«Esmu precējusies, mums pirms pāris gadiem bija neliels strīds ar vīru, pēc tam es iepazinos ar kādu vīrieti. Vīru sauc Jānis, bet to vīrieti Uga,» portālā mammam.lv/tetiem.lv padomu lūdz dzīves krustcelēs nonākusi lasītāja.
«Vai man un mīļākajam ir kopīga nākotne?» (126)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Uga toreiz meklēja sev cilvēku, ar ko būt kopā, bet man bija vēlēšanās tikai labi parunāties. Tā mēs četrus gadus sazvanāmies, izrunājamies tā no sirds, esam arī satikušies. Bijām ļoti labi sirdsdraugi. Līdz šā gada vasarai, kad sapratu, ka man sirsniņā ir noticis klikšķis un Ugam arī.
Sākot ar jūniju, Uga man katru vakaru zvanīja. Mēs viens par otru zinām visu. Varam izrunāties par visu.
Protams, viņš dzīvo kopā ar sievieti un es ar savu vīru. Viņam ir bērni, man arī.
Jūlijā Uga gribēja satikties ar mani, un es biju laimīga, jo gribēju to pašu. Viss bija labi izplānots, lai neradītu ne vienam, ne otram liekas problēmas, atgriežoties mājās.
Tagad šīs tikšanās reizes mums bija kā zagtie mirkļi, kuri paskrēja vēja spārniem. Mēs tikāmies bieži un gribējām vēl biežāk, bet sapratām, ka nevaram, jo tas var radīt aizdomas mūsu otrām pusītēm. Pēdējā tikšanās reize bija uz laiku liktenīga, jo viņa sieviete atgriezās mājās no ekskursijas. Mūsu sakari pārtrūka uz trim mēnešiem, ko es smagi pārdzīvoju. Pienāca viņa dzimšanas dieniņa, kad aizsūtīju sms, un man bija zvans atpakaļ: «Piedod, mīļā, es cietu avārijā, man maks pazuda, pats biju slimnīcā.»
Ne man, ne Ugam telefonā nebija numuru, lai neviens nezinātu par mums, Ugam mans numurs bija makā uz mazas lapiņas aiz maka aizdares paslēpts. Tagad mēs viens otra numuru jau zinām no galvas. Mums ir savā starpā sarunāts, kad varam viens otram zvanīt. Tādēļ mājās varam justies droši.
Kāpēc mēs vēl neesam kopā, tas ir tas jautājums, uz kuru gribu atrast atbildi.
Jā, es esmu gatava kaut tūlīt vīram pateikt, ka man ir Uga un ka gribu no vīra šķirties. Man vēmiens nāk, kad ieraugu telefonā, ka vīrs zvana. Mājās, kad viņš man uzliek roku kaut vai uz pleca, es gribu vemt. Man ir riebums pret vīru. Guļot gultā blakus, pat zosāda metas, par seksu nerunājot. Es visu ko izdomāju, lai man nepieskaras un lai tik nebūtu jāpārguļ. Mani tracina katra viņa kustība, katrs pateiktais vārds.
Ar Ugu neesam kopā tāpēc, ka viņam ir kredīts. Manta uz tās sievietes vārda, bet naudu maksā Uga. Viņš teica, ka tiks vaļā no kredīta, tad pieliks punktu arī tām attiecībām, bet viņš jau tagad mokās un nu jau mūsu zvani jau pusotru mēnesi ir katru dienu. Un Uga ar skumjām beidz sarunu ar mani. Uga man saka, ka grib būt ar mani, un man atkal kļūst skumji, kad jābeidz mūsu saruna.
Es saku, ja esam tik ilgi gaidījuši, tad arī pagaidīsim vēl.
Un viss nokārtosies tā, kā tam jābūt.
Kāds skatījums ir citiem, vai šeit ir redzams pozitīvs turpinājums man ar Ugu?