Bailes no pārmaiņām (14)

Ir tādi, kas nekad nesadūšojas radikāliem lēmumiem savā dzīvē, lai gan tas, kā, kur un ar ko viņi ir, viņus neapmierina un pat sāpina... Un ir tādi, kas to ir izdarījuši, apgriežot kājām gaisā ne tikai savu, bet arī citu cilvēku dzīves. Tie savā ziņā ir drosmīgi cilvēki. Jā, jā, varbūt dažreiz nedaudz neapdomīgi, nedaudz azartiski, nedaudz bezatbildīgi, bet vienlīdz bieži tie ir mēnešiem un pat gadiem brieduši lēmumi. Bet šādu drosmīgo nav daudz, jo daudz lielāks skaits ir tādu, kas tā arī neveic nekādas izmaiņas savā dzīvē, lai gan nejūtas harmoniski. Kāpēc cilvēki izvēlas neko nemainīt? Kāpēc cilvēki izvēlas labāk ciest, nevis pieņemt lēmumu? Manuprāt, tas saistīts ar bailēm. Bailēm no pārmaiņām, jo tajās ir tik daudz nezināmo, tik daudz neparedzamu notikumu. Bailēm pazaudēt esošo drošību, kaut tā neapmierina. Bailēm doties nezināmajā. Pat ja esošā situācija ir līdz absurdam nepatīkama, pat ja cilvēku neapmierina - kur, kā un ar ko viņš ir, drošāk ir palikt tur, kur esi. Zināmais dod drošības sajūtu. Savukārt izdarīt radikālas izmaiņas, piemēram, izlemt pārtraukt attiecības, kuras sen jau tāpat ir beigušās, nozīmē doties nezināmajā. Tas nozīmē iziet no savām komforta robežām un riskēt. Ja vien cilvēki ticētu, ka pārmaiņām būs pozitīvs iznākums, viņi riskētu. Bet to nevar zināt, jo garantijas talonus no debesīm neizsniedz. Tieši tāpēc daudzi izlemj neko nemainīt. Palikt tur, kur ir. Bailes no nezināmā attur... un attur arī bailes zaudēt to, kas ir. No sērijas - pat, ja šis darbs mani neapmierina, tad labāk, lai ir kaut kāds, nevis nekāds; pat ja mēs esam kopā divi pavisam atsvešinājušies cilvēki, tomēr tas otrs ir... bet dažreiz ir jārīkojas radikāli. Dažreiz nelīdz nedaudz kaut ko izmainīt. Dažreiz ir jāpieņem drosmīgi lēmumi. Jo, neko nemainot, nekas arī nemainīsies. Uzlabojumi paši no sevis nerodas un, ja arī uzrodas, tiem ir gadījuma raksturs. Šķiršanās nekādā ziņā nav labākais risinājums. Un, ja vien ir iespējams, abiem ir jāmeklē atkal ceļš vienam pie otra. Bet diemžēl dažreiz šķiršanās ir vienīgais pareizais, veselīgais lēmums, ko divi cilvēki var izdarīt. Arguments par bērniem vairumā gadījumu nepārliecina, vēl vairāk tad, ja redz, kas notiek šādu cilvēku dzīvēs, ko piedzīvo viņu bērni... Šādā gadījumā arguments par bērniem pārvēršas par pretargumentu, vai tiešām viņi vēlas, lai bērni pieņem par normu šo deformētu attiecību modeli? Bailes no pārmaiņām ir aprēķina un prāta vadītas, tie nav sirds lēmumi. Sirds daudz vairāk par prātu ir gatava doties nezināmajā. Jo, kāpēc izniekot savu dzīvi, darot lietas, kas nepatīk? Kāpēc izniekot savu dzīvi, esot kopā ar cilvēku, ar kuru nav nekā kopēja, izņemot saimniecību, un jūs abi sajūtaties kā svešinieki? Kāpēc izniekot savu dzīvi, paliekot drošās pozīcijas, bet jūtoties remdeni - nekā? Kāpēc izniekot dzīvi, tā vietā, lai to veidotu tādu, kādu vēlies? Atbildes vari paturēt pie sevis, tikai atbildot pajautā, vai tu pats sev tici. Jo nav pareizu vai nepareizu veidu, ir tikai veidi, kas tev der vai neder. Lai cik grūti būtu, ir vērts riskēt un varbūt pagriezties pretējā virzienā ierastajam, lai tuvinātu sevi tam, kas iepriecina sirdi. Tas nekad nenotiek vienā dienā, un tas nekad nav viegli.

Nansija