Ģirts Zāģeris ir fiziķis vismaz sešos amatos, un viņa entuziasms un drosme iesaistīties dažādos ar fiziku un izglītību saistītos projektos ir iedvesmojoša. Turklāt Ģirta skatījums ir visaptverošs, jo viņš ir pabijis abās pusēs – gan kā skolotājs, gan kā daudz kritizētā projekta “Skola 2030” eksperts. Ģirts atklāti dalās gan ar savu pedagoģisko pieredzi un ikdienu, gan ar “Skola2030” projekta ieviešanas aizkulisēm.
Spēja strādāt vismaz sešos amatos vienlaicīgi
Ģirts ir Latvijas Universitātes Skaitliskās modelēšanas institūta pētnieks, fizikas lektors, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas skolotājs, Jauno fiziķu skolas vadītājs, zinātniskais konsultants, vecākais eksperts projektā “Skola2030” un arī satura komandas vadītājs projektam, kas veido metodiskos materiālus “Fizika I” kursa mācīšanai skolās pēc reformas īstenošanas. Šogad Ģirts ir iesaistījies arī AS “Latvenergo” organizētajā skolēnu erudīcijas konkursā “FIZMIX Eksperiments” kā jauniešu iedvesmotājs, jaunrades un energoefektivitātes eksperts. Kā viens cilvēks var paspēt tik daudz? Ģirts atzīst, ka visa pamatā ir gadiem ilga mācīšanās darbus veikt pēc iespējas ātrāk, efektīvāk un tā, lai necieš to kvalitāte. “Jāplāno laiks un domas, proti, darot vienu darbu, nevajag domāt par nākamo. Bieži vien cilvēki nepaspēj daudz izdarīt tāpēc, ka par visiem uzdevumiem uztraucas vienlaicīgi. Lai nenobītos no darbu apjoma, tie ir jāsakārto pēc svarīguma pakāpes,” iesaka Ģirts.
Mīlestība pret fiziku un basketbolu
Skolas laikā Ģirtam visvairāk patika un padevās matemātika, taču fizikā viņš saskatīja plašāku reālo pielietojumu un iespējas izpausties. Iestājoties universitātē, pirmajos kursos iesaistījies Jauno fiziķu skolas organizatoriskajos darbos, kā arī sācis vadīt pirmās lekcijas. “Mani pamanīja un novērtēja, un piedāvāja uzsākt darbu skolā, kurā pats mācījos – Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. Mans darbības loks ir izpleties, jo neskatos vienā virzienā – nebaidos izmēģināt kaut ko jaunu un izmantot dažādas iespējas. Entuziasms rodas darot,” stāsta Ģirts. Tikpat aktīva ir arī viņa dzīve ārpus darba – Ģirts dzied korī un spēlē basketbolu. Viņš atzīst: ” Vispriecīgāk es jūtos, kad manās rokās ir bumba – ja nebūtu fiziķis, es labprāt darbotos kā sporta žurnālists vai analītiķis.”
Interese par eksaktajām zinātnēm pieaug
Ģirts novērojis, ka interese par eksaktajām zinātnēm pieaug, jo arvien biežāk tiek runāts par šo speciālistu nepieciešamību. “Kad es studēju, visi gribēja būt, piemēram, ekonomisti. Interesi par eksaktajām zinātnēm vairo arī tehnoloģiju un sociālo tīklu attīstība, jo informācija un iespējas kļūst arvien plašākas,” stāsta Ģirts. Tomēr viņš atzīst, ka interese ir tikai daļa no “stāsta” – skolēnam pretī jābūt skolotājam, kurš piedāvā un sniedz iespēju šo interesi attīstīt praktiski. Tā kā Latvijā trūkst skolotāju, pastāv risks, ka skolēni, kuriem varētu būt interese un potenciāls sevi realizēt eksakto zinātņu jomā, neatklāj sevī šo degsmi.
Mācību pieejai ir jāmainās
“Slavens fizikas profesors ir sacījis, ka garlaicīgi pasniegta fizika ir noziegums. Es tam piekrītu, jo eksaktās zinātnes nevar būt garlaicīgas – tās balstās uz atklājumiem. Katrs reiz ir piedzīvojis pozitīvo atklāsmi: “Lūk, tagad es saprotu, kā tas strādā!” Fizika ir par domāšanu – teorijas mācīšanās no galvas ir neproduktīva. Interese par zinātni, kas rodas, lasot populārzinātniskos žurnālus, skatoties dokumentālās filmas vai eksperimentus sociālajos tīklos, tiek iznīcināta, ja mācību stundās “jāiekaļ” no galvas likumi, teorija un formulas,” pauž Ģirts. Viņš uzskata, ka skolotājam eksaktās zinātnes jāparāda no interesantākās puses, taču tas nenozīmē, ka vienmēr jārāda koši un sprāgstoši eksperimenti. Izglītības sistēmai bija nepieciešama reforma, lai mainītu pieeju un lai skolēni no matemātikas, fizikas un citiem eksaktajiem priekšmetiem, kā Ģirts saka, “nebēgtu kā no mēra”.
Nebaidīties no sociālajiem tīkliem
Ģirts domā, ka tehnoloģijas un internets ir fantastisks rīks, ko izmantot mācību procesā, jo tas var palīdzēt labāk saprast sarežģītas tēmas. “Vēl pirms vairākiem gadiem nevarējām iedomāties, ka būs pieejami tik daudz un dažādi vizuāli uzskates materiāli, video, simulācijas un filmas. Fizikai jāiemāca skolēnus analītiski un loģiski spriest un tikt galā ar problēmsituācijām,” stāsta Ģirts. Viņš atzīst, ka internetā atrodama arī nepatiesa informācija un viltus fizikas eksperimenti, tomēr tas ir labs treniņš: “Es labprāt stundās rādu šādus piemērus, ļauju skolēniem diskutēt un meklēt atbildes, vai un kāpēc redzamais ir patiess vai aplams. Gribu, lai viņi ir apbruņoti ar kritisko domāšanu, jo mūsdienās visapkārt ir šarlatānisms. Ir cilvēki, kuri pelna naudu ar dažādiem brīnumlīdzekļiem un zālēm, mēģinot apmuļķot tos, kuri nezina eksaktās zinātnes kaut pamata līmenī,” novērojumos dalās Ģirts.
“Skola 2030” veiksmes un klupšanas akmeņi
“Mūsu valstī ir notikusi izglītības reforma “Skola 2030”, kas nozīmē jaunu pieeju mācību procesā, jaunus eksāmenus un standartus. Reformas sākotnējā doma bija, ka nav jāmaina mācību saturs, bet gan pieeja un domāšanas veids. Tomēr ar to nebija pietiekami – vajadzēja jaunus stundu plānus un materiālus. Bija pārāk optimistiski domāt, ka visi Latvijas skolotāji spēs pēkšņi domāt un strādāt citādāk nekā iepriekš. Cilvēkiem tomēr ir jāpierod pie izmaiņām, turklāt tam nepieciešams laiks. Ar laiku kļūs labāk – materiāli jau top, un septembrī būs pieejams optimālā līmeņa fizikas kursa stundu plāns visām stundām,” iedrošina Ģirts. Viņš arī vada citu projektu, kurā šobrīd 12 profesionāļi veido stundu plānus optimālajam fizikas kursam skolās – plānus katrai stundai ar paskaidrojumiem, ko un kāpēc vajag darīt, kā arī kādas kompetences un prasmes tas trenē. Materiālus izstrādā gan tie, kas iesaistījušies projektā “Skola 2030”, gan tie, kuri nav bijuši ar to saistīti, lai aptvertu pēc iespējas plašāku redzējumu, dažādas perspektīvas un viedokļu daudzveidību.
Ģirts atzīst, ka projekta “Skola 2030” ideja ir laba, jo Latvijas izglītības sistēma ļoti ilgi bija iestrēgusi pieejā, kur visu nepieciešams zināt no galvas, taču pati projekta ieviešana neesot bijusi tik veiksmīga. “Skolotāji nesaprata, kas viņiem tagad ir jāmāca, kā to darīt, kādi materiāli jāizmanto. Katra iesaistītā puse informāciju interpretēja citādāk, kas radīja vēl vairāk neskaidrību. Problēma nav speciālistu kompetencē vai idejā, bet, kā jau teicu, projekta organizēšanā, komunikācijā un realizēšanā. Tas nenozīmē, ka projekts ir slikts. Tomēr jāatzīst, ka kļūdas tika pieļautas,” stāsta Ģirts.
Jāmaina domāšana arī par atzīmēm
Ģirts norāda, ka joprojām atzīmes tiek vērtētas augstāk par patieso zināšanu līmeni un tam būtu jāmainās. “Skolotājiem jāapzinās, ka, izliekot vērtējumus, mēs spēlējam loteriju. Kādam sliktāks vērtējums var palīdzēt sasparoties, kādam tieši zūd motivācija. Gan skolotājiem, gan vecākiem ir jākomunicē ar skolēnu par to, ko šīs atzīmes nozīmē. Vienīgais īstais kritērijs ir nevis atzīmes, bet gan zināšanas un prasmes, jo tās saglabāsies un būs nozīmīgas visas dzīves garumā,” norāda Ģirts.
Izglītības sistēmas problēmu stūrakmens – skolotāju trūkums
Ģirts novērojis, ka daudzas izglītības sistēmas nepilnības ir saistītas ar vienu un to pašu problēmu – skolotāju trūkumu. No tā visvairāk cieš skolēni, kuri vēlas konkrēto mācību priekšmetu mācīties padziļināti, taču skolā tas nav pieejams. Skolas varētu nodrošināt padziļinātos kursus, bet viņi to nevar izdarīt bez pedagogiem. Līdz ar to izveidojas situācija, kurā skolēns izvēlas mācīties nevis to, kas viņam patiesi interesē, bet to, kas pieejams tuvāk mājām. Savukārt tas, pēc Ģirta domām, pasliktina izglītības pieejamību Latvijā. Iespēja attīstīt savas intereses kļūst par privilēģiju, jo arī ne visur ir pieejami dažādi interešu izglītības pulciņi, kas varētu vismaz kaut kā kompensēt padziļināto kursu trūkumu skolās.
Raksts tapis sadarbībā ar erudīcijas konkursu “FIZMIX Eksperiments".
