Ērtākais veids, kā ar velosipēdu no Berģiem caur Juglu nokļūt Rīgas centrā, nešaubīgi ir veloceliņš. Šur tur tas ir ar robiem, proti, saplūst šaurā velobraucēju-gājēju joslā, un Kr.Barona ielā tas kļūst par rekomendējošu velojoslu, tomēr paciest var.
Kamēr daļā šā veloceliņa ne visai pārliecinošie remontdarbi turpinās un ceļa malas ir nokrautas ar slaloma šķēršļiem ķieģeļu kaudžu un ceļazīmju formā, no Juglas līdz Gaisa tiltam var aizbraukt samērā raiti un kvalitatīvi. Cik vien kvalitatīvi iespējams pa celiņu, kurš sastāv no vecā un jaunā seguma salaiduma vietām. Vēl jau arī jārēķinās ar gājējiem, kuriem labpatīk pastaigāties pa asfaltēto velobraucējiem domāto Brīvības ielas malu, nevis jauno ķieģelīšiem klāto ietvi, bet te pie vainas drīzāk ir tas, ka laika zobs veloceļa sen neatjaunotos apzīmējumus nav saudzējis un tie ir izgaisuši vai arī nav uzzīmēti vispār.
Un tomēr, tas viss ir sīkums, ja pastāv diezgan liels risks vienā jaukā brīdī pamosties ar lauztu kāju. Runa ir par to, ka liela daļa autovadītāju, kuri uz Brīvības ielu izbrauc no mazajām šķērsieliņām vai dzīvojamo māju pagalmiem, skatās tikai vienā virzienā, tas ir, pa kreisi, vai iela brīva un uz tās nekrustosies ceļš ar kādu citu transporta līdzekli. Šie autobraucēji tajā brīdī domā tikai par to, kā ātrāk tikt uz galvenās maģistrāles, kura nu jau lutina ar cilvēcīgas kvalitātes segumu, bet tai pašā laikā piemirst, ka pa šķērsojamo veloceliņu kāds riteņotājs varētu tuvoties arī no otras puses.
Ja velobraucējs ir aizdomājies un rūpīgi nevēro, kas notiek apkārt, var sanākt ziepes. Pats no tādām pagaidām esmu sekmīgi izvairījies, tai skaitā šorīt, kad pie Zemitāna laukuma busiņa vadītājs bija pietiekami laipns un palaida pedāļu minēju no centra puses, bet sāka braukt, tiklīdz biju tieši pretī motora pārsegam. Lietojot bremzes vai pagriežot stūri, kā arī busiņa vadītājam attopoties, no lauztas kājas šoreiz izvairījos. Sadursmes nebija arī tad, kad kāda jaunā māmiņa ar savu Golf diezgan lielā ātrumā un ar centra virzienā pavērstu galvu piebrauca krustojumam un apstājās tieši uz veloceliņa. Retorisks jautājums: kā būtu, ja šajās vietās pie gājēju un velosipēdu ceļa būtu kāds ātruma slāpētājs?
Tieši tāpēc gribētos autovadītājiem uz priekšdienām atgādināt, ka arī viņiem ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi. Un tas attiecas arī uz droša intervāla ievērošanu, apdzenot velobraucēju, jo novērots, ka ir daļa autovadītāju, kuri acīmredzot tā vien tīko ar mašīnas spoguli uzsist cilvēkam uz velosipēda. Protams, kā pienākumi, tā arī tiesības ir arī velosipēdistiem, gājējiem un citiem satiksmē iesaistītajiem.
