Imigrācijas ierobežošanas gadījumā pēc «Brexit» britu lauksaimniekiem varētu nākties uz pusi samazināt biznesu, raidījumam «LNT Ziņu TOP10» Lielbritānijas pilsētās Bostonā un Spaldingā gadu pēc referenduma par izstāšanos no Eiropas Savienības (ES) par imigrācijas ierobežošanu saka Lielbritānijas uzņēmēji, kuri nodarbina austrumeiropiešus. «Tā būtu postaža biznesam,» viņi uzsver.
Raidījums norāda, ka Linkolnšīra Lielbritānijas vidienē ir gluži kā visas valsts dārzeņu siltumnīca, kur koncentrēts tūkstošiem lauksaimniecības darbu. Tādējādi tas ir kā magnēts austrumeiropiešu migrantiem.
Raidījuma veidotāji norāda, ka Bostonu britu medijos sauc par ekstrēmāko piemēru nekontrolētai imigrācijai no Austrumeiropas. Tur sajūta drīzāk esot kā Polijā vai Latvijā, un uz ielas dzirdama latviešu valoda. Kaut arī 76 % bostoniešu vēlējās izstāties no ES, viņi nonāk konfliktā ar vietējiem fabriku, noliktavu un fermu īpašniekiem, kuriem imigranti ir vajadzīgi.
«Jack Buck Farms», kas ar dārzeņiem apgādā Lielbritānijas vadošos lielveikalus «Tesco» un «Aldi», dažādu kultūru audzēšanai un pārstrādei nodarbina desmit angļus un ap 160 latviešus, lietuviešus un poļus. Fermas izpilddirektors Džulians Peroni asi kritizē premjeres Terēzas Mejas piedāvāto imigrācijas ierobežošanas politiku «Brexit» plānā. Lielākā daļa Lielbritānijas uzņēmumu funkcionējot, tikai pateicoties austrumeiropiešu imigrantiem.
«Ja viņu šeit nebūs, tas būs katastrofāli, tā būtu postaža biznesam. Ja pieņemam scenāriju, ka robežas ciet un vairs neviens neiebrauc,
mums būtu uz pusi jāsamazina bizness.
Tas ir bez šaubām. Puķu audzēšanas bizness tad būtu jāslēdz pilnībā, bet dārzeņu audzēšanas biznesu nāktos dramatiski samazināt. Uzņēmējdarbības pastāvēšanai darbaspēks no Austrumeiropas mums ir ārkārtīgi svarīgs,» skaidroja Peroni.
Raidījuma veidotāji piebilst, ka ferma nekādā gadījumā nevēlas piedzīvot tos zaudējumus, kad darbaspēka akūta trūkuma dēļ 2003. gadā nācās atstāt uz lauka sapūstam dārzeņus, jo nebija cilvēku, kas tos novāc. Tolaik Austrumeiropas bloka valstis nebija ES un latviešiem bija vajadzīgas darba vīzas. Līdz ar «Brexit» šī situācija var atkārtoties, jo britu valdība jau runā par sezonālām darba vīzām.
«Tas ir ļoti satraucoši, jo viņi nesaprot, ko runā. Mums kā industrijai ir liels pieprasījums pēc imigrantiem, un ir jānovērtē, ka šie cilvēki vispār ir griboši darīt šos lauksaimniecības darbus,» norādīja Peroni.
Lauksaimniecībā Lielbritānijā liela daļa latviešu strādā par minimālo stundas likmi – septiņas mārciņas un 50 pensi stundā. Imigrantu brigadieris Normunds Grigulis, kurš komplektē latviešus darbam angļu fermās, uzskata, ka angļi nekad mūžā nestrādās par minimālo algu.
«Mēs jau latvieši, lietuvieši strādājam par 7, 50, jo priekš mums tā ir liela nauda, jo Latvijā tādu naudu nav iespējams nopelnīt. Šeit tu vari atļauties visu, ko tu vēlies – ēst, ko tu gribi, pirkt, ko tu gribi, un tev vēl nauda paliek pāri,» sacīja Grigulis.
Gunta Vīgante no Gulbenes ieradās Anglijā pirms 12 gadiem, Latvijā pēdējo reizi bijusi pirms četriem gadiem. Katru reizi viļas – algas tur zemas, tāpēc paliek uzticīga angļu fermeru dārzeņu laukiem.
«Es neteiktu, ka šis ir ļoti viegls darbs, tas ir fizisks darbs, nu, man kā sievietei pakojot. Tās kastes nav arī vieglas. Tās nēsāt un likt uz paletēm, nu, nav viegli. Tas nav viegls darbs. Mums jau tā nauda nekrīt no debesīm, ir smagi jāstrādā,» vērtēja Gunta.
Strādnieki sezonas karstākajā brīdī uz lauka ir pat sešas dienas nedēļā. Ja ir astoņas stundas, tad sanāk ap 1400 mārciņām, protams, vēl jāatskaita nodokļi. Mūsu tautieši stāsta – labākais, strādājot Lielbritānijā, ir skaidrā apziņa, ka reizi gadā, oktobrī, minimālā alga tiek palielināta un var plānot līdz ar to pārējos izdevumus.
Raidījuma veidotāji parāda, ka pretēji plānotajam, pēc «Brexit» referenduma ir sācies strādnieku iztrūkums. Darbā iekārtošanas aģentūras Bostonā esot tik izmisušas, meklējot fabriku, noliktavu un fermu strādniekus, ka atrodami darba sludinājumi latviešu, lietuviešu un poļu valodās.
«Brexit» un mārciņas kursa lielo svārstību dēļ imigranti tomēr izvēlējušies atgriezties vai nu mājās, vai pāremigrēt uz citām valstīm, piemēram, Vāciju un Norvēģiju. Atsevišķas darbā iekārtošanas aģentūras Anglijā, kā piemēram, Bostonas pilsētā, stāsta – pieejamais darbaspēks no Austrumeiropas samazinājies pat par 45 %. Britu uzņēmēji pieļauj, ka politiķi nobiedējuši vēl tikai potenciālos imigrantus Austrumeiropā.
«Mūsu darbinieki bija ļoti saskumuši «Brexit» dēļ un jautāja mums – vai tiešām jūs mūs šeit nevēlaties, vai mēs pietiekami cītīgi nestrādājam? Mūs kā darba devējus apbēdināja, ka mūsu algotajiem imigrantiem šī politika lika justies tik slikti,» sacīja Peroni.
Lielbritānijas Darbā iekārtošanas un nodarbinātības konfederācija aizstāv Austrumeiropas imigrantus, tostarp no Latvijas. Šī konfederācija ir partneris britu valdībai, taču izteiktie brīdinājumi neierobežot imigrāciju palikuši nesadzirdēti. Konfederāciju biedē izskanējusī versija, ka turpmāk darba devēju pienākums varētu būt samaksāt par no jauna uzaicinātu imigrantu vīzām summā līdz pat 2000 mārciņu. Industriālās nozares to var neizturēt.
«Bet galvenais – vai strādnieki vispār būs ieinteresēti braukt uz Lielbritāniju tikai uz sešiem mēnešiem. Cilvēki no ES pārceļas uz Lielbritāniju ar savām ģimenēm, vēlas te iesakņoties, iegādājas mājokli. Ja būs sezonāla vīza uz dažiem mēnešiem, vai tiešām migranti te brauks? Nedomāju, ka tā notiks,» raidījumam komentēja Lielbritānijas Darbā iekārtošanas un nodarbinātības konfederācijas politikas direktors Toms Hadlijs.
