Sešu bērnu mamma Sandra neslēpj, ka gandrīz gadsimta ceturksni, kopš ir mājsaimniece, iemācījusies gan taupīt, gan iztikt gandrīz no nekā. Tāpēc Sandra smej, ka pašlaik Latvijā tiek darīts viss, lai ģimenes padotos, bet, kad runā par sevi, viņa saka, ka nepadosies.
"Kā galus savelku? Visu mūžu esmu bijusi kā cāļu mamma. Trīs bērni jau lieli, tad nāk mazākiedesmitgadniece, piecgadīgā meita un mazais Kristians. Viņam divi gadiņi. Visu mūžu esmu Nītaurē dzīvojusi. Visus gadus esmu dzīvojusi bērniem. Esmu nogurusi, bet citādi nemāku," stāsta Sandra un neslēpj, ka piecgadīgā meitiņa, kas apmeklē bērnudārzu, ir aizbildnībā. Stāsts ir garš un sāpīgs, bet Sandra piebilst: "Ja nebūtu šādi laiki, es viņu adoptētu. Tagad tomēr jāpadomā par iztikšanu. Aizbildnim valsts samaksā vismaz 70 latus mēnesī. Par izaugušajiem bērniem pabalsti nepienākas. Mana nauda mēnesī ir 115 latu. Ar vīru dzīvoju šķirti, bet viņš palīdz lielajai meitai, mums visiem, kad ir darbs. Nu, labi, iztiekam ar apmēram 200 latiem mēnesī. Nekas. Dzīvot var."
Mazliet skaudrs izskanēja jautājums - kā četratā var iztikt ar 200 latiem? Arī lielā meita taču vēl mācās Medicīnas koledžā Rīgā, 19 gadus vecais dēls strādā simtlatnieku programmā, bet vecākajam dēlam darba nav, izgāzusies arī iecere aizbraukt uz ārzemēm.
"Nedēļas nogalēs visi bērni ir pie manis. Tad ir jādomāko un kā. Iepirkties braucu reizi mēnesī uz bāzēm Cēsīs vai Siguldā. Tur pārtika ir lētāka, pērku tikai nepieciešamāko. Ģikšos zinu, kur var dabūt subproduktus - cūkas galvu un kājas, aknas. Tas ir izdevīgi. Pienu pērku no zemniekiem. Lats par trīslitru burku. Arī biezpiens lētāks nekā veikalā, bet reti atļaujos. Man ir zeme, drusku mežs. Samaksāju par izstrādāšanu, atvešanu, bet malka ziemai tomēr sanāk lētāka. Dārzā izaug burkāni, kartupeļi. Mežā salasu ogas, pļavā zāļu tējas. Pati vāru ievārījumus un pieneņu medu. Tas ļoti palīdz, ja gadās saaukstēties. Visu laiku jādomā, kā iztikt. Nav viegli, tāpēc mēdzu sacīt, ka jūtos kā piesieta, bet neesmu arī no tiem, kas varētu aizbraukt, visu pamest, Latviju atstāt. Pa visiem šiem gadiem radusies sajūta, ka saknes te dziļi ielaistas," sacīja Sandra un nenoliedza, ka saviem bērniem un citiem jauniešiem saka - ja ir viens bērniņš un doma, ka gribēsies arī otru, tad vajag laist pasaulē, lai pēc iespējas mazāka gadu starpība, vēlams, lai viena dzimuma. "Varbūt sanāk par šo ieteikumu smiekli, bet tā ir patiesība. Ja viena pēc otras ir meitenes, tad vieglāknoder drēbes, mantas. Ja bērniem liela gadu starpība, tad mantas atdotas citiem, atkal viss jāpērk, jāsāk no nulles," smaida Sandra, kura ir pārliecināta, ka valstij daudz vairāk būtu jādomā par jaunajām ģimenēm, jādomā, kur jauniešiem atrast darbu. Sandra saka, ka arī viņai nevajadzētu ne trūcīgā statusu, ne pārtikas pakas, ja varētu piestrādāt un darbs būtu lielajiem bērniem.
"Vasarā tik ļoti dusmojos, ka tieši ogu laikā daudzbērnu ģimenēm samazināja tās dažu latu piemaksas. Sarēķināju - noņēma 12 latus. Tas ogu laikā bija ļoti daudz. Divdesmit kilogrami cukura," tā Sandra un uzzinām, ka uzņēmīgajai daudzbērnu mammai būtu nepieciešams veikt arī operāciju, lai pareizi saaugtu potīte pēc lūzuma. Tas maksājot 500 latus. Sandra zina, ka, kamēr izaugs bērni, tādas naudas noteikti nebūs. Kad saku - kas būs, ja nevarēsiet vēlāk paiet, Sandra atbild: "Tad rāpošu vai bērniem būs mani jānes uz rokām."