Iebraucot Laimoņa Sīļa māju «Bārduļi» pagalmā, pa gabalu redzam dūmus – kūpinātava jau darbojas, un, vēlāk klausoties Laimoņa stāstos, liekas, ka tā nekad nebeidz darboties. Pats saimnieks kopā ar palīgu Aini mierīgi rosās ap zivīm un kūpinātavu, tomēr darbs, kas no malas varbūt izskatās viegls, tāds nebūt nav, un ar divām rokām vien nepietiek, lai visu izdarītu.
Laimonis dzimis Liepājā, bet kopš bērnības dzīvo Jūrmalciemā, Nīcas novadā, un pat nevar iedomāties, kā būtu dzīvot citur – tur, kur nav jūras. Nevajag jau katru dienu jūru redzēt, pietiek, ja to dzird un sajūt, turklāt ikreiz tā ir citādāka un jokus nepazīst.
Laimonis līdz «juku laikiem» ilgi strādājis par šoferi, bet pēc tam sācis iet jūrā un darījis to gandrīz 13 gadus. Varbūt tieši tāpēc tagad vairāk sanāk darboties «pa dūmiem», taču arī zvejniecību viņš nav pametis, jo zvejnieks paliek zvejnieks – bez jūras nevar. Jūrā piedzīvots daudz kas, piemēram, reiz decembra sākumā, kad ārā jau bijis 18 grādu sals, sācies negaiss, jūra trakojusi un laiva apgāzusies. Garo zābaku, lielās jakas un citu zvejnieka atribūtu dēļ nekāda peldēšana nav sanākusi, bet beigās kaut kā izkūlušies krastā. Jautāts par to, kādas domas šādā brīdī zvejniekam nāk prātā, Laimonis atbild, ka neesot bijis laika domāt, jo bijis jārīkojas. Un arī pēc tam nav, ko iegrimt pārdomās un ļauties vārgumam, – jāturpina iet uz priekšu un jāmetas jaunos darbos.
Lai kā dzīvē un jūrā nebūtu gājis, Laimonis nespēj sevi iedomāties, darot ko citu, jo jūra ir viņa dzīve. Taču, runājot par zvejniecību, viņa balsī ieskanas skumjas, jo viņš vēl atceras agrākos laikus, kad zvejas laivu bijis daudz vairāk, kad zvejnieksvētki svinēti ar plašāku vērienu un kad pret zvejniekiem cilvēki izturējušies ar lielāku cieņu. Viņš nopūšoties saka, ka nu vairs palikuši tikai «pēdējie mohikāņi», kas cīnās, par spīti dažādiem aizliegumiem, noteikumiem un grūtajiem apstākļiem. Arī par kūpināšanu Laimonis var runāt bez apstājas, taču, lai līdz tai tiktu, vispirms vajag dabūt zivis un zināt par tām ko vairāk, tāpēc viņš uzskata, ka kūpināšana ir kā radīta zvejniekam. Viss process esot īsta «opera» un pasākums, ko viens nemaz nevar padarīt, tāpēc arī viņam ir palīgs. Vienatnē pat režģi ar zivīm nav iespējams pacelt! Viņa kūpinātavā tiek kūpināts viss, ko vien var dabūt, ‒ zandarti, asari, butes, vimbas un citas zivis. Taču to, kādas zivis tiks celtas galdā, nekad iepriekš nevar zināt, jo tas atkarīgs no loma, un dažreiz gadās arī tā, ka no jūras jāatgriežas tukšām rokām.
Atceroties bērnību, tā laika gardākos ēdienus un receptes, Laimonis nosmej, ka toreiz jau nebija laika domāt par nekādām receptēm, jo darbu bijis «pāri galvai» – viņiem bijusi pilna kūts ar lopiem, tad vēl jādodas jūrā, arī jāpaveic darbi uz lauka, un visu, ko paši spēja sarūpēt, arī ēduši. Tāpēc viņš vienmēr uzskatījis un joprojām uzskata, ka
vislabākās un garšīgākās lietas ir tās, kas pašu audzētas, iegūtas un gatavotas, nevis veikalā pirktās.
Lai arī dzīvojis pie jūras, ar zivīm ir uz «tu» un tās viņam ļoti garšo, Laimonis atzīstas, ka dažreiz viņš labāk izvēlas gaļu. Bet tā jau dzīvē gadās, ka, ja diendienā vari ko dabūt, tā vairs nešķiet delikatese vai kas īpašs, un jāsaka, ka to novērojām, arī ciemojoties pie Laimoņa. Kamēr pārējie gardām mutēm klūp virsū tikko kūpinātām zivīm, Laimonis tām pat pirkstu nepiedur. Savukārt uz jautājumu, kā viņam pašam ar darbošanos virtuvē un vai patīk gatavot, viņš uzreiz atbild: «Es varu kūpināt, es varu uzkost šo un to, varu visu dienu pavadīt jūrā, bet par vakariņām atbild sieva – tas ir viņas lauciņš!»