Pēdējā laikā portāls TVNET rakstījis par vairākām ģimenēm, kuras piemeklējis liels trūkums. Pēc viena no šiem rakstiem ar redakciju sazinājās kāds lasītājs, kurš pastāstīja par draudzenes māsu Ievu. Runājot ar sievieti, TVNET pārliecinājās, ka viņa ir viena no tām latvietēm, kura nežēlojas par dzīvi, bet gan dara visu iespējamo, lai pat grūtos laikos noturētos virs ūdens.
Ievai (32 gadi) ir divi bērni – piecgadīgais Marks un deviņus gadus vecā Selīna. Ar bērnu tēvu sieviete izšķīrās, kad puika bija pavisam mazs.
To laiku raksturo izmisums un asaras, taču Ieva ir optimiste un nevēlas gremdēties personīgās dzīves un valsts ekonomikas krīzes sākuma posmā, kas ģimenei bija īpaši grūts. Viņa tikai atklāj – lai arī ar vīrieša palīdzību nevar regulāri rēķināties, tagad bijušo laulāto attiecības ir labas.
No māsiņas par uzņēmēju
Pēc profesijas Ieva ir medmāsa. Kādreiz viņa strādāja Gaiļezera slimnīcā, taču, finansiālu apstākļu spiesta, nolēma sākt savu uzņēmējdarbību.
Patlaban Ieva saimnieko nelielā skaistumkopšanas salonā Pārdaugavā, par kuru sāka domāt pirms aptuveni četriem gadiem.
«Negribēju paņemt bērnus un braukt prom no Latvijas.» Kāpēc? «Negribēju braukt, jo jāpieskata vecāki. Uzskatu, ka bērni ir atbildīgi par saviem vecākiem. Gadi iet, un viņi paliek vecāki. Negribu viņus pamest, kam tad viņi mūs audzināja tik daudzus?»
Esmu latviete, un man ir ļoti sīksts raksturs.
Ievas bērnība pagāja Latgalē, kur smagi lauku darbi bija ikdienas norma. Būdama septītais bērns astoņu bērnu ģimenē, Ieva zināja, kā ir situācijās, «kad kaut kā nav vai pietrūkst». Parasti meitenīte novalkāja vecāko bērnu drēbes un lietoja viņiem pāri palikušās lietas. «Ne man bija lego, ne citas lietas, kas ir šodienas bērniem.»
Vairums Ievas brāļu un māsu skolojās netālajā pagasta skolā, taču viņa ik darbdienu devās uz pilsētas skolu, kas atradās 13 km no mājām. Autobuss no pilsētas kursēja reti, un tādēļ bieži vien šo garo ceļa gabalu meitenīte mēroja kājām.
Turklāt gadījās, ka mājās bija jātiek pēc tam, kad vairākas stundas nostāvētas salā, gaidot autobusu, kas beigu beigās tā arī neatnāca... «Neviens mani neveda uz skolu ar džipu kā šodienas bērnus.»
Saviem bērniem tādu dzīvi negribētu pieļaut.
Ieva uzsver, ka savām atvasēm šādu dzīvi nevēlas, taču vienlaikus viņa apzinās, ka daudzviet laukos bērni joprojām dzīvo grūtos apstākļos.
Sazinoties ar lauku radiniekiem un ciemojoties dzimtajā pusē, sieviete pārliecinājusies, ka Latgales laukos palikušajiem bieži vien nav nekādu labas dzīves iespēju. Tieši to meklējumos ļoti daudz tautiešu pametuši savas dzimtās mājas un pat dzimteni. «Tā ir kā cita pasaule.»
Redzot skaudro realitāti un paklausot meitas aicinājumam palīdzēt laukos mītošajiem bērniem, Ieva pirms diviem gadiem nolēma sarūpēt Ziemassvētku dāvanas savas dzimtās puses tagadējiem skolēniem.
Nevest pāri palikušo un nevienam nevajadzīgo
Viņa uzsver – nebija doma iztīrīt savas un tuvinieku mājas, aizvedot visu nevajadzīgo uz laukiem. Ideja bija cita – arī nabadzīgajiem lauku bērniem sagādāt tieši tāpat labas dāvanas kā saviem bērniem. «Ja savam bērnam pērku lego klučus, tad arī uz laukiem tos vedu.»
Šiem bērniem gribēju sagādāt tādu pašu prieku kā saviem.
Vienlaikus viņa uz skolu aizdeva arī ļoti labi saglabājušās lietotas mantas.
Ar skaisti iesaiņotajām dāvanām Ieva vēlējās celt lauku bērnu pašapziņu un likt saprast, ka viņi ir pelnījuši arī kaut ko labu savā dzīvē. Iespējams, šādu dāvanu bērns saņēma pirmo reizi mūžā. Iespējams, tā būs vienīgā viņa bērnībā.
Redzot bērnu lielo prieku un atsaucību, Ieva uz laukiem devās arī šajā gadu mijā.
Gatavošanās svētkiem sākās jau vairākas nedēļas pirms īpašā vakara. Kopā ar citiem labiem cilvēkiem viņa saiņoja un šķiroja dāvanas, rakstīja un pievienoja kartiņas. Apdāvināšanā iesaistījās ļoti daudz, Ievai pazīstamu cilvēku. «Prieks bija gan dāvanu saņēmējiem, gan apdāvinātajiem.»
Šogad izdevās iepriecināt 125 lauku pamatskolas bērnus.
Kāpēc sieviete, kura ļoti daudz strādā un viena rūpējas par saviem bērniem, piekrita organizēt šādu vērienīgu palīdzību, kam jāvelta tik daudz laika?
Sava loma bija meitiņai, kura mudināja palīdzēt lauku bērniem. Vēl viens iemesls ir Ievas lielā mīlestība uz bērniem vispār.
Man sāp, ka bērniem dara pāri un viņiem jādzīvo sliktos apstākļos.
«Gribēju viņiem uzdāvināt skaistas dāvanas, lai vismaz Ziemassvētki būtu priecīgi. Ja man būtu iespēja, es labprāt palīdzētu ne tikai Ziemassvētkos, bet daudz biežāk un vairāk.»
«Ja man būtu jāuzskaita, cik cilvēku iesaistās manis organizētajā pasākumā, būtu grūti noteikt, šķiet, ka man ir aptuveni simts palīgu. Man tas sagādā prieku un lieliskas sajūtas. Zinu, ka ap mani ir tik labsirdīgi cilvēki, kuriem nav žēl. Tās ir neaprakstāmas sajūtas. Es uzskatu, ka galvenais ir organizēt, vienam jābūt iniciatoram. Ir cilvēki, kuri grūtībām nav gājuši cauri, viņi nesaprot, kā ir, kad nav. Bet, kad tu viņiem stāsti, kā tas ir, viņiem asaras sariešas acīs un rodas gatavība palīdzēt.
Zinu, ka bērnu var iepriecināt vienkārši maza šokolāde, kas mums, Rīgā dzīvojošiem, neliekas nekas īpašs, un mūsu bērni to pat neuztver kā dāvanu, bet kā pašsaprotamu ikdienas lietu. Lauku bērniem ir savādāk. Lauku bērniem visa tā pietrūkst. Kad par to domāju, man tas sāp. Ja manā bērnībā bija kolhozi, rūpnīcas laukos, fermas, kur lauku cilvēkiem bija darbs, tad tagad tur nav nekā.
Ja kāds stāsta, ka mūsu valstī nav nabagu, tie ir meli!
Es varu šos cilvēkus aizvest un parādīt, kā dzīvo cilvēki, kuriem nepienāk ūdens istabā, kur ģimenē aug mazi bērni. Mājas, kur aizvien tualete ir ārā uz lauka. Par kādiem lego Ziemassvētku dāvanās šiem bērniem mēs varam runāt?
Es neskatos TV, jo nespēju klausīties tos murgus, kā atvilināt latviešus atpakaļ uz dzimteni, kādas kompensācijas piesolīt. Te taču ir redzama klaja vienaldzība jau par esošajiem valsts pilsoņiem.
Katru gadu es ar lielām cerībām raugos uz saviem cilvēkiem, kas ir ap mani. Ceru, ka mēs spēsim sagādāt prieku aizvien vairāk šādiem lauku bērniem, ka mēs spēsim viņus iepriecināt un viņu sirdis sasildīt šajos svētkos. Ar katru gadu es mēģinu iesaistīt aizvien vairāk cilvēku šajā pasākumā, jo kopā mēs spējam tik daudz, un es ceru, ka spēsim vēl vairāk.»
Mēs katrs varam palīdzēt!
Raksta noslēgumā vēlos citēt TVNET lasītāja, Ievas māsas drauga, rakstīto: «Domāju, ka šis stāsts neatvieglos viņas [Ievas] ikdienas gaitas, bet var kalpot par iedvesmu ikvienam no mums un ļaut atrast sevī jebkādu, kaut mazāko resursu palīdzēt citiem – cilvēkiem, kas dzīvo kaimiņos, kurus satiekam uz ielas, vai pat cilvēkiem, kurus nekad mūžā neesam sastapuši un nesastapsim.»
