Māras bērni. «Visi manējie!» Sirdsgudrs 10 bērnu māmiņas stāsts no Auces

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

«Pieaudzis cilvēks čīkst un vaid, bet bērns pieņem sevi tādu, kāds viņš ir. Viņi ir ļoti patiesi – ja mīl, tad no visas sirds, bez liekulības un savtības,» saka Auces bērnu un jauniešu ar īpašām vajadzībām biedrības «Māriņa» vadītāja Māra Hincenberga. Pirms 30 gadiem veidojot biedrību, viņai - desmit bērnu mammai - pat prātā nenāca, ka tā būs «bezgalīga».

Auces novads, kurā ir vairākas «Auces» - Lielauce, Vecauce, Kauči, piekļāvies Lietuvai. Ainava gar ceļu ir ar maziem uzkalniņiem, kas tinas miglā un izskatās kā nobārstīti ar miltiem. Mazā Auce – vienīgā pilsēta, kurai ir vārdadiena, patīkami pārsteidz – pilsētiņa ir sena, ar pašcieņu. 20. gadsimta sākuma nami, kas pa gabalu izskatās kā piparkūku, šauras, bruģētas ielas. Izdekorēta, sakopta, ielu remonts rit pilnā sparā. 1952. gadā celtajā Kultūras namā vēsture sadzīvo ar mūsdienīgu interjeru.

Dīvainais liktenis

Otrā stāva zālē valda saspringta gaidu gaisotne – drīz ieradīsies viesi no Rīgas ar dāvanām! Bērni un vecāki aplipuši sirmai kundzei, kas, mazliet sasvērusies uz priekšu, pieturas tā sauktajam staigulim uz riteņiem. Viņai ir dzīvesgudrs, sirsnīgs skatiens un atbruņojošs smaids. Māra Hincenberga, kas bērnu un jauniešu invalīdu biedrību «Māriņa» vada kopš dibināšanas – 1987.gada, pēc pārciestā insulta kustas ar grūtībām – pa mazo pilsētiņu brauc ratiņkrēslā. Tomēr viņa gandrīz katru dienu ierodas darbā biedrībā «Māriņa», kuras redzeslokā ir 62 Auces novada bērni ar speciālām vajadzībām, sākot ar zīdaiņa vecumu. Vecākajam dalībniekam ir 43 gadi, tomēr būtībā viņš joprojām ir bērns. Māras kundzes sabiedrībā ir omulīgi. Iespējams, tāpēc, ka bez patiesas sirds vilkmes un mīlestības 30 gadus nebūtu iespējams palīdzēt bērniem ar invaliditāti – reizēm smagu.

Māra ir aucēniete – līdz kaulam! Viņa tūlīt pēc kara piedzima Aucē – astoņu bērnu ģimenē.

«Mums bija viens tētis un divas mammas.»

Kad viņas tētim nomira pirmā sieva, viņš viens audzināja bērnus un apprecējās otru reizi – ar Māras mammu. Tagad Māra no ģimenes paliksi viena. Pabeigusi Aucē vidusskolu, meitene Jūrmalā iestājās māsu skolā. Drīz vien viņa atgriezās Aucē, kur apprecējās un strādāja slimnīcā.

Tomēr liktenis mēdz visu sagrozīt pēc sava prāta. Pēc kalnos pārciestas autoavārijas Māra aizvien biežāk izjuta mugurkaula traumas sekas – sāpēja kājas. Pienāca diena, kad viņai bija jāpamet māsas darbs slimnīcā, turot rokā papīru, uz kura bija uzrakstīta invaliditātes grupa. Tomēr, kad kaut kas beidzas, paveras iespēja jaunam sākumam.

Māra uzrotīja piedurknes, nometās četrāpus un abām rokām ierakās dārzā.

Patiesa mīlestība vienmēr nes augļus! Māras izveidotais daiļdārzs ieguva starptautisku atzinību. To aplūkojuši tūkstošiem cilvēku no 32 valstīm. Vasarā bijušas dienas, kad pie Hincenbergu mājām stāv vairāki lielie autobusi, pilni ar tūristiem. Tā tas turpinājās līdz brīdim, kad Māru pārsteidza insults. «Kādreiz manā dārzā puķes sāka ziedēt agrā pavasarī un ziedēja vēl tad, kad uzkrita pirmais sniegs. Nu viss ir beidzies – palikuši tikai skujeņi, jo ravēt un kopt dārzu vairs nevaru,» saka Māra, bet balsī nav skumju. Viņa ir pateicīga Dievam, ka var domāt, runāt, kustēties un, galvenais, «tikties ar saviem bērniem».

FOTO: Jānis Škapars / TVNET

Tomēr dārzs vēl ir tīrais sīkums, salīdzinot ar to, ka Māra ar vīru izaudzinājuši 10 bērnus. Cik no viņiem ir savi, cik audžubērni, tā arī neuzzinu, jo

Māra stingri atkārto: «Visi manējie!»

Viņa saka, ka dzīvē viņai laimējies. Mārai ir brīnišķīgs vīrs un bērni. Jaunākajam dēlam ir 26 gadi, vecākajai meitai 37. «Mums ir kupla, jauka, burvīga ģimene. Lai gan bērni izklīduši pa visu pasauli, mēs tiekamies un turamies kopā.» Tikt galā ar ikdienas rūpēm Mārai palīdz jaunākais dēls un vedekla, jo arī Māras dzīvesbiedram, kurš kādreiz strādāja uzņēmumā «Vecauce» ar smago tehniku un, tāpat kā Māra, aizrāvās ar daiļdārzu, vajadzīga tuvinieku palīdzība.

«Pēc insulta esmu švaka darītāja,» viņa saka, un vaigos iesitas sārtums. Nav viegli samierināties, ka vairs nespēj to, ko vēl nesen pieveici kā nieku. Nav viegli lūgt palīdzību un ik dienu vērot, kā nezāles gūst virsroku pār tavu mūža lolojumu. Tomēr dzīve rit uz priekšu un vienīgā tās stabilā vērtība ir mainīgums. «Uzskatu, ka varu daudz – pati aizbraukt uz veikalu, biedrību. Kā ir, tā jādzīvo,» viņa pāriet uz apņēmīgu toņkārtu. «Visa mana dzīve ir šī biedrība un mani bērni.»

Sākumā bija smagi...

Biedrību Māra nolēma nodibināt grūtā dzīves periodā. Viena no viņas meitiņām smagi saslima. Toreiz viņai piezvanīja no bērnudārza: bērns zaudējis samaņu. Tikai pēc laika atklājās, ka trīs gadus vecā meitene bija apēdusi žurku indi. Sekas bija dramatiskas.

Es zinu, kā ir, kad tev pasaka: «Jūsu bērns ilgāk par desmit gadiem nenodzīvos.»

Tagad Māras meitai ir 37 gadi un sava ģimene. Māra nepadevās, neierāvās sevī, gluži otrādi – viņa gāja, runāja, meklēja. Kopā ar domubiedri izveidoja biedrību «Māriņa». Siltu roku uz pleca, mierinošus vārdus un praktisku palīdzību tajā saņēma mammas, kuras audzināja bērnus ar īpašām vajadzībām. «Sākumā bija smagi, jo strādāt ar vecākiem nav viegli. Mammām ir grūti pieņemt, ka bērns ir nevesels un tas ir uz visiem laikiem.

Tagad ir biedrības, fondi, psihologs un atbalsta grupas, bet padomju laikos tu un tavs slimais bērns vispār nevienu neinteresēja.

Vecākiem ārkārtīgi svarīga ir pleca sajūta, apziņa, ka viņi nav vieni ar savām bēdām un problēmām, ka arī citiem ir tādi bērni. Es uzskatu, ka dzīve jāņem par labu tāda, kāda ir, un jādzīvo pilnvērtīgi ar to, kas ir. Varu gribēt nezin ko: lēkt augstpapēžu kurpēs vai skriet krosu, bet varu arī būt pateicīga liktenim par iespēju kustēties.» Uz priekšu virzīties toreiz un tagad Mārai palīdz trīs biedrības labie eņģeļi – divas Laimas un Inese.

«Mūsu biedrība oficiāli dibināta bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām – ar invaliditāti un bez tās, jo ir daudz bērnu, kuriem ir īpašas vajadzības, bet invaliditāti viņiem nepiešķir,» paskaidro Māra.

Vājdzirdīgi, ar slimu sirsniņu vai plaušām, celiakijas bērni, ar kustību traucējumiem un pēc traumām. Tik dažādi kā dzīve ir arī bērni.

Vajadzību un problēmu patiešām ir daudz, turklāt reizēm tik specifiskas, ka nezinātājs pat iztēloties nespēj. Ir vajadzīgas brilles, dzirdes aparāti, speciāla pārtika, īpašs apģērbs, pamperi. Reizēm ģimenēm, kurās aug bērns ar invaliditāti, pietrūkst ikdienišķu lietu, kā gultas veļa, dvieļi, dakšiņas, panna, siltas drēbes, ledusskapis, spilvens. Gadās arī tā!

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Bērnu dzīvesstāsti ir gan iedvesmojoši, gan ļoti, ļoti skumji. «Dziļos laukos, meža malā ar mammu dzīvoja smagi slima meitenīte. Mamma piezvanīja, un mēs meklējām visu vajadzīgo un atvedām uz laukiem, jo mamma slimo bērniņu vienu atstāt nevarēja. Tas bija neiedomājami traģiski. Viņa slikti runāja un gulēja gultiņā sarāvusies čokurā kā jautājuma zīmīte.

Kad pirmo reizi ieraudzīju meitenīti, es raudāju un ilgi nevarēju aizmirst redzēto. Tas bija stiprs emocionāls pārdzīvojums.

Viņa no mums aizgāja 17 gadu vecumā…» Vecākajam biedrības puisim ir 43 gadi. Viņš ir jauks un dūšīgs, bet attīstība apstājusies divus gadus veca bērna līmenī.

«Kad biju pie dēla Londonā, es biju pārsteigta, cik apkārtnē daudz bērnu ar īpašām vajadzībām,» turpina Māra. «Viņi nepaliek mājās, vientulībā, bet dodas ārā pasaulē, kas ir atvērta un draudzīga viņiem. Mans iemīļotais Svētā Džeimsa parks ir pilns ar cilvēkiem ratiņkrēslos un ar dažādu invaliditāti. Anglijā cilvēki ir ļoti izpalīdzīgi. Ja man vajadzēja kaut kur iekāpt vai izkāpt, cilvēki vienkārši pienāca un palīdzēja.» Tā ir: pasaule nepieder tikai stiprajiem un veselajiem. Mēs esam dažādi!

«Kad bērni pieaug, viņi paliek pie mums, jo ne visi grib iet uz ieaugušo biedrību,» stāsta Māra. Nav jau brīnums, jo biedrībā ir forši – gaišas, omulīgas telpas, jauni datori, draudzīga gaisotne, smiekli un kņada. Biedrībā ir dienas centrs, kur bērni var aktīvi pavadīt laiku rotaļājoties, spēlējot spēles vai skatoties filmas. Divas reizes nedēļā - otrdienās un ceturtdienās - notiek pulciņa nodarbības. Bērni zīmē, strādā ar aplikāciju, gatavo daudz skaistu lietu, apmeklē datorpulciņu. Bērnu darinātie darbiņi, kas top radošajās darbnīcās, kā dāvanas ir aizceļojuši uz Norvēģiju, Vāciju, Zviedriju, Somiju, kā arī tiek dāvāti ģimenēm un draugiem Latvijā.

Nav greznumlietas

«Mani bērni,» Māra saka nu jau par biedrības bērniem. «Viņi man tā palīdz dzīvot! Ja man viņu nebūtu, es nezinu… Es jūtos vajadzīga, un tas mobilizē.» Par insultu Māras kundze runā negribot, tomēr visiem, kas ar šo nelaimi saskārušies, iesaka būt centīgiem un nepadoties. «Tas notika dienā, kad gaidījām ciemiņus, un visi mani bērni bija klāt. Vedekla uzreiz saprata, kas notiek, un mani aizrāva uz Stradiņiem,» insulta dienu atmiņā atsauc Māra. "Sākumā nezināju, kā bērnus sauc, bet es gulēju un domāju, un domāju. Līdz izdomāju... Nevarēju noskaitīt tēvreizi – galva bija tukša kā balta lapa.

Pa vārdiņam, pa vārdiņam, līdz aizgāja!

Esmu saņēmusi lielu Dieva žēlastību. Lai mani bērni ir izklīduši pa pasauli – kad kaut kas notiek, viņi saliedējas un visi palīdz, neatkarīgi no tā, kuram tas vajadzīgs.» Māra saka lielu paldies Līgatnes rehabilitācijas centra darbiniekiem, kas viņā dzīvību iepūtuši burtiski no jauna. Tagad Māra ir žiperīga, ar raitu valodu un par pārciesto insultu liecina vien grūtības staigāt.

Māra atzīst, ka reizēm jūtas nogurusi, jo viss notiek lielā ātrumā, biedrība darbojas dažādos virzienos: palīdz sagādāt tehniskos palīglīdzekļus, ar apģērbu un sadzīviskām lietām atbalsta trūcīgās ģimenes, rīko pasākumus. «Lai kaut ko sagaidītu no valsts, paiet gadi, bet palīglīdzekļi, kas ļauj cilvēkam dzīvot - kruķi, ratiņkrēsli, īpašas gultas - vajadzīgas šodien, nevis pēc pusgada vai gada. Tās taču nav greznumlietas!

Atceros, cik grūti bija dabūt motora ratiņus brālim un māsai. Abi grib laukā! Kuru mamma atstās mājās?

Mums to visu sagādā draugi no ārvalstīm un draudzēm. Piemēram, es nedrīkstu liekt galvu uz leju, bet to verķi, ar ko no zemes var pacelt lietas, es gaidu piecus gadus un vēl šodien neesmu sagaidījusi,» stāsta Māra.

Pa šiem 30 gadiem biedrībai cauri izgājuši, ak dievs, cik daudz bērnu! Jā, daži ir miruši, citi pabeiguši skolas, apprecējušies un laiduši pasaulē veselīgus mazuļus. Dzīve turpinās!

Auces novada biedrība «Māriņa» būs pateicīga par jebkādu palīdzību. Auces trūcīgajām ģimenēm noderēs gultas veļa, spilveni, segas, trauki, galda piederumi, sadzīves tehnika, bērnu un pieaugušo apģērbs, bērnu ratiņi un rotaļlietas.

«Māriņa» jau iepriekš saka lielu paldies ziedotājiem un novēl visiem priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu jauno gadu!

Uz augšu
Back