/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
/nginx/o/2018/07/06/8240534t1hbb26.jpg)
Ne reizi vien ir nācies dzirdēt nostāstus par cilvēku nonākšanu tādā stāvoklī, kad viņi it kā atrodas ārpus sava ķermeņa un to vēro no augšas. To sauc par ārpusķermeņa pieredzi, kuras cēlonim zinātnieki nu ir nonākuši uz pēdām.
Zinātnieki izskaidro ārpusķermeņa pieredzes fenomenu
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
1958.gadā amerikāņu radio personība Roberts Monro pirmo reizi piedzīvoja atrašanos ārpus sava ķermeņa. «Tas notika bez redzama iemesla,» viņš toreiz rakstīja un vērsās pie sava ārsta. Tas savukārt, nekonstatējis nekādas fizikāla rakstura anomālijas, Monro izrakstīja vien trankvilizatorus. Kāds cits Monro draugs, pēc profesijas psihologs, viņam savukārt ieteica vēlreiz iziet no sava ķermeņa, jo «jogi un Austrumu reliģiju piekopēji apgalvo, ka spēj to darīt, kad vien vēlas». Un Monro to darīja, un aprakstīja savā 1971.gada grāmatā Journeys out of the Body, kur pirmo reizi arī pavīdēja frāze «ārpusķermeņa pieredze», raksta Theatlantic.com.
Ārpusķermeņa pieredze katram cilvēkam var izpausties citādāk, tomēr visbiežāk tā ir kā lidināšanās virs sava ķermeņa un skatīšanās uz to no augšas. Neirozinātniekiem šis fenomens ir mīkla, taču vienlaikus arī iespēja uzzināt, kā cilvēka smadzenes pašas var «sajukt prātā» un kā šis process darbojas. Patlaban neirozinātnieki uzskata, ka ārpusķermeņa pieredze ir cieši saistīta ar vestibulāro sistēmu - kanālu sistēmu iekšējā ausī, kas palīdz noteikt cilvēka orientāciju telpā un ir cieši saistīta ar smadzeņu centriem, kur tiek apstrādāta informācija no citām maņām.
Nesen veiktā pētījumā franču neirozinātnieks no Marseļas universitātes, Kristofs Lopess sāka sadarboties ar ārsti Maju Elzjēru, kuras pacientiem bija sūdzības par vestibulārā aparāta traucējumiem. Izmeklējumos noskaidrojās, cilvēkiem, kuri sūdzējās par reiboņiem, tā cēlonis bija šķidruma noplūde iekšējā ausī vai kāda tuvumā esoša nerva iekaisums. No 210 cilvēkiem, kuriem bija šādas sūdzības, 14% atklāja, ka viņiem ir bijusi ārpusķermeņa pieredze. Salīdzinājumam - tikai 5% no pētījuma dalībniekiem, kam nebija šādu sūdzību, varēja apgalvot to pašu.
Lopess uzskata, ka dažu cilvēku piedzīvotā «spirāle tunelī» vai «ieiešana savā ķermenī no augšas gluži kā aploksnē» atspoguļo, to, ka konfliktē vestibulārā aparāta un redzes sistēmas uztvertā informācija.
Lozannā bāzētā Šveices Federālais tehnoloģiju institūta neirozinātnieks Olafs Blanke, kurš iepriekš ir sadarbojies ar Lopesu, taču nav iesaistīts aktuālajā pētījumā, ir pierādījis, ka elektriska stimulācija smadzeņu centros, kas integrē vestibulārā un redzes aparāta informāciju, var izraisīt ārpusķermeņa pieredzi. Tas nozīmē, ka nav starpības, vai traucējumi ir iekšējā ausī vai smadzeņu centrā, kas atbild par attiecīgās informācijas apstrādi, - ārpusķermeņa pieredze būs.
Lopess gan uzskata: tā kā tikai 14% no Elzjēras reiboņu pacientiem var pastāstīt par ārpusķermeņa pieredzi un šo fenomenu piedzīvojuši arī veseli cilvēki, to izraisa vairāku cēloņu kopums, ne tikai vestibulārā aparāta defekts. Un patiesi, vēlāk noskaidrots, ka cilvēkiem, kurus nomoka nemiers, tramīgums un depresija, iziešana no sava ķermeņa gadās biežāk.
Ārpusķermeņa pieredze tādējādi varētu būt specifisks veids, kā smadzenes cenšas uztvert un saprast telpu. Iespējams, ka smadzenes automātiski veido apkārtējās vides attēlu/karti it kā no putna lidojuma. Ja smadzenēs kaut kas noiet greizi, tās vairs nerāda informācijas plūsmu no redzes centra, bet gan, ja tā var teikt, atskaņo video no putna lidojuma.