturtdienā uzņēma Putinu arī reģionālajā konferencē Astanā. Varētu šķist, ka viss ir kārtībā, tomēr – tā vis nav.
Tokajeva vadītā Kazahstāna nav atzinusi (un neatzīs) Krievijas anektētās Ukrainas teritorijas par Krievijas sastāvdaļu, tāpat Tokajevs uzsver, ka viņa vadītā valsts parūpēsies par krieviem, kas bēg no mobilizācijas, un nodrošinās viņu drošību. Salīdzinājumam – Baltkrievija jau laicīgi paziņoja, ka izdos no mobilizācijas bēgošos krievus atpakaļ Krievijai.
Kazahstānas ierēdņi, Rietumu diplomāti un biznesa līderi notiekošo Astanā un Kazahstānas galvenajos varas gaiteņos apraksta kā “attiecību pārveidošanu” ar Krieviju. Tas gan nenozīmē, ka Kazahstāna grasītos saraut attiecības ar Krieviju, tomēr ir vērojams pamatīgs atsalums starp abām valstīm.
Pagaidām gan Kazahstānai nav citas izvēles, kā atbalstīt labas attiecības ar savu ziemeļu kaimiņu. Piespiest Kazahstānu izvēlēties starp Krieviju un Rietumiem būtu “ļoti kaitniecisks solis, kas radītu jaunu iespējamo konfliktu,” pauda kāds no kazahu diplomātiem.
“Mēs neesam barons Minhauzens, līdz ar to nespēsim paši izvilkt sevi no šī reģiona aiz matiem,” teica diplomāts.
Krievija karu Ukrainā bija iecerējusi kā zibenīgu operāciju, vien trīs dienu laikā panākot varas maiņu Kijivā un pakļaujot Ukrainu savai kontrolei. Tomēr karš ir ievilcies, un tas Krievijai prasa milzīgus līdzekļus. Tādām valstīm kā Kazahstāna nu ir radusies ērta iespēja “pārgriezt saikni ar Krieviju tur, kur tas ir iespējams” un mazināt atkarību no Maskavas, pauž Karnegi centra pētnieks Temurs Umarovs.
Lai arī Tokajevs turpina aktīvu saziņu ar Krievijas varas pārstāvjiem, paralēli tam viņš veic lielu diplomātisko darbu, lai palielinātu to valstu skaitu, kas spētu palīdzēt Kazahstānai saglabāt stabilitāti un drošību. Augustā Tokajevs parakstīja vienošanos par apmaiņu ar izlūkošanas datiem. Tas darīts ar NATO dalībvalsti Turciju. Respektīvi, ja kaut kas tāds tiktu izdarīts pirms kara Ukrainā, tad Maskava šādu Astanas soli uzskatītu par “lielu triecienu abu valstu attiecībām”, un, iespējams, pat par “lielu nodevību”.
“Tomēr pašlaik mēs neredzam nevienu iemeslu, kādēļ Krievija tam varētu jebkādā veidā patraucēt,” norāda Umarovs.
Septembrī Tokajevs viesojās Ķīnā. Tur viņš tikās ar Ķīnas līderi Sji Dzjiņpinu, kurš solīja “atbalstīt Kazahstānas teritoriālo nedalāmību un suverenitāti”. Tas ir ļoti svarīgs faktors, jo ikviena valsts reģionā, kurā dzīvo nozīmīga daļa krievvalodīgo iedzīvotāju, baidās par savu drošību. Galu galā tieši “krievvalodīgo aizstāvība” ir galvenais iemesls, kādēļ vispār Krievija iebruka Ukrainā.
Nesen Maskavas un Astanas attiecības pieredzēja jaunu spriedzi, jo Maskava pieprasīja Astanai izraidīt Ukrainas vēstnieku Kazahstānā Petro Vrublevski, kurš intervijā vietējiem medijiem runāja par krievu slepkavībām. Vrublevskis pameta Kazahstānu, taču oktobrī atgriezās valstī.
Kazahstānas valdības pārstāvji pārmeta Krievijai, ka “Krievijas paziņojumu tonis nav tas, kādu vajadzētu izmantot līdzvērtīgiem stratēģiskajiem partneriem”.
Tāpat Astana īsteno reformas, kas paredzētas konkurences palielināšanai vēlēšanās, kā arī prezidenta pilnvaru termiņa samazināšanu. Nedrīkst nepieminēt arī cīņu pret korupciju. Kazahstāna aktīvi cenšas diversificēt ekonomiskos sakarus. Pēc vairāku ierēdņu teiktā, Kazahstāna meklē alternatīvus energoresursu eksporta maršrutus. Distancēšanās no Krievijas varētu pozitīvi ietekmēt arī vietējo uzņēmējdarbības vidi.
“Ja Kazahstāna vēlas turpināt piesaistīt privātās investīcijas, it īpaši tiešās ārvalstu investīcijas, tad ļoti svarīgi ir tas, lai šīs investīcijas nekādā veidā nenonāktu arī Krievijā. Tieši tādēļ kopš kara Ukrainā sākuma Kazahstāna ir centusies novilkt stingras robežas starp Kazahstānu un Krieviju,” pauda viens no kazahu diplomātiem.
Ekonomiskā diversifikācija tiek veikta “nevis pret kādu konkrēti”, bet gan tādēļ, ka valsts vēlas piesaistīt plašu partneru loku, lai aktīvāk attīstītu savu ekonomiku. Tas ļautu nodrošināt arī politisko stabilitāti. Kā norāda Kazahstānas Stratēģisko pētījumu institūta direktors Jerkins Tukumovs, šis jautājums ir kļuvis ļoti svarīgs pēc janvārī notikušajiem protestiem, kurus valdība joprojām dēvē par “apvērsuma mēģinājumu”. Tomēr iemesli šiem protestiem joprojām pastāv.
Iespējams, ka ir vērojamas pārmaiņas arī domāšanā. Kazahstānas amatpersonas noraida ideju, ka valsts būtu kaut ko parādā Maskavai, neraugoties uz to, ka tieši Krievija palīdzēja Kazahstānai tikt galā ar janvāra protestiem. Turklāt – tiek bilsts, ka protestu izbeigšana Kazahstānā bija izdevīga Krievijai pašai, lai netiktu izprovocēti protesti Krievijas iekšienē.
Tagad, kad Krievija ir aizņemta ar karu Krievijā, Kazahstāna un citas reģiona valstis drošāk ieņem no Maskavas neatkarīgu pozīciju, kas nereti sanikno Kremli. Zināma piesardzība tiek saglabāta, lai nesaniknotu Putinu.
“Mēs turpināsim sadarboties ar Krieviju, taču mūsu pozīcijas būs spēcīgākas. Spēles noteikumi ir mainījušies,” pauda Kazahstānas varai pietuvināts politiskais analītiķis.
