Kad brīvlaiks gan skolā, gan dārziņā, iespējams, daudziem vecākiem jautājums ir aktuāls – kādā vecuma bērnu, kaut uz neilgu laiciņu, drīkst atstāt vienu? Stāsta psihoterapeite Aelita Vagale.
Viens pats mājās? No kāda vecuma?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Latvijā likums nosaka, ka bez pieaugušo uzraudzības
bērns viens var atrasties no 7 gadu vecuma.
Dažādās valstīs vecums ir atšķirīgs: 12, 14 gadi...
It kā bērns zina noteikumus un spēj uzklausīt vecāku norādījumus par to, ko drīkst vai nedrīkst darīt. Zina lietas, ko bez vecāku klātbūtnes nedrīkst aiztikt. Taču pirmsskolas vecumā bērnam fantāzija ir tik atraisīta, ka, aizrāvies spēlē, viņš slikti jūt robežas starp vēlmēm īstenot kādu ideju un reālām briesmām. Bērns nespēj aprēķināt visas savas darbības sekas, un par pilnīgi visu, kas var atgadīties, vecāki arī nevar pabrīdināt, jo vienkārši viņiem tas var neienākt prātā... Nemaz nerunājot par briesmīgiem negadījumiem - arī nobijies bērns var sākt rīkoties neadekvāti un tādējādi sevi apdraudēt.
Turklāt mazo var nobiedēt dažādas neparastas skaņas, pēkšņi sācies lietus un satumsusi istaba, nejauši saplēsta krūzīte... Tādos brīžos bērns var nopietni izbīties un, ja blakus nav pieaugušā, kurš var paskaidrot situāciju, līdzēt praktiski un mierināt, mazais notikušo var atcerēties ilgi un emocionāli sāpīgi.
Maziem bērniem pieaugušie ir autoritātes. Arī tad, ja lūgsim viņu svešiniekiem, kas varētu klauvēt pie durvīm, vaļā nevērt, mēs nekad nevarēsim būt droši, ka mazuļi to pildīs. Ja nu klauvētājs pratīs mazo ieinteresēt, iesaistīt sarunā un pierunās atvērt?
Psihoterapeite norāda, ka
arī dažu minūšu gājiens līdz tuvējam veikalam, atstājot mazo vienu, ir bīstams
– ja nu mamma, piemēram, cieš satiksmes negadījumā vai tamlīdzīgi un nevar uzreiz atgriezties, kā iecerējusi? Kā jūtas bērns? Kā citi uzzinās, ka viņš ir viens pats mājās?
Arī sākumskolas vecuma bērnam nevajadzētu likt uzņemties atbildību par mazo brāli vai māsu. Ja atgadās kāda ķibele, tad bēdas un trauma ir abiem. Latvijā atbildība likuma priekšā iestājas
no 14 gadu vecuma, tātad ne ātrāk pusaudzis ir gatavs atbildēt par mazā brāļa vai māsas pieskatīšanu!
Arī raksta sākumā minētais septiņu gadu vecums nav izšķirošais brīdis, kad teikt – tā, mazulīt, nu no šodienas tu vari dzīvoties pa māju viens! Katrs bērns ir atšķirīgs, un atšķirīgs ir brīdis, kad viņš ir gatavs patstāvīgi pavadīt laiku viens mājās. Turklāt bērns pie tā ir jāradina pamazām un sīki un smalki izskaidrojot noteikumus, sekas un atstājot bērnam tālruni un kontaktnumurus, kur zvanīt gadījumos, ja ir kas atgadījies vai mazo satraucis.
Kā tu domā, kāds ir pieņemams vecums, lai bērns paliktu mājās viens?