Ar senlatviešu gredzenu daudziem saistās tā saucamais Nameja gredzens, bet, kā stāsta eksperimentālās arheoloģijas rotkalis Daumants Kalniņš, tas ienācis krietni vēlāk no citām zemēm. Austrumeiropā un Latvijā Nameja gredzens kļuvis populārs tikai 12. gs. otrajā pusē. Pirms tam tas bijis populārs Skandināvijā, kur vikingi, ceļojot un sirojot, to bija atveduši, iespējams, no skitiem. Galvenais, kas liecina par Nameja gredzena vēlāku ieceļošanu, ir tas, ka šī rota neatbilst seno latgaļu gredzenu izgatavošanas tehnikai un iespējām.
Senlatviešu spirālgredzens (2)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Cēsu novada senie iedzīvotāji bija latgaļi, tāpēc par mūsu senčiem tipisku uzskatāms spirālgredzens.
Attīstība
Seno latgaļu rotkaļi izmantoja kausēšanas un liešanas, vēlāk arī kalšanas tehniku rotu pagatavošanā. Viņiem nebija lodēšanas iekārtas, tāpēc viņi nevarēja izveidot aplī savienotus gredzenus, kādus mēs pazīstam šodien. Amatnieki izmantoja spirāles metodi, izveidojot veselu spirālgredzenu kultūru. Kalšanas iemaņām attīstoties, mainījās gredzena stīpas šķērsgriezums. Kaļot gropē, tas ieguva trīsstūra, segmenta vai pusapaļu veidu. Parādoties stiepļu vilkšanas ierīcēm, vienkāršākie spirālgredzeni tīti no apaļas stieples. Tie darināti arī, savijot kopā vairākas stieplītes. Nereti greznākie spirālgredzeni rotāti ar iekārtiem piekariņiem.
Vissenākie atrastie gredzeni saistāmi ar agro dzelzs laikmetu. Tie gatavoti no trijstūra formas stieples un pieskaitāmi pie spirālgredzenu agrīnajām formām.
Vieglāk izsekot vidējā dzelzs laikmeta gredzenu attīstībai. Metāla izmantošanas pirmsākumos galvenā tā apstrāde bija liešana. Ir liecības no 5. gs., ka amatnieki sāka lietot gan kalšanu, gan liešanu. Kalšana prasa mazāk laika un materiāla.
Vēlākajā dzelzs laikmetā bija populāri dažādu formu gredzeni ar vidusplāksnīti. Gredzena stieni amatnieki izkala, vidusdaļā atstājot sabiezinājumu, ko pēc tam izkala kā plāksnīti. Stieņa galus kala garākus un arvien plānākus. Pēc tam šo stieni salocīja spirāles formā, veidojot gredzenu, kam virspusē ir paplatinājums – vidusplāksnīte. Uz tās arī tika iekalti ornamenti – visbiežāk saules simboli, attēlota debesu svētības un zemes auglības spēku sadarbība. Tas tāpēc, ka latvieši bija zemnieki un saule viens no svarīgākajiem aspektiem labas ražas iegūšanai.
Spirālgredzeniem bija arī praktiska nozīme – tiem nebija noteikta izmēra. Gredzeni droši vien tika mantoti no paaudzes paaudzē, tos nēsāja dažādi cilvēki, un katrs tos varēja pielāgot savam pirkstam.
Spirālgredzenam ir arī simboliska nozīme – tie ir kā čūskas vijumi un dekorēti ar viļņoto čūskas muguras rakstu. Šādi gredzeni (arī kakla riņķi un rokassprādzes) simbolizēja zemes auglību.
Materiāls
Dažkārt arheologi atrod sudraba rotaslietas, bet pārsvarā tās gatavotas no tā saucamā zaļā vara jeb bronzas. D. Kalniņš: "Manuprāt, tas nav īsti pareizi teikts, jo par bronzu mēs saucam vara un alvas sakausējumu. To ir vieglāk kausēt un liet, bet nav iespējams kalt, jo tā ir trausla. Uz senākajiem paraugiem no 5. gs. skaidri redzamas kalšanas pēdas. Tātad bija nepieciešams cits vara sakausējums. Ķīmiskās analīzes parāda, ka noteikti vara sakausējumi izmantoti konkrētiem mērķiem. Kalšanai izmantots vara un cinka sakausējums, kas dara materiālu plastiskāku. Mūsdienās šādu sakausējumu sauc par misiņu."
Šis materiāls arī visbiežāk izmantots. Daudzās tautasdziesmās minēti zelta gredzentiņi, bet tie paši bronzas jau bija, jo spīdēja līdzīgi zeltam. Sudraba rotas noteikti bija dārgākas. D. Kalniņš: "Sudrabs bija nauda. Sēžot krogā un dzerot, cilvēks samaksāja, nocērtot gabaliņu no sudraba stieņa. Atrastas arī apcirstas rotas.