«Iekritu ar seju matracī un atslēdzos.» Bruņoti, apmācīti, pārguruši, nikni

Andrim jāaizstāj divi kolēģi – viens nesen uzrakstīja atlūgumu, otrs ir ilgstošā atvaļinājumā – aizbraucis peļņā uz Franciju. Apsardzes darbinieku trūkst – piesakās, pastrādā un aizbrauc uz ārzemēm vai aiziet citur.

51 gadu vecais vīrietis mēnesī nostrādā gandrīz divreiz vairāk stundu nekā oficiāli atļauts – «ņem» divas maiņas un pēc tam vēl «haltūras». Oficiālā alga – ap 600, bet, strādājot virsstundas, kopā sanāk 1100 līdz 1300 eiro uz rokas. Viņš īrē dzīvokli un maksā kredītu, tāpēc nevar atļauties pelnīt mazāk.

Andris nesūdzas, tomēr saka, ka jau gadu bez miega zālēm vai 200 gramiem stiprā alkohola iemigt nevar, jo miega režīms ir izjaukts, arī veselība pasliktinājusies.

«Grīļodamies atnācu mājās, iekritu ar seju matracī un atslēdzos,» kā bijis sākumā, atceras Andris.

Daļu oficiāli, bet daļu «uz rokas» viņam maksāja arī iepriekšējā apsardzes uzņēmumā. Tolaik viņš apsargāja tirdzniecības centru. «Slodze bija liela, jo bez pārtraukuma bija vai nu jāskatās ekrānā, sekojot līdzi notiekošajam zālē, vai jāstrādā zālē pie saimniecības preču izsniegšanas. Bija jāpārbauda čeki, jāseko līdzi notiekošajam.» Andris apgalvo: ja ievērotu likumu un strādātu noteikto stundu skaitu, būtu jāmeklē cits darbs, jo

ar 600 eiro algu izdzīvot neviens normāls cilvēks nevar.

Saņemt mazāk, lai tikai būtu nomaksāti visi nodokļi, viņš arī nebūtu ar mieru. Ar darba devēju viņš ir apmierināts:

«Savs čoms, visu var sarunāt.»

Vienīgais veids, kā ietaupīt

Latvijā kopumā ir vairāk nekā 500 licencētu apsardzes uzņēmumu. Ir četru veidu drošības sistēmu pakalpojumi – fiziskā apsardze, tehniskā apsardze, kas dodas uz objektu, kad iedarbojas signalizācija, inkasācijas apsardze un tehnisko iekārtu ierīkošana – novērošanas kameru, dūmu detektoru un tamlīdzīgi. Lai kļūtu par apsargu, cilvēkam jāapgūst speciāla mācību programma un Valsts policijā jānokārto eksāmens. Tātad fiziski vāji cilvēki ar veselības problēmām par apsargiem nekļūst.

«Vērtējot uzņēmumu izmaksu pozīcijas un apgrozījumu pēc Valsts ieņēmumu dienesta datiem, skaidri redzam, ka optimizācija notiek uz nodokļu rēķina, kas netiek maksāti par apsardzes darbiniekiem,» stāsta Vērzemnieks. Pēc viņa domām, tieši apsardzes jomā ir viens no augstākajiem ēnu ekonomikas īpatsvariem. Spēkā esošie normatīvie akti un kopējā situācija drošības nozarē veicina plašu «pelēkā sektora» eksistenci.

Tas nozīmē, ka apsardzes darbinieki ir bruņoti, apmācīti, pārstrādājušies un daļu algas saņem aploksnē. Drošības nozares kompāniju asociācijā ir zināmi veidi, kā notiek krāpšanās ar nostrādāto stundu uzskaiti un maiņu darbu.

Turklāt, piemēram, valsts un pašvaldības publiskajos iepirkumos uzvar tie uzņēmumi, kas piedāvā lētāko apsardzes pakalpojumu. Uz kā rēķina?

«Ja mēs pēc dokumentācijas redzam, ka naktī ik pēc divām stundām paredzēta darbinieka nomaiņa, mēs saprotam, ka tā ir krāpšanās, lai taupītu uz nakts darbu, un realitātē nekas tāds nenotiek. Tas ir apburtais loks,»

atzīst asociācijas vadītājs.

Zemākās cenas efekts

Pēc viņa domām, privātajā sektorā attieksme pret drošību ir atbildīgāka nekā valsts un pašvaldību. «Pēc Zolitūdes traģēdijas drošības jautājumiem privātajā sektorā tiek pievērsta pastiprināta uzmanība un drošības sistēmas ir augstā līmenī. Uz drošību netiek taupīts. Lielveikalos un biroju ēkās notiek apmācības, tiek simulēti ugunsgrēki, darbinieki zina, kā rīkoties ārkārtas situācijā un veikt evakuāciju,» stāsta Vērzemnieks.

Turpretim valsts sektorā vēl nav skaidrs, ka uz drošību nedrīkst taupīt. Ministriju ēkās, valsts birojos, teātros, koncertzālēs ar drošības jautājumiem ir problēmas, jo iepirkumos vienmēr tiek ievērots zemākās cenas princips, kas bieži vien paredz arī zemāku kvalitāti, norāda nozares eksperts. «Dažkārt tiek pirkts tas, kas nav vajadzīgs, jo netiek veikta izpēte, kā efektīvāk sargāt konkrēto ēku.

Iespējams, ka var iztikt bez cilvēkiem un izmantot tikai tehnoloģijas, bet caurlaidē kā vecos laikos sēž sargs.

Valsts objektos netiek veikts drošības audits, tāpēc riski nav zināmi.»

Vērzemnieks norāda, ka valsts iestādes vairumā atrodas vecās ēkās, ar šaurām kāpnēm un labirintiem, celtās laikā, kad drošības prasības nebija tādas kā mūsdienās. Viņš norāda:

ja kaut kur iekštelpās, piemēram, teātra mazajā zālē, kur nav logu, izceltos ugunsgrēks, ieplūstu dūmi, rastos īssavienojums un pazustu elektrība, izceltos panika.

Vērzemnieks uzskata, ka ar likumu jānosaka: paaugstinātas bīstamības ēkās divas reizes gadā jāveic drošības audits, lai pārliecinātos, ka sistēmas darbojas.