LVM biotehniskos pasākumus dzīvotņu uzturēšanai veic ik gadu, uzlabojot dzīves apstākļus bioloģiskajai daudzveidībai nozīmīgām sugām dažādos Eiropas Savienības nozīmes mežu, purvu un zālāju biotopos.
Tomēr biotopu apsaimniekošana daudziem vēl ir neierasta parādība, jo sabiedrībā ilgstoši pastāvējis uzskats, ka daba pati ar visu tiks galā. Nu paradigma mainās, un nostiprinās uzskats, ka dabas daudzveidības nodrošināšanai daudzviet nepieciešama cilvēka iesaiste.
Jāpalīdz dabai
Dabā pastāv pašregulācijas mehānismi, tādēļ tā lieliski tiek galā ar lielu daļu izaicinājumu. Piemēram, egļu aizaugšanu regulē periodiska mežu degšana. Mežu ugunsgrēkos nodeg zemsedze – sūnas, sīkkrūmi, jaunās eglītes, bet lielie koki paliek dzīvi. Tomēr
mūsdienās vējš un uguns kā dažiem biotopiem nepieciešamie dabiskie traucējumi izpaliek, tāpēc talkā jānāk cilvēkiem. Tikai tā var nodrošināt, ka biotopu daudzveidība laika gaitā nesamazinās.
«Ir vairāki biotopi, kuru pastāvēšana ir atkarīga no dabiskiem traucējumiem, piemēram, no vēja un uguns. Ja šo traucējumu trūkst, biotops aizaug ar eglēm un krūmiem, izzūd dzīves apstākļi tikai šim biotopam raksturīgajām sugām, kas bieži ir sevišķi retas un aizsargājamas. Tieši tad talkā nāk biotopu apsaimniekošana, kas ar mežsaimnieciskiem darbiem spēj aizstāt jeb atdarināt šos dabiskos traucējumus. Piemēram, ja Eiropas Savienības nozīmes biotopā "skujkoku mežam uz osveida reljefa formām" iztrūkst vēja un uguns darbības, tas aizaug ar eglēm un krūmiem un tajā vairs nevar augt meža silpurene, kurai nepieciešami saules apspīdēti laukumi. Arī "veci vai dabiski boreāli meži", kā tiek dēvēti galvenokārt skujkoku meži, un "purvaini meži", kas vienlaikus var būt arī medņu dzīvotnes, mēdz aizaugt ar eglēm. Ja aizaugums kļūst pārāk liels, tad izzūd šiem biotopiem raksturīgās sugas, tostarp jau pieminētie medņi,» skaidro LVM vides plānošanas vadītājs Mārtiņš Kalniņš.