Ja vienīgais faktors, kas ietekmētu spēles iznākumu, būtu nejaušība, ar neizšķirtu rezultātu beigtos tikai trešdaļu spēļu, tomēr realitātē šāds rezultāts ir daudz biežāk. Lai noskaidrotu šādus cēloņus, Londonas Universitātes koledžas psihologi veica eksperimentu.

Eksperimenta laikā brīvprātīgie spēlēja ar aizsietām acīm - daļu spēles maču acis bija ciet abiem spēlētājiem, bet otru daļu - tikai vienam. Kā atklājās, situācijā, kad abiem spēlētājiem ir aizsietas acis, ar neizšķirtu rezultātu beidzās 33,3% maču, savukārt situācijā, kad acis aizsietas tikai vienam, neizšķirti beidzās 36,3% spēļu.

Eksperimenta dalībniekiem par katru uzvaru solīja naudu, taču, lai arī viņi centās uzvarēt, reizēm viņi tik un tā neapzināti imitēja otra spēlētāja kustības.

Kā skaidro pētījuma autors Ričards Kuks, otra kustību atdarināšana ir "ierakstīta" cilvēku smadzenes. "Jau no dzimšanas brīža mēs nereti saskaramies ar situāciju, kur, veicot kādu darbību, mēs redzam, ka to pašu dara otrs. Vecāki nespēj neatdarināt savu jaundzimušo sejas izteiksmi - smaidīšanu, mēles izbāšanu un tamlīdzīgi."

"Šī pieredze izraisa impulsu imitēt, kas tik ļoti "ieēdas", ka bieži tas notiek neapzināti, piemēram, ja, kāds cilvēks uzgaidāmajā telpā sāk bungāt ar kāju, bieži vien to sāk darīt arī visi klātesošie," turpināja Kuks.

Viņš piebilda, ka ir jau agrāk pierādīts, ka neapzināti imitētas darbības reakcija notiek daudz ātrāk nekā kontrolētas darbības, tāpēc cilvēki tās veic neapzinoties.

Pētījums publicēts žurnālā "Proceedings of the Royal Society B".