«Kad bērni pieaug, viņi paliek pie mums, jo ne visi grib iet uz ieaugušo biedrību,» stāsta Māra. Nav jau brīnums, jo biedrībā ir forši – gaišas, omulīgas telpas, jauni datori, draudzīga gaisotne, smiekli un kņada. Biedrībā ir dienas centrs, kur bērni var aktīvi pavadīt laiku rotaļājoties, spēlējot spēles vai skatoties filmas. Divas reizes nedēļā - otrdienās un ceturtdienās - notiek pulciņa nodarbības. Bērni zīmē, strādā ar aplikāciju, gatavo daudz skaistu lietu, apmeklē datorpulciņu. Bērnu darinātie darbiņi, kas top radošajās darbnīcās, kā dāvanas ir aizceļojuši uz Norvēģiju, Vāciju, Zviedriju, Somiju, kā arī tiek dāvāti ģimenēm un draugiem Latvijā.
«Mani bērni,» Māra saka nu jau par biedrības bērniem. «Viņi man tā palīdz dzīvot! Ja man viņu nebūtu, es nezinu… Es jūtos vajadzīga, un tas mobilizē.» Par insultu Māras kundze runā negribot, tomēr visiem, kas ar šo nelaimi saskārušies, iesaka būt centīgiem un nepadoties. «Tas notika dienā, kad gaidījām ciemiņus, un visi mani bērni bija klāt. Vedekla uzreiz saprata, kas notiek, un mani aizrāva uz Stradiņiem,» insulta dienu atmiņā atsauc Māra. "Sākumā nezināju, kā bērnus sauc, bet es gulēju un domāju, un domāju. Līdz izdomāju... Nevarēju noskaitīt tēvreizi – galva bija tukša kā balta lapa.
Pa vārdiņam, pa vārdiņam, līdz aizgāja!
Esmu saņēmusi lielu Dieva žēlastību. Lai mani bērni ir izklīduši pa pasauli – kad kaut kas notiek, viņi saliedējas un visi palīdz, neatkarīgi no tā, kuram tas vajadzīgs.» Māra saka lielu paldies Līgatnes rehabilitācijas centra darbiniekiem, kas viņā dzīvību iepūtuši burtiski no jauna. Tagad Māra ir žiperīga, ar raitu valodu un par pārciesto insultu liecina vien grūtības staigāt.