«Mums nav risinājuma, kā beigt karu austrumos un atgūt Krimu»

Svarīgs jautājums saistībā ar karu Ukrainas austrumos, par kuru es sen gribēju tikt skaidrībā, ir par tiem spēkiem, kuriem ir izdevīgs pašreizējais stāvoklis. Man šķita, ka vainot ieilgušajā konfrontācijā tikai Krieviju - tas ir vismaz nenopietni.

-Ukrainas iekšienē nav spēku, kas ir ieinteresēti karā. Ne tikai karā, bet arī tā izraisītajā pašreizējā nenoteiktībā. Pilnīgi pieļauju, ka ir kādas konkrētas personas, kas kaut ko nopelna ar karaspēka apgādi vai ar kontrabandu, taču, ja runā tieši par tiem spēkiem, kuriem ir svars, vai tie būtu politiski vai oligarhiski, bet kuri spēj ietekmēt varu, starp tiem nav tādu, kuri gūst labumu no kara.

-Viena no daudzu manu sarunbiedru visbiežāk minētajām teorijām ir tāda, ka no Krievijas puses karš sākās vēl ilgi pirms pirms tiešās karadarbības. Augsne tika gatavota ilgi un rūpīgi, un gatavošanās ietvēra arī Ukrainas armijas sagraušanu no iekšienes.

-Esmu Ukrainā vadošais speciālists loģistikā. Pieprasīts profesionālis, kurš lielajām kompānijām būvē ideāli funkcionējošu sistēmu. Kad pēc kara sākuma cilvēki, kas bija nākuši pie varas, attapās un sāka kaut ko mainīt, mani uzaicināja izstrādāt caurskatāmu un darbojošos karaspēka apgādes sistēmu.

Daudzus gadus līdz karam Aizsardzības ministrija pildīja trīs uzdevumus: cik iespējams vairāk izlaupīt, iznīcināt armijas kaujas spējas un sagatavot augsni ātrai Ukrainas sakāvei karā, kurš nenovēršami tuvojās. Tieši šajā nolūkā visa ministrijas finanšu darbība bija noslēpta aiz uzrakstiem «sevišķi slepeni» un aizsargāta ar valsts noslēpumu.

Pusotrā gadā, kamēr es biju aizsardzības ministra padomnieka amatā, kuru es pildīju pilnīgi bez samaksas un uz sabiedriskiem pamatiem, mums izdevas panākt iespaidīgus rezultātus. Vienkārši pateikšu, ka patlaban beidz ieviest sistēmu, ar kuras palīdzību jebkurā brīdī varēs redzēt, kur dienē tas vai cits karavīrs, kas viņam ir nepieciešams, kas viņam jāsaņem no aprīkojuma un kad viņš to saņems. Tas ir visvienkāršākais piemērs, taču tāda pati caurskatāmība drīz tiks sasniegta visās Aizsardzības ministrijas finanšu un loģistikas darbības jomās. Tas ir ļoti apjomīgs darbs, un par pabeigtu to pagaidām nevar uzskatīt.

-Tad kas gan nogāja greizi un iztraucēja Krievijai īstenot iecerēto? Kāpēc viss izdevās Krimā, bet iesprūda Donbasā?

-No Krievijas ātras uzvaras Donbasā un tās karaspēka tālākas virzīšanās valsts iekšienē Ukrainu izglāba tās tauta. Ne armija, ne vara, ne kāda no valsts struktūrām - tikai paši cilvēki. Mums praktiski nebija armijas. Aizstāvēt valsti devās vienkāršie cilvēki no strādnieku un inteliģences vidus līdz oligarhiem. Viņi paši organizēja brīvprātīgās vienības, paši izdomāja taktiku un stratēģiju, paši nodrošināja aprīkojuma piegādi, paši cīnījās un paši gāja bojā.

Šī mērogu ziņā neticamā aktivitāte un spējas pašorganizēties izraisa tikai lepnumu par Ukrainas tautu. Sākot no Krimas, viss turējās uz brīvprātīgo pūlēm. Kad pēc okupācijas Krima atstāja Ukrainas armijas vienības, valsts vienkārši nespēja nodarboties ar to izvietošanu. Apmēram piecdesmit tūkstoši militārpersonu...

50 tūkstoši militārpersonu un to ģimenes locekļu atbrauca uz dzīvei pilnībā nepiemērotām kazarmām un militārajām pilsētiņām. Naudu un mantas viņu sadzīves uzlabošanai savāca brīvprātīgie. Bet jau pēc tam brīvprātīgie uzņēmās armijas apgādi karā Ukrainas austrumos.

Tas stāvoklis, kāds pašlaik ir izveidojies Ukrainas austrumos, nav Krievijas sākotnējais scenārijs, tagad tas jau ir plāns B. Pēc sākotnējās ieceres, Krievijas karaspēkam bija jāieņem viss Donbass, jāaiziet līdz jūrai un Odesai un jāieiet Piedņestrā. Taču sastopoties ar Ukrainas tautas sīvu pretestību un pateicoties tam, ka provokācijas Odesā cieta neveiksmi, sākotnējais plāns izgāzās.

-Iznāk, ka Ukraina nav Krievijas interešu objekts, bet instruments attiecību noskaidrošanai ar Rietumiem. Kā tas ir - saprast, ka tava valsts ir tikai buferis divu sistēmu sadursmē?

- Vai es saprotu, ka Ukraina ir kļuvusi par maiņas monētu Krievijas un Rietumu ģeopolitiskajā spēlē? Protams, saprotu. To apzinās visi domājošie cilvēki Ukrainā, un, ticiet, mums tādu nav maz: ne mazāk kā tie paši pieci desmit procenti, kuri vienmēr un visur veido sabiedrības progresīvo daļu, kas valsti virza pareizajā virzienā.

Jā, Rietumi ir ne mazāk atbildīgi par pašreizējo situāciju. Visos situācijas attīstības plānos, protams, tika ņemts vērā un plānots šāds variants - Krimas sagrābšana. Domāju, ka vadošajiem pasaules izlūkdienesteim nebija noslēpums, ka Krievija tam gatavojas. Taču ne jau Rietumi «izlika lamatas ar Krimu kā ēsmu», un neviens nepiespieda Putinu izdarīt šo «gājienu». Un neizmantot šo Putina gājienu, ja jau tāds ir noticis, droši vien būtu grēks. Mēs saprotam, ka mēs esam «buferis», taču mes varam veidot savu valsti, un par Eiropas rīcību apvainojušies mēs neesam.

-Ko tagad? Ukrainā ir pilnīgi jākoncentrējas uz karu vai jāpārslēdzas uz citu problēmu - un tādu ir ļoti daudz - risināšanu?

-Putinam nav vajadzīgs Donbass, viņam ir vajadzīga vāja Ukraina. Ja tagad mums nav lēmuma, kā beigt karu austrumos un atgūt Krimu, tad mums ir jāpabeidz iesāktās reformas, jācīnās pret korupciju, jāuzlabo ekonomikas stāvoklis un jāpieņem pareizie likumi. Jo, pat ja iedomājamies, ka rīt beigtos karš, tad mūsu problēmas tik un tā nepazustu. Taču teikšu atklāti - pašlaik man nav priekšstata, kā mēs varēsim mainīt Ukrainas austrumu iedzīvotāju noskaņojumu pat tad, ja mes uzvarētu karā. Bet, lai panāktu pilnīgu mieru, ir jānomainās ne vienai vien paaudzei.