Lai arī sniega cilvēka eksistence joprojām nav nedz pierādīta nedz noliegta, tomēr zinātnieki atklājuši, ka tā evolūcijas pamatā ir lāči un suņi.
DNS analīze atklāj iespējamo sniega cilvēka identitāti
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Milzīgais, spalvainais un pērtiķim līdzīgais Himalaju sniega cilvēks jau izsenis cilvēku valodās ir kļuvis par mītisku leģendu, kas sniegotajos kalnos nereti atstāj pa kādam pēdu nospiedumam, spalvu vīkšķim vai ļauj sevi iemūžināt necilas kvalitātes videomateriālos. Tomēr pētnieki apgalvo, ka sniega cilvēka identitāte beidzot ir atklāta.
Kā vēstīts pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā «Proceedings of the Royal Society B», veicot DNS analīzi spalvu vīkšķim un zobiem, kas, kā apgalvots, piederējuši sniega cilvēkam, izrādījās, ka spalvu vīkšķi reiz bijuši dažādu lāču kažoka sastāvdaļa, bet zobi atradušies parasta suņa mutē.
«Šis atklājums pierāda, ka modernā zinātne spēj atrisināt arī dažādas tautā populāras mistērijas,» komentēja pētniece Šarlote Lindkvista (Charlotte Lindqvist).
Iepriekš pētnieki, izanalizējot potenciālā sniega cilvēka kažoku daļas un citus paraugus atklāja, ka lielākā daļa no tiem pieder zināmiem dzīvniekiem, tomēr divi paraugi bija neizskaidrojamas izcelsmes. Pētnieki pieļāva, ka tie nāk no kādas nezināmas lāču sugas pārstāvjiem vai polārlāča un brūnā lāča krustojuma rezultātā dzimušiem pēctečiem.
Lindkvista kopā ar savu komandu nolēma noskaidrot patiesību un izpētīja deviņus sniega cilvēka ķermeņa daļu paraugus, to skaitā mumificētus ķermeņus no dažādiem klosteriem, spalvu vīkšķus, ko uzgājuši kalnu gani, kā arī izbāztu sniega cilvēku, kas atrodas leģendārā alpīnista Reinholda Mesnera radītajā alpīnisma muzejā.
«Astoņi no šiem paraugiem bija piederējuši lāčiem, kas Himalaju reģionā sastopami joprojām, bet devītais paraugs piederēja sunim. Tomēr es esmu pārliecināta, ka leģenda par sniega cilvēku netiks aizmirsta, jo tā eksistenci joprojām nevar noliegt pavisam,» piebilda Lindkvista.