Kā i-paaudzei iemācīt izslēgt datoru? (3)

Lūse piedzīvojusi lielos un skaļos 70. gadu datordinozaurus. Savukārt tagad viņas skolnieki konstruē viedos robotus. Tehnoloģiju jomā ātrums ir galvu reibinošs - šodiena jau ir vakardiena, bet rītdiena pienāk šodien. Tomēr laikā, kad cilvēki burtiski saaug ar viedierīcēm, ne mazāk svarīgi ir bērniem iemācīt nolikt datoru malā. Par to TVNET sarunājas ar Aiju Lūsi.

Jums laimējies strādāt ļoti dažādos periodos. Pa šo laiku tradicionālās skolotāja un skolēna attiecības ir mainījušās – skolotājs vairs nav tēls uz pjedestāla, uz kuru audzēkņi raugās ar lielu pietāti. Vai mūsdienās skolotājs un skolēns viens otru saprot?

Jebkuram cilvēkam neatkarīgi no vecuma autoritāte jāiegūst pašam. Mūsu skolā to var ar gudrību un objektivitāti. Iegūt autoritāti nenozīmē iegūt mīlestību – tās ir dažādas lietas. Te nekas nav mainījies. Toties lielas izmaiņas ir piedzīvojušas skolēnu attiecības ar datoriem. Programmēšanu mūsu skolā māca kopš 70. gadu vidus, kad skolā datoru vispār nebija - programmējām uz papīra un tad loksni nesām uz skaitļošanas centru, kur kāds darbinieks to visu ievadīja milzīgā datorā. Nākamajā dienā saņēmām papīra izdruku, pēc kuras secinājām, vai programma ir izdarījusi to, ko likām, vai nē.

Mācību laikā vienu reizi tikām aizvesti pie milzīgajiem datoriem, kas līdzinājās pamatīgiem skapjiem ar mirgojošām gaismiņām.

Tie mani tik ļoti ieinteresēja, ka iestājos Latvijas Universitātē studēt programmēšanu, kaut arī biju plānojusi kļūt par skolotāju. Pēdējā kursā radās iespēja apvienot divas interesējošās lietas, un es sāku strādāt par programmēšanas skolotāju. 1984. gadā skolai izcīnījām pirmos datorus. Faktiski tie bija kalkulatori, bet ar programmēšanas iespējām. Skolēni varēja mācību stundā uzprogrammēt pat kādu spēli un pēc tam ar sajūsmu to spēlēt. Ja kalkulatoru izslēdza, spēle pazuda un nākamreiz bija jāprogrammē no jauna.

Bet vecie datori un mūsdienu tehnoloģijas ir kā nakts pret dienu! Jums visu laiku jāapgūst jaunākās tehnoloģijas, lai skolēni jūs neapsteigtu.

Ar datoriem saistīto virzienu ir daudz – programmēšana, algoritmi, web lapas, roboti, gandrīz jebkura mūsdienu tehnika. Lai gan es visu laiku mācos, tik un tā ir skolēni, kas kādā jomā ir ierakušies krietni dziļāk. Tieši tāpēc es nekad neesmu jutusies kā uz pjedestāla uzcelts tēls.

Ja atbildi nezinu, godīgi pasaku: «To es nezinu, bet noskaidrošu un tad izstāstīšu.»

Es priecājos par skolēniem, kas zina vairāk par mani, jo varu no viņiem mācīties. Tā ir mūsu skolas lielākā vērtība - gudri skolēni, kas mācās viens no otra. Piemēram, robotikas pulciņu izveidoja un sāka vadīt 12. klases skolēni, dvīņubrāļi. 10. un 11. klasē viņi izstrādāja zinātniski pētniecisko darbu par robotiem, pēc tam atnāca pie manis un teica, ka grib to iemācīt arī citiem. Skolotāji robotikas pulciņā ir mainījušies, bet visi ir mūsu skolas absolventi. Viens no absolventiem nupat atdāvināja skolai trīsdimensiju printeri, ko, vēl būdams skolēns, pats uzbūvēja robotikas vajadzībām.

No vienas puses, jūsu priekšmets ir «pavelkošs», no otras, viedierīces aizņem pārāk daudz laika, kļūstot ne vien par sliktu ieradumu, bet kavējot bērnu emocionālu nobriešanu. Paaudzei ir dots atsevišķs nosaukums i-paaudze jeb iGen. Ko jūs darāt, lai ne vien iemācītu apieties ar datoru, bet arī atturētu no tā?

Kad stāstu par cilvēkiem, kas, ejot gulēt, liek telefonu zem spilvena un raujas augšā katrreiz, kad telefons nopīkstas, skolēni smaida un māj ar galvu, jo manis stāstītajā atpazīst sevi. Tad jau var turpināt sarunu par to, kāpēc tas ir slikti un kā būtu labāk. Tehnoloģijas ir brīnišķīgas – ar tām mūsdienās var daudz ko izdarīt, pat izglābt dzīvības, bet es vienmēr atgādinu, ka tehnoloģija ir tikai rīks, kuram ir gan plusi, gan mīnusi.

Mēs taču nedodam mazam bērnam ripzāģi, bet telefonu vai planšeti mierīgi iedodam jau zīdaiņa vecumā, pat nekontrolējot, kas notiek tālāk.

Bērniem var un vajag rādīt tehnoloģijas, tomēr tās nav jāizmanto, lai vecāki iegūtu brīvu laiku, kamēr mazie sastinguši lūkojas ekrānā. Sākumā vecāki planšetdatorā uzliek mīļu multenīti par zaķīšiem. Taču tā beidzas, mazais kaut ko paplakšķina, un sākas cita filmiņa, varbūt ar šaušanu un kaušanos. Trīsgadnieks, kas neprot lasīt, ātri spēj atrast multenīti, ko vēlas, – ar spokiem, pūķiem un šausmām, kas vēlāk naktī neļauj mierīgi gulēt. Bērnam gribas vēl un vēl, viņš nespēj apstāties. Tieši tāpēc maziem bērniem ekrānierīces var iedot tikai uz 15 līdz 20 minūtēm, turklāt esot kopā ar vecākiem.

Līdz vecumam, kamēr bērni tic Ziemassvētku vecītim, viņi jauc virtualitāti ar realitāti.

Ja bērns redz, ka virtuālajā pasaulē kādu var nogalināt septiņas reizes un nekas ļauns nenotiek, viņš šo ideju pārnes uz īstenību.

Tīklā otram pateikt ko sliktu un aizskarošu ir vieglāk nekā realitātē. Reti kurš to pašu mēģinātu pateikt, pieejot cilvēkam klāt un ieskatoties acīs. Virtuālajā vidē pārņem visatļautības sajūta, jo tu esi neredzams. Ja bērns pārāk daudz laika uzturas virtuālajā realitātē, viņš dzīvē vairs neprot veidot attiecības, rodas miega traucējumi, paškontroles grūtības, agresija.

Viegli jau teikt, lai vecāki neļauj, kontrolē, uzmana… To ir grūti izdarīt.

Es nesaku, ka ir viegli. To atvieglotu vienotas prasības, gan vecākiem, gan skolai. Ir skolas, kurās klasēs ir aizliegts ienest telefonu. Mūsu skolā lietot telefonu stundā ir aizliegts, izņemot gadījumus, kad tīklā tiek meklēta informācija. Tomēr es nelieku atstāt telefonu aiz kabineta durvīm, jo zinu, ka aizliegumi motivē izdomāt veidus, kā tos apiet.

Viņi vienkārši nāks ar diviem telefoniem..

Tomēr šīs iekārtas var kaitēt pat starpbrīdī, jo datorspēles tēlu varā skolēns ir vēl minūtes desmit pēc stundas sākuma.

Vai esat novērojusi, kā viedierīces pamazām izkropļo bērna personību?

Mūsu skola ir īpaša ar to, ka visi bērni, kas te nonāk, ir spējīgi mācīties, jo iestāšanās konkurss ir liels. Vecāki pārsvarā ir ieinteresēti bērna mācībās, bet tas nenozīmē, ka mājās viss ir ideāli. Bieži vien ģimenē ir tikai mamma, kura skrien pa piecām darba vietām, nespējot izsekot, ko bērns dara. Man nācies saskarties ar agresijas izpausmēm un nopietniem konfliktiem reālajā dzīvē, kas sākušies sociālajos tīklos.

Sociālajos tīklos cilvēki konstruē savu tēlu...

Tur notiek ne tikai tas, arī pusaudžu attiecību noskaidrošana. Lietas, kas kādreiz tika risinātas reālajā dzīvē, ir pārcēlušās uz sociālajiem medijiem, tāpēc pieaugušajiem nereti vispār ir grūti pamanīt problēmu. Bērni rāmi sēž, viens uz otru pat nepaskatās, starpbrīdī rakājas katrs savā telefonā.

Konflikts risinās virtuālajā realitātē, kur pieaugušie netiek ielaisti.

Tas ir bīstami! Arī drudžainā virtuālo smaidiņu (laiku) gaidīšana pēc fotogrāfijas ielikšanas ir neveselīga. Ja smaidiņus nesūta, tātad nenovērtē. Sākas depresija, zems pašnovērtējums.

Esmu par tehnoloģijām, bet nedrīkstam aizmirst vēl kādu lietu - ražotāju spiedienu uz skolām.

Iztēlojieties, cik daudzi gribētu saņemt pasūtījumu piegādāt skolām planšetdatorus! Man gan tas nešķiet ērts rīks, jo pati esmu pieradusi strādāt ar jaudīgu datoru. Vēl vecākiem būtu jādomā par stājas problēmām, kas rodas, ja bērns visu laiku lūkojas planšetē. Bērni ekrānierīcēs pavada daudz vairāk laika nekā mēs kādreiz lasot grāmatas.

Vai ir atšķirība – lasīt papīra grāmatu vai to pašu elektroniskā formātā?

Es dodu priekšroku grāmatām papīra formātā, bet es esmu citas paaudzes cilvēks. Varbūt tas ir tikai pieradums. Es negribu noliegt elektronisko formātu, bet, ja ir interneta pieslēgums, ir tik viegli aizklīst citā realitātē, kur laiks pazūd.

Mums katru dienu uzgāžas informācijas cunami. Lai tajā nenoslīktu, ir jāprot atšķirt būtiskais no nesvarīgā, atkritumi no pērlēm, tāpēc svarīga ir kritiskā domāšana, patiesībā māka vispār domāt. Kā jūs to bērnos veicināt?

Ir jāvingrinās domāt! Daudzi bērni apmeklē sporta vai mūzikas nodarbības un zina, ka pēc tam, kad desmitiem reižu esi nospēlējis gammu vai noskrējis kāpinājuma skrējienu, tev ir lielāks uzrāviens un tu esi veiklāks.

Tas pats ar domāšanu – cita varianta nav. Smadzenes ir jātrenē!

Vel viena problēma: skolās nepārtraukti tiek iepludinātas līdz galam nepārbaudītas izglītības koncepcijas. Tā nav tikai Latvijas skolu specifika – arī Amerikā pēdējos 60 gadus ir bijušas tādas problēmas.

Piemēram?

Bija ideja, ka jārāda kino vai visādi nieki, lai bērniem nepārtraukti būtu interesanti, gar acīm zibētu un mirdzētu. Šobrīd tiek spriests, ka šāda pieeja neveicina radošumu.

Ir jāatļauj bērnam garlaikoties!

Tieši tāpēc, ka koncepcijas tiek apstrīdētas, skolotājam jābūt kritiski domājošam. Un tā ir visās jomās. Laimīgā dzīve ir šaura taciņa starp grāvjiem – par daudz un par maz. Ir jāspēj noturēties mērenībā. Tas pats attiecas uz tehnoloģijām – ir jānoturas uz ceļa, uz kura rīks ir palīgs un atvieglo dzīvi.

Vai mūsdienu bērniem ir specifiskas mācīšanās grūtības?

Ir bērni, kuriem ir lasīšanas grūtības. Tā ir tendence. Kādreiz par to vispār nerunāja. Tas gan nenozīmē, ka viņiem ir slikts intelekts. Daudziem bērniem ir nevis fizioloģiskas grūtības, bet pietrūkst lasīšanas treniņa. Ja bērns nespēj izlasīt uzdevumu, viņš to nespēj atrisināt. Tikai tagad, pēc trīsdesmit gadiem, es saprotu, kāpēc tēvs man kādreiz lika iekalt no galvas tekstu. Man skolas gados nepadevās teksta uzdevumi, tāpēc lūdzu palīdzību tēvam, bet viņš lika iemācīties uzdevumu no galvas. Kad to biju iekalusi, palīdzība vairs nebija vajadzīga. Toreiz man likās, ka tēvs par mani zobojas, bet tagad saprotu, kāpēc tas bija vajadzīgs. Es bērniem saku:

«Izlasi vēlreiz, izlasi skaļi!»

Dažreiz man šādi izdodas identificēt lasīšanas grūtības. Tad jāmeklē palīdzība no malas. Ir tehnikas, kā var palīdzēt, bet galvenais ir pamanīt.

Vai bērni atspoguļo vērtības, kādas ir ģimenē, un kādas tās ir?

Es teiktu, ka ir redzams dzīvesveids, piemēram, vai tajā ietilpst brīvdienas dabā. Man patīk doties dabā, un šajā ziņā esmu izkustinājusi savu ģimeni. Mani bērni ir gan slēpojuši, gan devušies pārgājienos. Ir dažādi izzinošu aktivitāšu veidi – var doties uz muzejiem vai darīt ko citu. Tomēr bieži vien vecāki katrs sēž savā istabā un komunicē caur datoru. Bērni kopē šo darbošanos. Intelektuāli aktīvi bērni no pārējiem atšķiras, lai gan intelektuāli spējīgi mums ir visi. Viņi parasti nāk no ģimenēm, kurās ir pieņemts aktīvi par visu interesēties un šī aizrautība tiek nodota bērniem.

Audzināmajā klasē esmu runājusi ar mammām pat to, vai bērni palīdz mājas darbos. Kā izturas vecāki?

«Oi, atkal tie trauki jāmazgā.» Bērns iemācās, ka ir riebīgi mazgāt traukus.

Tikmēr trīsgadnieks, kuram vēl nav šīs klišejas, ieraugot traukus un putas, priecājas. Ja mēs kaut ko darām ar sajūsmu un dalāmies iespaidos, mūsu prieks pielīp. Turklāt tas ir tiešs veids, kā bērns iemācās intelektuālu aktivitāti. Diemžēl nav daudz ģimeņu, kas regulāri kopā dodas dabā, sportot, uz teātri, muzejiem vai kur citur.

Kas mūsdienu bērnos ir citādāks nekā viņu vienaudžos pirms gadiem desmit?

Viņiem ir citi varoņi, bet lielās līnijās nekas daudz nav mainījies. Aizvien vairāk laika bērni pavada telpās, jo viņiem nav lauku, kur skraidīt, bet pilsētā bērnu vienu palaist nedrīkst.

Atceros sporta ārstu, kurš teica, ka tāds futbols, kādu bērni spēlē tagad, nav nekas labs, jo ir virzīts uz uzvaru.

Kad ir konkurence, kāds bērns vienmēr paliek malā – viņu bieži nelaiž uz skatuves vai laukuma, jo citi ir veiklāki un vajag taču uzvarēt. Kad puikas spēlēja sētas futbolu, visa komanda skrēja uz vienu, pēc tam uz otru pusi. Visi bija izkustējušies un labi pavadījuši laiku. Tagad bērni stāv un gaida, jo ir taktika, jāpilda speciāli vingrinājumi.

Par stereotipiem, zubrīšanu, košļeņu tīrīšanu no soliem, tualetes birsti un ko darīt, lai tiktu elitārā augstskolā, lasiet intervijas turpinājumā otrdien, 5.septembrī.