Kāda bērnības pieredze provocē šīs traumas rašanos un kā tā ietekmē pieaugušā dzīvi? Kā var palīdzēt šīs problēmas apzināšanās? Skaidro psiholoģe.
Pamestā trauma: pieņemt sevi un dzīvot tālāk...
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Marijai ir 30 gadi, viņa baidās palikt vakaros viena. Pat zinot, ka vīrs ar kolēģiem aizkavēsies bārā un būs mājās pēc pāris stundām, viņa nerod sev vietu: viņu ir pametuši, viņa ir palikusi viena šajā dzīvoklī, šajā pasaulē.
Ja draugi ir aizbraukuši brīvdienās ārpus pilsētas un nav viņu paaicinājuši līdzi, viņa ļoti pārdzīvo viņu nodevību, ja kolēģi vai priekšniecība kritizē darbu un neredz ierosinātās idejas, nokļūst aizvainojuma un bezizejas stāvoklī. Pamestības trauma seko viņai visu dzīvi. Vai ir izeja?
Kāpēc rodas šī trauma?
«Pamestā trauma visbiežāk rodas agrā bērnībā,» skaidro psiholoģe un ģimenes konsultante Anna Konstantinova. Pirmajos gados tiek likti pamati attiecībām ar apkārtējo pasauli. Ja vecāki nav nodrošinājuši mazuli ar psiholoģiskām pamatvajadzībām - mīlestību, drošību un pieņemšanu, ir augsta iespējamība tam, ka šādā ģimenē augušam cilvēkam būs pamestības trauma.»
Šī problēma rodas arī tad, ja bērnam ir nācies pārdzīvot zaudējumu, piemēram, kāda vecāka nāvi vai aiziešanu no ģimenes. Bērns nezina, kā ar to tikt galā. Un, ja blakus nav pieaugušā, kas palīdz pārdzīvot smago notikumu, rodas pamestības trauma.
Ja bērnu atdod audzināšanā vecmāmiņai, nepaskaidrojot iemeslus, sajūta, ka esi nevajadzīgs un pamests, vajās vēl ilgus gadus. Bieži gadās, ka bērns dzīvo ar vecākiem, taču viņi neizrāda tam uzmanību. Piemēram, māte it kā spēlējas ar bērnu, bet tajā pašā laikā skatās telefonā vai, dodoties kopā pastaigā, visu laiku runā pa telefonu ar draudzeni.
Tālāk cilvēkam veidojas problēmas ar pašvērtējumu un viņš atgriežas pie šī pamestā, nevienam nevajadzīgā bērna stāvokļa. Runāt par adekvātu pašvērtējumu šādiem cilvēkiem ir grūti. Ja cilvēks pastāvīgi atrodas trauksmes stāvoklī un nezina, ko nozīmē būt pieņemtam un saprastam, unikālam un mīlētam, viņam būs ļoti grūti justies par sevi pārliecinātam.
Kā pamestā trauma ietekmē attiecības?
Kanādas psiholoģe Burbo Līza grāmatā «5 traumas, kas neļauj būt tev pašam», atzīmē iezīmes, pēc kurām ārēji var atpazīt cilvēku ar tādu traumu: izstiepts, bezpalīdzīgs ķermenis, vājas kājas, līka mugura, neproporcionāli garas rokas. Rūpes par ķermeni un veselību nav pirmajā vietā. Tas izpaužas arī savu iekšējo īpašību nepieņemšanā, sakumpšanā, savilktā ķermenī, papildinās ar vēlmi paslēpties, samazināties.
Sakarā ar šo, tipiskākās ir problēmas un sāpes mugurā, astma, bronhīts, diabēts un depresija. Kāpēc rodas depresija? Cilvēks neapzinās, kas ar viņu notiek un no kurienes rodas tik daudz baiļu. Viņam var būt labs darbs un draudzīgas attiecības, taču attiecībās ar partneri vienmēr rodas problēmas.
«Tādās attiecībās fonā vienmēr būs sava nevērtīguma sajūta un bailes pazaudēt partneri. Tas veido neveselīgu scenāriju attiecībām: cilvēks uzņemas upura lomu un ir gatavs ciest jebkurus pazemojumus, tikai lai viņu nepamestu.
Man bija klients, kas pacieta sievas sānsoļus. Terapijas gaitā atklājās, ka viņš auga kopā ar māti alkoholiķi, kura bieži vien devās savos piedzīvojumos. Sajūtas, kuras viņš piedzīvoja bērnībā, viņš izdzīvoja, atkal esot kopā ar sievu. Situācija nemainījās, kamēr viņš neapzinājās un nepieņēma šo scenāriju.
Ir vēl kāds attiecību scenārija variants, kad traumēts cilvēks attiecībās ar partneri cenšas ieņemt visu viņa telpu, visu laiku būt blakus. Psihologi to dēvē par neveselīgu saplūšanu, kurā tiek pazaudēts «ES», nav sajūtas par sevi kā personību. Partnerim, kuram bijusi šī trauma, tā ir iespēja apmierināt šo nepieciešamību pēc drošības. Jebkuras šķiršanās tiek uztvertas sāpīgi: vīra došanās makšķerēt vai divu dienu komandējums sievai var izvērsties par bezmiega naktīm ar asarām, pēc tam dusmām un niknumu pret vīru, bet vēlāk seko arī depresija,» skaidro psiholoģe.
Kā ar to tikt galā?
Pamestības trauma veidojas agrā bērnībā un bieži vien to neapzinās. Terapija ir jāsāk ar problēmas pieņemšanu. Pat ja šķiet, ka viss ir labi, negaidītas reakcijas var parādīties no jauna, traucējot dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.
Ir grūti patstāvīgi ieraudzīt to, kas ar jums notiek, un sasaistīt to ar agru bērnību. Bieži vien traumējošas bērnības situācijas ir izdzēstas no atmiņas un cilvēkam liekas, ka viss taču ir labi. Labās lietas viņš atceras. Šādā situācijā viņš var atbildību par šo baiļu sajūtu pārnest uz citiem cilvēkiem. Taču pamestā traumu var izārstēt. Tikt galā ar to bez speciālista palīdzības nebūs viegli, taču var sākt veikt pirmos patstāvīgos soļus, pakāpeniski pieņemot un cienot sevi.
Avots: http://www.psychologies.ru/