/nginx/o/2018/08/31/11337337t1hfb31.jpg)
Ķīmija ir visai interesanta dabaszinātne, jo, lai gan tā ir eksakta zinātne, tai ir arī daudz kopīga pat ar tādām jomām kā skaitļu teorija, arhitektūra vai pat valodniecība.
Kas ir ķīmijas lielākā mīkla?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Slavenais amerikāņu arhitekts un futurologs Bakminsters Fullers (1895-1983) savulaik ir teicis, ka katram arhitektam būtu jāapgūst arī ķīmija.
Ne jau tāpēc, lai labi pārzinātu materiālu īpašības, bet gan tādēļ, ka ķīmiķi savā būtībā ir arhitekti. Viņi projektē molekulas uz papīra un tad mēģina tās konstruēt, gluži kā arhitekts jaunceltni. Runājot par valodniecību, ķīmija ir unikāla dabaszinātne ar to, ka tai (bez matemātikas) ir atsevišķa zīmju un simbolu valoda, kas reprezentē molekulas, to dažādās īpašības un to uzvedību (reakcijas).
Arī filosofijai ir būtiska nozīme zinātnes attīstībā. Atcerēsimies, ka atoma struktūras noskaidrošana 20. gadsimta sākumā radīja daudzus fundamentālus jautājumus par pasaules kārtību: mikropasaules duālisms un nenoteiktības princips vienlaikus ir filosofijas, fizikas un ķīmijas kompetencē.
Viena no modernās ķīmijas lielākajām mīklām ir dzīvības izpratne. Lai gan mūsdienās atrodas cilvēki, kas vēl joprojām tic visai mistiskām dzīvības interpretācijām (vitālisma teorija), mūsdienās mēs zinām, ka dzīvība nav nekas cits, kā ķīmija tās viskomplicētākajā izpausmes formā.
Šāda definīcija, protams, neskaidro pašu dzīvības rašanos, tomēr dzīvajās sistēmās norisošie ķīmiskie procesi ir atslēga ceļā uz pašas dzīvības izpratni.
Sākot ar ģenētiskā koda noskaidrošanu, jau vairāk kā 50 gadus ķīmiķi un biologi atklāj aizvien jaunus molekulāros procesus, kas ir pamatā visdažādāko dzīvības aspektu uzturēšanai.
Cilvēkiem piemīt intelekts, tomēr intelekta veidošanās mehānisms molekulārā līmenī nav skaidrs.
Pasaule sastāv no elementārdaļiņām. Tām intelekta nav. Elementārdaļiņas veido atomus, kas tā lāk veido molekulas. Molekulas tālāk grupējas lielos un daudz sarežģītākos agregātos (makromolekulās).
Makromolekulas veido organellas un šūnas, kas savukārt ir audu sastāvdaļas. No audiem veidojas orgāni. Nevienai no šīm matērijas formām nepiemīt intelekts, bet ir skaidrs, ka dzīvajiem organismiem, tādiem kā pelēm vai delfīniem, piemīt spēja domāt, kamēr tos veidojošām sastāvdaļām šādas īpašības nepiemīt.
No šī piemēra ir skaidri redzams, ka molekulu kooperācija rada pavisam jaunas īpašības, kas ķīmiju vieno ar bioloģiju. Bioloģiskajās sistēmās molekulas bieži vien nav saistītas viena ar otru ar ķīmiskajām saitēm.
Tās sagrupējas viena otrai blakus, veidojot lielākas un komplicētākas struktūras. Molekulu pašsagrupēšanās (pašorganizešanas) fenomens ir viens no dzīvības pamatelementiem.
Līdzīgs fenomens ir novērojams arī cilvēku sabiedrībā. Mums ir tieksme atrasties citu cilvēku tuvumā. Ne velti Aristotelis cilvēku ir nosaucis par «sabiedrisku būtni».
Un tagad apkoposim sacīto, īsts ķīmiķis pēc savas būtības ir detektīvs. Tikai meklēts tiek nevis noziedznieks vai nolaupītās dārglietas, bet gan molekulas.
Neatkarīgi no jūsu plašajām interesēm dabaszinātnēs, jūs redzēsiet, ka ķīmija un tās atziņas ir sastopamas un izmantojamas visai plašā speciālistu lokā.
Pavisam vienkārši — ķīmija ne tikai palīdz jums izzināt pasauli, tā arī atver to jums.
Visbeidzot, kad kārtējā gada beigās vērosiet kādu krāšņu salūtu, atcerieties, kas to rada un kādas zināšanas tam ir nepieciešamas…