«Ho, ho, ho! Laipni lūgti Kredītreformas sarakstā!»

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Nezinu, kā jūs, bet mani katru gadu ap Ziemassvētku laiku pārņem baltas šausmas. Laiks pēkšņi apmet kūleni un sāk skriet turbopaātrinājumā, divās nedēļās no zila gaisa parādās darbu un pienākumu gūzma, par kuriem tu pirms mēneša pat nenojauti.

Izejot ielās, saproti, ka tāda neesi vienīgā nelaimīgā. Nedēļu pirms Ziemassvētkiem, sēžot bezgalīgā automašīnu korķī uz Brīvības ielas, es vēroju, kā cilvēki, apkrāvuši sevi ar visneiedomājamākajām lietām – sākot ar novusa galdiem un beidzot ar aizkaru stangām, nervozi mudž pārpildītajās ielās – saīguši, steidzīgi, apjukuši un nelaipni.

Es esmu viena no viņiem. Sēžot mašīnā, ar nepatiku atklāju, ka esmu aizmirsusi mājās maku, kaut mans galamērķis saistīts tieši ar tā satura izmantošanu, mana auto logā pretimbraucošās mašīnas met sniega zupu no asfalta un es apjukusi secinu, ka izbeidzies logu tīrāmais šķidrums,

bet «Waze» aplikācija man no kabatas, kur esmu iemetusi telefonu, kuru, kā man likās, aizmirsu turpat, kur maku, sauc: «Griez pa labi! Aplī – trešā izeja!»

Ak, «vāze», «vāze», ja vien tu man parādītu, kur jāgriež, lai atrastu izeju no visa šā pirmssvētku ārprāta!

Nē, nepārprotiet mani, es neesmu dzimis Grinčs, kurš ienīst Ziemassvētkus. Savulaik es tos pat ļoti gaidīju. Īpaši bērnībā, kad tos svinēt bija aizliegts, vecmamma ar papu atnesa mājās miniatūru eglīti, kuru uzlika uz galda un izrotāja ar tikpat miniatūrām mantiņām – mazs balts eņģelītis, ēzelītis, zvaigzne... Bet 24. decembra vakarā vecaistēvs ar vecomammu saposās svētku drebēs un, klusi sačukstoties, devās uz baznīcu – toreiz, padomju laikā, jau mums nekā nebija – nebija seksa, nebija Dieva un nebija piparkūku mīklas veikalos.

Tagad mums ir sekss, Dievs dažādām gaumēm, mums ir «Alfa» un «Spice», bet Ziemassvētki vairs nav mani mīļākie svētki, jo visa pasaule man apkārt pēkšņi sajūk prātā

– uz ielām, veikalos, friziersalonos, degvielas uzpildes stacijās cilvēku ir trīs reizes vairāk, un es pēkšņi atceros par lemingiem, kuri savairojas miljonos un tad aklā psihozē metas skriet uz polāro jūru, kur salec ledainā ūdenī un noslīkst. Es saprotu, ka arī mani lēnām pārņem lemingu trakums. Es ņemu telefonu, izslēdzu «vāzi» un zvanu kolēģim, mums jābrauc uz Ziemupi pie jūras, pie visīstākā Latvijas Ziemassvētku vecīša meklēt svētku jēgu!

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Ziemassvētku vecītis «made in Latvia»

Jā, mazajā piejūras ciemā Ziemupē jau vienpadsmito gadu dzīvo «mājās ražotais» Ziemassvētku vecītis, kuram vēstules raksta bērni un pieaugušie no visas pasaules, pat no Taivānas!

Katru gadu viņš saņem 400 līdz 600 vēstules, šogad to esot jau 200. Katra vēstule tiekot rūpīgi izlasīta, uz katru atbildēts – vēstule ir vienā eksemplārā, rakstīta ar roku, tieši tam bērnam, kurš vecīti uzrunājis. Neviena vēstule neatkārtojas, katrā - savs stāsts.

Raksta arī ārzemnieki – visvairāk no Krievijas, Ukrainas, šogad saņēmuši vēstuli no Taivānas.

Pirmās vēstules vecīša birojā nonākot jau augustā, septembrī. Novembrī sasparojas ārzemju rakstītāji. Pirmās parasti pienākot no Krievijas, tad no Baltkrievijas, Ukrainas, Francijas, Vācijas, Itālijas, Īrijas, Anglijas.

Novembra pēcpusdienā jūras malā ņudz bērnu bariņš – kāds sēž klēpī vecītim, kāds lej sveces, cits dzer siltu tēju un pēta tikko saņemto dāvanu sainīti. Pie Ziemupes vecīša ieradusies kārtējā bērnu grupiņa.

Rūķi sarkanās cepurēs zib mums garām - darba ir tik daudz, ka runāties nevienam tā īsti nav laika. Pirms sarunas Ziemupes rūķi man lūdz, lai neatklājot viņu vārdus, citādi pazudīšot Ziemassvētku brīnums, es, protams, parakstos par konfidencialitāti brīnuma vārdā,

ar rūķiem tāpat kā ar drošības dienestiem - labāk prātīgi un pakļauties prasībām.

Blakus nomierinoši šalc jūra un, kaut cilvēku te daudz, mūs pamazām kā lēna narkotika apņem miers, jūra ir vislabākais trankvilizators pasaulē.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Garām traucas meitene sārtiem vaigiem un žilbinoši platu smaidu – tā Ziemassvētku vecīša preses sekretāre. Ļoti patīkami, Ziemupes Rūķis Rakstītājs, viņa iepazīstas ar TVNET komandu.

Labdien, šeit jums rūķis zvana... no Rūķupes...

«Tehnoloģijas? Datori? Fui, nē, nekādā gadījumā!» atgaiņājas rakstītāja, kad jautāju, kāpēc uz vēstulēm rūķi neatbild, klabinot datora tastatūru, – 21. gadsimts tomēr un tā.

«Tas ir pats briesmīgākais, kas noticis ar mūsdienu pasauli,» domīgi saka rūķis.

«Viss kļuvis tik ļoti digitāls, tik digitāls, ka esam pazaudējuši paši sevi. Vērtība tomēr ir tajā, kas paliekošs. Vēstules ir veids, kā mēs vairāk sajūtam sevi un saprotam, kas ir mūsu būtība.

Lai aizsūtītu īstu, rakstītu vēstuli, mēs nevaram atļauties būt pavirši, mums pirms tam jāpadomā, ko rakstīsim, jo citādi jāmet prom visa vēstule un jāsāk no jauna.»

Ziemupes Ziemassvētku birojā tādā kā dainu skapī apkopotas pēdējo trīs, četru gadu vēstules Ziemupes Ziemassvētku vecītim. Jaunākās esot «apstrādē», daļa nemaz vēl nav atvērtas un izlasītas.

Šogad no Krievijas pienākušas trīs latviski rakstītas. Vēstulei no Taivānas klāt pievienota tējas paciņa: «Tikai īsti nevaram saprast – var dzert to tēju vai tomēr labāk ne.» Vēstules tiekot šķirotas, pētītas - kā mainās bērnu vēlmes, viņu dzīve.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Kādas tās vēlmes? Esot dažādas, materiālo vēlmju sarakstā dominējot planšetes, telefoni, «Lego» konstruktori, visādas lelles, modernie monstri, poniji – klasika mijas ar jaunākajām modes tendencēm. Taču esot arī savādāki lūgumi. Kāds lūdzis «Ilustrēto Zinātni Junioriem». «Ja bērns lūdz «Ilustrēto Zinātni Junioriem», nevis planšeti vai telefonu, tas baigi daudz nozīmē,» saka Rūķis Rakstītājs. Mēdzot lūgt arī apģērbu un skolas lietas. Katru gadu tiek rīkota akcija «Piepildi lielo dāvanu maisu», kas dod iespēju realizēt bērnu sapņus. Ziemupes Ziemassvētku rūķi sūtījuši arī dāvanu pakas, lai gan mūsu pasta birokrātijas dēļ paku kā Ziemassvētku vecītis nosūtīt nevarot.

No Vācijas šogad saņemta problēmvēstule. To rakstījusi kāda 12 gadus veca meitene, kura vairs netic tam, ka «laiks dziedē visas rētas»... viņu pametis draugs, draudzene aiz muguras aprunājot. Vēstule bijusi angļu valodā, pati meitene – ungāru izcelsmes. Arī šādas problēmas Ziemupes Ziemassvētku vecīša birojam nākas risināt.

FOTO: Jānis Škapars / TVNET

Ne visi no vecīša grib dāvanas, pārsteidzoši daudzi vēstulēs lūdz, lai ģimenes locekļi būtu veseli, lai mamma ar tēti vairāk laika pavadītu mājās, lai Ziemassvētkos visi būtu kopā.

Ziemupes Ziemassvētku vecīša komandai vienlaikus nākas būt gan psihologiem, gan sociālajiem darbiniekiem.

Kādai trūcīgai vecmāmiņai reiz nav pieticis naudas zobu protēzēm. Rūķu komanda rakstījusi vairākām klīnikām. Ja jūt, ka rakstītājs ir no trūcīgas ģimenes, rūķi sazinās ar konkrētā rajona sociālo darbinieku. Sākotnēji gan sociālais darbinieks ir nesaprašanā, kad klausulē atskan: «Labdien, šeit jums rūķis zvana... no Rūķupes...» Kāda sieviete par pēdējo naudu bija nosūtījusi vēstuli Ziemupes vecītim, Ziemassvētku vecītim Krievijā un Lapzemē. Ar milzīgu ticību brīnumam. Ar sociālo darbinieku palīdzību sievietes ģimene saņēma tik ļoti nepieciešamo palīdzību.

300 gadi - bez kompleksajiem vitamīniem, diētām un SPA

Ideja par Ziemupes Ziemassvētku vecīti dzimusi kādam Austrālijas latvietim. Tika savervēti vietējie rūķi, vietējais vecītis. Pieredzes nevienam nebija, bet pieprasījums tik liels, ka visus nemaz nevarēja uzņemt. Tagad pie Ziemupes rūķiem un vecīša brauc bērni no Latvijas malu malām – Mērsraga, Dobeles, Jelgavas, Tukuma, Ezeres.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Ziemupes Ziemassvētku vecītim esot 300 gadu – bez kompleksajiem vitamīniem, diētām un SPA. Kādā brīvākā brīdī man izdodas viņu noķert aiz sarkanā mēteļa stērbeles.

- «Nu labdien!»

- «Diena laba, kāds tas devējs!» man pretī nodārdina labi nostādīta, dzidra balss, un es pie sevis nospriežu, ka Ziemupes vecītim vajadzētu strādāt Latvijas Televīzijā par diktoru vai vismaz radio lasīt laika ziņas.

Vecītis pa priekšu sev stūrē lielu vēderu, kas ir visu pasaules Ziemassvētku vecīšu «brenda zīme». Nekad neesmu iedomājusies pajautāt, kāpēc Ziemassvētku vecīši neietur diētas pat tagad, pasaulē, kura apsēsta ar slaidām līnijām.

Vecītis piepūstiem vaigiem man stāsta, ka darba esot pilnas rokas. Jautāju, kādi tad šogad tie bērni. Esot pārsteidzoši klausīgi, vecīša balsī teju vai ieskanas izbrīns par paša teikto. Neko nesaku, jo zinu, ka Ziemassvētku vecīši ir lieli diplomāti.

Tad pēkšņi viņš atmaigst un saka, ka sirdi sildot tas, ka šogad bērni vairāk laika gribot pavadīt kopā – ar draugiem, vecākiem. Dāvanas esot atvirzījušās otrajā plānā, tās esot tikai kā suvenīrs un atmiņa par kopā labi pavadīto laiku.

«Citus gadus nāca un pilnīgi mani aiz bārdas rāva, prasīja aifonus, planšetītes,» viņš mazliet sadrūvējas un noglauda, pēc visa spriežot, daudz cietušo bārdu. Šogad esot dzirdamas jau pozitīvākas notis bērnu vēlmēs. Tomēr vecītis ir reālists: «Negribētos jau sapriecāties pārāk ātri, tomēr tajā virzienā, kurā es gribētu, lai mēs visi ejam, mēs lēnām tomēr virzāmies.»

«Prieks vairo prieku, tā ir sinerģija. Esot kopā, prieks aug un tu ar pārākuma apziņu skaties uz visiem nelaimīgajiem lielveikaliem.»

Nospriežu, ka šis gan ir viens progresīvs vecītis, jo jau kopš novembra sākuma televīzija, radio un uzmācīgās reklāmas internetā mums cenšas iegalvot, ka Ziemassvētku vecīši visus šajā pasaulē grib ievilināt lielveikalos. Viņi piedāvā dāvanu maisam nopirkt klepus zāles, torti ar atlaidi, izslavēti kaitīgu gāzētu dzērienu, ar kuru izmanīgas saimnieces dārzos indē kaitēkļus, dārgu automašīnu ar pamatkomplektāciju un vēl paņemt ātro kredītu. «Ho, ho, ho! Laipni lūgti Kredītreformas sarakstā! Priecīgus svētkus!»

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Konkurentu Ziemupes vecītim Latvijā neesot, jo viņi visi esot brālēni, sertifikātam gan esot jābūt, jo arī vecīšiem esot savi eksāmeni. Prasu, ko šis te Ziemupē dara vasarā. Vasarā viņš jūras malā «ķerot pigmentu», jo, lai spētu citiem dot laimi un prieku, pašam esot jāuzlādējas. Ziemassvētku laiks esot straujš un prasot spēkus un piepūli. Atvainojiet, bet viņam jāskrien, bērni gaidot.

Vējš rausta un pluina mūsu cepures, šī nav pati siltākā diena sirsnīgām sarunām pie jūras. Mēs dodamies izstaigāt rūķu taku, dzeram siltu tēju, lejam sveces, un manī pamazām atgriežas bērnības dienu Ziemassvētku maģiskā sajūta.

Nevis par būšanu kopā lielveikalos, bet par būšanu kopā ar sirdsgudriem, mīļiem cilvēkiem. Par nesamākslotām, patiesām sarunām ir šis laiks.

Nosaluši, bet uzlādēti kāpjam mašīnā, lai dotos atpakaļ uz steidzīgo Rīgu, taču mūs aiz pogas noķer Ziemupes bibliotēkas vadītāja Daina Vītola. Mēs sākam runāt, un manas acis plešas aizvien platākas - kā izrādās, Ziemupe, kurā dzīvo vien 150 cilvēki, glabā stāstus, kas būtu Holivudas grāvēju cienīgi - par zobenzivi, par poļu tankkuģi krastā un... līķi «golfiņā»...

...turpinājums sekos...

Uz augšu