Edīte Piafa: nenožēlot un sadegt (16)

Par Edītes Piafas dzīvi jau kopš viņas piedzimšanas brīža radies daudz mītu, un dažbrīd grūti nošķirt, kur beidzas nostāsti un sākas patiesība. Pašas Edītes atmiņās teikts, ka viņas māte ielu dziedātāja Anete Maijāra dzemdējusi viņu uz trotuāra Belevilā, Parīzes imigrantu rajonā. Taču dziedātājas dzimšanas apliecība vēsta, ka viņa nākusi pasaulē Tenonas hospitālī tai pašā Belevilā. Iespējams, ka hospitālis kā dzimšanas vieta tika reģistrēts pēc tam, kad bērns tur visbeidzot bija nogādāts, – patiesību mums neuzzināt, jo Edīte pati labprāt izplatīja dažādus nostāstus par sevi, un atliek vien minēt, vai tie atbilst patiesībai. Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka Edīte Džovanna Gasjona nāca pasaulē 1915. gada 19. decembrī, un laimīgas sagadīšanās dēļ klāt bija arī viņas tēvs Luijs Alfonss Gasjons [1881–1944], kuram armija bija piešķīrusi īsu atvaļinājumu. Bija Pirmā pasaules kara laiks, un Luijs, tāpat kā lielākā daļa Francijas vīriešu iesaukuma vecumā, atradās frontē. Pirms kļuva par kareivi, Luijs bija ielu akrobāts, kurš klaiņoja pa Parīzi, ar grūtībām nopelnīdams dažus grašus pārtikai un pajumtei. Viņa sieva Anete pavadīja vīru, dziedot vienkāršas dziesmiņas un apstaigājot publiku ar paplāti, uz kuras tikai retu reizi nošķindēja kāda monēta. Luijam drīz vien pēc meitas piedzimšanas bija jāatgriežas ierindā, bet Anete, lai izdzīvotu, turpināja dziedāt ielās, pa to laiku uzticot bērnu savai mātei. Emma Maijāra, pa pusei alžīriete, reiz bija bijusi cirka jātniece. Viņa nebija ļauna, taču pārmēru aizrāvās ar alkoholu – baumo, ka mazajai Edītei paredzēto pienu vecmāmiņa atšķaidījusi ar vīnu, lai bērns mierīgāk gulētu. Anetei bija jādomā par dzīvības izvilkšanu, bet Emma nebija spējīga rūpēties par zīdaini. Kad Luijs atgriezās no frontes, ieraugot paša atvasi, viņu pārņēma šausmas – tik izģindis, netīrs un slims bija bērns. Nolādot vai visu pasauli, Luijs aizveda Edīti un laukiem pie savas mātes Luīzes Gasjonas. Taču vecmāmiņa Normandijā arī nebija nekāda vienkārša lauku sieviņa – viņa vadīja publisko namu, kas nu kļuva par Edītes dzīvesvietu.

Paradīze bordelī

Edītei bordelis šķita kā paradīze zemes virsū. Vecmāmiņa nebija pārlieku iepriecināta par vēl vienu muti, kas jāpabaro, taču priekamājā strādājošās meitenes iemīlēja mazulīti, auklējās ar viņu un nereti baroja ar konfektēm un citiem gardumiem, par kuru eksistenci Edīte līdz šim nebija nojautusi. Bērns gandrīz vai pirmoreiz dzīvē tika kārtīgi nomazgāts, un, vannojot meiteni, Luīzes darbinieces atklāja, ka viņa gandrīz neko neredz. Izrādījās, ka bērnam bez kašķa un citām nabadzības izraisītām problēmām ir keratīts – radzenes iekaisums. Piecus gadus – no trīs līdz astoņu gadu vecumam – Edīti ar pasauli saistīja gandrīz tikai skaņas, un viņai ļoti patika frivolās dziesmiņas, kas nereti bija priekameitu repertuārā. Pēc daudziem gadiem, stāstot par bērnībā piedzīvoto aklumu, Piafa atzina, ka viņai, lai labāk izjustu mūziku, ir jāaizver acis, tad viņa izpildāmo dziesmu burtiski ieraugot. 1922. gada vasarā Luīze un viņas meitenes aizveda Edīti uz slaveno Lizjē pilsētas svētvietu – Svētās Terēzes kapu, kas tika plaši daudzināts kā vieta, kur notikušas daudzas brīnumainas izdziedināšanas. Brīnums notika arī ar Edīti, un viņa pēc kāda laika atguva redzi – vismaz par brīnumu to patika uzskatīt pašai Edītei Piafai un dažiem viņas biogrāfiem, taču diez vai atveseļošanās būtu notikusi bez ārsta palīdzības, kurš nesavtīgi rūpējās, lai mazā meitene atgūtu redzi. Dzīve publiskajā namā starp daudzajām sievietēm, kas par viņu rūpējās, Edītei drīz vien beidzās. Pienāca diena, kad viņai pakaļ atbrauca Luijs un aizveda meiteni uz Parīzi. Luijam nebija domas uzturēt Edīti, kamēr viņa pieaug – meitenei bija jādala ar viņu ielu mākslinieka sūrā maize. Edīte bija pārāk vāja un trausla, lai nodarbotos ar akrobātiku, taču viņa mācēja dziedāt. Publikai viņas dziesmiņas patika labāk par Luija žonglēšanu un akrobātiku, un meitene drīz vien deva krietnu ieguldījumu ģimenes budžetā. Luijs rūpējās par savu bērnu, kā vien prata. Reiz, kad Edīte sastingusi kāda skatloga priekšā, jo ieraudzījusi tajā skaistu lelli, tēvs atdevis visus dienas ieņēmumus, lai mazā tiktu pie kārotās rotaļlietas. Tēva un meitas attiecības bija labas, un tās bojāja vienīgi pamātes, kuras Luijs mainīja ļoti bieži. Vai nu šī, vai cita iemesla dēļ Edīte 15 gadu vecumā pameta Luiju. Māju viņiem tāpat nebija, jo abi klaiņoja no vienas lētas viesnīcas uz otru. Iespējams, Edītei gribējās lielāku patstāvību, un viņa iekārtojās darbā piena bodītē. Taču bodītes saimniece aizliedza Edītei dziedāt, un – kā vēlāk viņa pati stāstīja – bez tā viņa nav varējusi iztikt. Galu galā Edīte nolēma, ka pelnīs maizi tāpat kā māte – ar dziedāšanu Parīzes ielās.

Ielas un sēras

Taču viens doties ielās ne dziedātājs, ne kāds cits mākslinieks, kurš pelnīja maizi uz bruģa, nevarēja. Tam bija nepieciešams kompanjons – ja ne tādēļ, lai papildinātu priekšnesumu, tad vismaz lai apstaigātu publiku un savāktu naudu. Šai lomai labi derēja Edītes 13 gadus vecā draudzene Simona Barto, ko draugi sauca par Momonu un kas gluži tāpat kā Edīte mēģināja viena pati izdzīvot lielpilsētā. Pēc daudziem gadiem Simona uzrakstīja memuārus, kur ne vien sauca sevi par vienīgo Edītes draudzeni, bet arī pusmāsu no tēva puses, taču ne viens, ne otrs no šiem apgalvojumiem neatbilst patiesībai. Taču toreiz, 1931. gadā, meitenes bija patiesi nešķiramas. Abas kopā apmetās Grand Hotel de Clermont viesnīcā un sāka klaiņot pa ielām, meklējot labāko vietu, kur uzstāties. Nopelnītā nauda pārsvarā aizgāja izklaidēm ne pārāk labās vietās un kompānijā – kafejnīcas un bārus, ko bija iecienījušas Edīte un Simona, parasti apmeklēja zagļi, klaidoņi un suteneri. Tieši šajā vidē Edītei parādījās pirmie mīļākie – caurkrituši aktieri, jūrnieki un ārzemnieku leģiona kareivji. Piafa vēlāk atzina, ka jau no agras jaunības vīrieša klātbūtne viņai devusi drošības sajūtu pat tad, ja kārtējais mīļākais agrā rīta gaismiņā aizlavījās prom, paķerdams līdzi jau tā niecīgos meitenes iekrājumus. Kad Edītei bija sešpadsmit, likās, ka garāmejošus draudziņus beidzot nomainījusi īsta mīlestība – Luijs Dupons, saukts par Mazuli, bija izsūtāmais pārtikas veikalā. Viņš bija pirmais, kam ienāca prātā pasniegt Edītei puķes – mazu vijolīšu pušķīti –, un ar to meitenes sirds bija iekarota. Drīz vien kļuva skaidrs, ka Edīte gaida bērnu, un visnotaļ praktiski noskaņotais Luijs iekārtoja viņu darbā sēru vainagu izgatavošanas darbnīcā. 1933. gadā pasaulē nāca abu meita Marsela. Edīte gribēja atsākt dziedāšanu, bet Luijs mēģināja viņu atrunāt, uzskatot, kā tā maizi nopelnīt nevarēs. Galu galā Edīte pameta Luiju un kopā ar Simonu atgriezās ielās. Tāpat kā savulaik Edītes mātei Anetei, arī viņai nebija iespējams apvienot klaiņošanu pa Parīzi ar bērna auklēšanu, un mazā Marsela faktiski tika atstāta Luija gādībā, kurš par bērnu rūpējās, līdz meitenīte divu gadu vecumā saslima ar meningītu un nomira. Edīte centās remdēt sēras, metoties uzdzīves virpulī.

Zvirbulis melnā kleitā

Pēc pāris gadiem Edīti Monmartrā pazina visi – viņa nekad nebija mācījusies dziedāt, taču viņas balss ar laiku kļuva spēcīgāka, tajā parādījās sāpes un maigums, un katru dziesmu viņa dziedāja kā pēdējo, netaupot balss saites. 1935. gadā viņas dziedāšana netālu no Pigala laukuma lika apstāties Luijam Leplē, kabarē Le Gerny īpašniekam. Viņš atļāvās dziedātājai aizrādīt, ka, „šādi bļaujot”, viņa drīz pazaudēs balsi, un piedāvāja ierasties savā kabarē uz noklausīšanos. Luijs Leplē kļuva par Edītes kā dziedātājas krusttēvu, ne vien nomainot viņas repertuāru pret mazāk frivolām dziesmām, bet arī izdomājot pseidonīmu – Piafa. Piaf parīziešu žargonā apzīmēja zvirbulēnu, un šis vārds Edītei ar viņas 1,42 metru garo augumu itin labi piestāvēja. Afišas pie kabarē vēstīja: „Le Gerny dziedās mazulīte Piafa! Pa taisno no ielas – uz kabarē!” Edīte bija, maigi izsakoties, pārbijusies. Le Gerny bija vieta, kur pulcējās visplašākā publika – sākot ar aizdomīgiem tipiem, beidzot ar vienu otru pārstāvi no augstākās sabiedrības, turklāt Edītei nebija nekā piemērota, ko uzvilkt – vai vismaz tā vēsta mīts, kas pārvērties neskaitāmos nostāstos. Tiek aprakstīts, ka Edīte pirmoreiz uzstājusies melnā adītā kleitā ar vienu piedurkni, citur tiek minēts caurs svīteris vispār bez piedurknēm, nemaz nerunājot par ietīšanos palagā, lakatā vai šallē – dažādu versiju ir daudz. Leplē bija tas, kurš izdomāja, ka par Edītes firmas zīmi jākļūst melnai kleitai, un tādā viņa turpināja uzstāties visu mūžu. Stāsts par pirmo skatuves tērpu labi atklāj, ka par Edītes Piafas dzīvi joprojām ir daudz neskaidrību. No vienas puses, tas saistīts ar daudzajiem cilvēkiem, kas uzdevušies par Piafas labiem pazinējiem un rakstījuši viņas biogrāfijas, kurās nereti sastopama pilnīgi pretrunīga informācija, no otras puses – Edītei pašai patika dažādi mīti par sevi. Viņa spēlēja spēlītes ar žurnālistiem un mēdza nopietna stāstījuma vidū pēkšņi sākt skaļi smieties, atstājot intervētāju neziņā par to, vai ticēt dziedātājas teiktajam. Turklāt Piafa ļāva publicēt un rakstīt par viņu visu, kas vien kādam ienāca prātā.

Garlaicīgais glābējs

Lai arī kā, pirmā Edītes Piafas uzstāšanās Le Gerny ir neapstrīdams fakts. Kad viņa kāpa uz skatuves, kalsnajam neglītajam pīlēnam neviens nepievērsa uzmanību – publiku vairāk interesēja šampanietis un sarunas. Taču jau otrās dziesmas vidū zālē bija iestājies pilnīgs klusums – redzētā un dzirdētā kontrasts lika aizrauties elpai. Pēc tam sekoja vētraini aplausi, un Luijs Leplē bija vairāk nekā apmierināts ar savu atradumu. Lai Edītes vārds izskanētu pēc iespējas plašāk, Leplē bija uzaicinājis uz kabarē dažādas slavenības, to skaitā aktieri Morisu Ševaljē, kurš bija sajūsmā par jauno dziedātāju. Edītes dzīve strauji mainījās – nu viņai bija stabili un pieklājīgi ienākumi, tērpi un bagāti pielūdzēji. Leplē cītīgi strādāja ar viņu, meklējot piemērotu repertuāru un iedīdot skatuves gudrībās. Runā, ka Piafa gribējusi Leplē savaldzināt, taču viņai nekas neesot izdevies – izrādījies, ka viņas bosu sievietes vispār neinteresē. Baltā svītra Edītes dzīvē aprāvās tikpat pēkšņi, kā bija sākusies. 1936. gada 16. aprīlī Leplē atrada noslepkavotu, un policija Edīti saistīja ar šo noziegumu. Pēc vienas no versijām, Leplē bija nogalinājis kāds greizsirdīgs Edītes mīļākais, kas nācis no kriminālām aprindām, taču pierādīt neko neizdevās. Avīzes vairs neapbrīnoja jaunās kabarē dziedātājas balsi, bet rakstīja par viņu nejaucības. Šī skandāla dēļ Edīte vairs nekur nevarēja atrast darbu – viņu neņēma pretī pat visprastākajos ūķos. Piafas dzīve sāka pagrimt, viņa aizmirsās vīnā, ballītēs, jaunos mīļākajos... Viņu izglāba Reimons Aso [1901–1968], dzejnieks un komponists, kurš vienīgais saskatīja Edītes trakulībās saucienu pēc palīdzības un piekrita viņai uzrakstīt jaunas dziesmas. Nepagāja necik ilgs laiks, un Aso pameta sievu, lai dzīvotu kopā ar Piafu. Pateicoties Reimonam, Piafa no ielas skuķa kļuva par nopietnu mākslinieci, lai gan no dažiem saviem paradumiem neatteicās nekad, un arī viņas raksturu nebija iespējams mainīt. Galu galā Reimons sagādāja Piafai iespēju uzstāties slavenajā Parīzes kabarē ABC. Nākamajā dienā pēc šīs uzstāšanās neviens cits kā pats Žans Kokto laikrakstā Le Figaro publicēja recenziju, kurā nespēja vien beigt apjūsmot Piafas ģenialitāti. Līdz ar to Edītei visi ceļi bija vaļā, un viņas pagātnei vairs nebija nozīmes.

Laikā, kad Edītes dzīve atgriezās ierastajās sliedēs, Reimons sāka viņu garlaikot. Piafa viņu pameta, un to Aso nevarēja pārdzīvot visu mūžu – līdz pat savai nāvei 1968. gadā viņš nesaistījās ne ar vienu citu sievieti. Montāns un Aznavūrs Edīte jau kara laikā dzīvoja kopā ar dzejnieku Anrī Kontē. Taču aizraušanās ar Kontē beidzās, kad viņš atteicās šķirties no sievas. Turklāt pie horizonta bija parādījies kas daudz interesantāks – jauns itāļu emigrants, vārdā Ivo Livi, kuru visi iepazina kā Ivu Montānu [1921–1991]. Edīte Ivā saskatīja lielu talantu, taču viņu Montānam piesaistīja ne tikai šī īpašība. Blakus dzīvespriecīgajam itālim viņa pati jutās jaunāka un priecīgāka. Piafa darīja visu, lai no Montāna iznāktu zvaigzne. Tolaik Edīte bija ārkārtīgi populāra, viņai bija daudz labu sakaru pareizajās aprindās, un drīz vien avīzes apgalvoja, ka Ivs Montāns ir tieši tā zvaigzne, ko publika sen gaidījusi. Runā, ka Montāns ļoti gribējis apprecēt Piafu, bet viņa atteikusies. Edīte savā parastajā manierē pameta viņu pirmā – tas notika laikā, kad Montāna slava jau gandrīz pārsniedza Piafas slavu. Nākamais Edītes redzeslokā nonāca mūziķis Žans Luijs Žobērs. Piafai bija iepaticies iedegt zvaigznes pie Francijas mūzikas debesīm, taču Žans izrādījās pagalam nepateicīgs materiāls šim darbam. Tomēr tas nenozīmē, ka Piafa grasījās atteikties no saviem nodomiem – viņa gluži vienkārši izvēlējās citu zvaigznes materiālu – neliela auguma jaunekli ar lielu degunu un gandrīz neizrunājamu vārdu: Šanūrs Aznavurjans [1924]. Pirmais, ko Edīte ieteica armēņu jauneklim izdarīt, bija nomainīt vārdu, un Francija iepazina Šarlu Aznavūru. Viņš kļuva par Piafas šoferi, sekretāru, psihoanalītiķi un aukli – gandrīz par jebko, tikai ne mīļāko. Aznavūrs vēlāk stāstīja, ka „šī Pretrunu jaunkundze bija vienlaikus sētas skuķis un Māte Terēze. Ja jūs nokļuvāt viņas tuvumā, prom vairs nebija iespējams aiziet. Mūsu starpā bija draudzības jūtas, kas robežojās ar mīlestību, radniecīga saprašanās, taču nekad – gulta.” Aznavūrs pavadīja blakus Edītei astoņus gadus un, nebūdams viņas mīļākais, drīkstēja aiziet pirmais.

Nenovēlētā mīlestība

1947. gada oktobrī Edīte pirmo reizi uzstājās Amerikā. Sākumā publika šķita vīlusies – viņi gaidīja uz skatuves parādāmies īstu franču dīvu mežģīnēs un samtā, bet ieraudzīja pieticīgi ģērbtu neliela auguma sievieti, kas dziedāja nesaprotamā valodā. Nebija tā, ka publika nesaprastu, kā jāizklausās franču valodai, bet Edīte sākumā mēģināja pāris dziesmu nodziedāt angliski, un viņas akcents bija tik briesmīgs, ka daļa publikas domāja – viņa dzied itāliski. Taču tad Piafa pievērsās dziesmām franciski, un atkārtojās tas pats, kas reiz jau bija noticis kabarē Le Gerny, – uzstāšanās, kas sākotnēji raisīja neizpratni, beidzās ar milzu ovācijām. Par svarīgāko Piafai izvērtās koncerts Ņujorkā – un tas nenotika publikas vai panākumu dēļ. Šai metropolē Edīte iepazinās ar franču bokseri, 30 gadus veco Marselu Serdānu, kurš izrādījās nevis šaurpierains gorilla, kā sākotnēji Edītei lika domāt viņa profesija, bet gan jauks un ļoti patīkams cilvēks. Abu romāns sākās tad, kad gan Edīte, gan Marsels jau bija atgriezušies Parīzē. Serdāns apmetās Edītes dzīvoklī, gluži vai aizmirsis, ka kaut kur viņu gaida sieva un bērni. Avīzes ātri uzoda, ka no dziedātājas un boksera romāna iznāk laba sensācija, un pat atļāvās Piafai pārmest, ka viņas dēļ Marsels zaudējis vairākos svarīgos mačos, publicējot tādus virsrakstus kā „Vīriešu ēdāja liek Francijai zaudēt sporta cerību”. Šķiet, abus mīlētājus tas atstāja vienaldzīgus – Serdāns Edīti gluži vai nēsāja uz rokām un pirka viņai dārgas dāvanas. Šajā laikā pie Edītes joprojām mitinājās viņas pirmā kompanjone Simona Barto, kurai vairs nebija nekādas lomas Piafas karjerā, bet kas joprojām dzīvoja no viņas labvēlības. Edītes un Marsela romāns parādīja īsto Simonas dabu un izbeidza viņas un Edītes attiecības – vismaz uz kādu laiku. Simonu, vērojot Serdāna attieksmi, pārņēma greizsirdība un skaudība, un viņa visiem spēkiem pati centās savaldzināt bokseri. Taču Marsels bija iemīlējies Piafā, Simona viņu neinteresēja, un viens no viņas savaldzināšanas mēģinājumiem beidzās ar to, ka Barto jaunkundze tika izmesta uz ielas. 1949. gada rudenī Marsels devās uz mačiem Amerikā. Edītei šķiršanās šķita neizturama – viņa katru dienu Serdānam zvanīja un lūdzās, lai viņš pēc iespējas ātrāk atgriežas. Serdāns ienīda pārlidojumus, bet Edītes dēļ sēdās lidmašīnā, lai uz īsu brīdi mīļoto apciemotu. Lidmašīna apmaldījās miglā un ietriecās kalnā. Dzīvību zaudēja 47 cilvēki, to vidū Marsels Serdāns. Edīte to uzzināja mirkli pirms kāpšanas uz skatuves. Viņa tomēr spēja iziet publikas priekšā, pateikt, ka velta koncertu Marsela Serdāna piemiņai, un nodziedāt divas dziesmas. Pēc tam viņa zaudēja samaņu un sabruka uz skatuves. Lejup no kalna Edīte faktiski vairs nekad neatguvās no šī trieciena. Kāds draugs viņai piegādāja spiritistu galdiņu, un viņa cauras dienas pavadīja, domās sarunādamās ar Marsela garu. Nu viņai šķita, ka sen mirušās meitas un Serdāna vienādie vārdi bijusi likteņa zīme. Drīz vien Edītes dzīvē atgriezās Simona Barto, kurai vienmēr pie rokas bija mierinājums – vīna pudele. Abas piedzērās tā, ka mājās atgriezās rāpus. Piafas dzīvē atkal, gluži kā jaunībā, parādījās gara mīļāko virkne. Ar vienu no tiem Edīte uz īsu brīdi pat apprecējās, taču Žaks Pijs nespēja izturēt Piafas skumju un dzeršanas lēkmes un drīz vien pazuda no viņas dzīves. Edītes Piafas dzīve pēc Marsela nāves izskatījās pēc metodiskas pašiznīcināšanās. Turpmāko piecpadsmit gadu laikā viņa piedzīvoja četras autokatastrofas, divas klīniskās nāves un vienu pašnāvības mēģinājumu. Īpaši smaga avārija notika 1952. gada augustā, kad Edītes kārtējais mīļākais, velobraucējs Andrē Puss nesavaldīja auto uz kalnu ceļa. Piafai bija jāveic neskaitāmas operācijas, un ārsti sāpju mazināšanai viņai parakstīja morfiju. Ar laiku viņa pierada pie šīs narkotiskās vielas. No vēlākās narkotiku atkarības Edīti nespēja glābt nekas – ne draugu pūles, ne ārstēšanās kursi. Labākajā gadījumā viņa uz kādu laiku nomainīja narkotikas pret alkoholu, lai pēc brīža atgrieztos pie vecajiem paradumiem. Šāda dzīve atstāja iespaidu uz Piafas izskatu – viņa vēl vairāk novājēja, sāka zaudēt matus, viņas seja, pēc aculiecinieku teiktā, atgādināja „galvaskausu, kam pārvilkta āda”.

Pēdējā turneja

Tomēr Edītē vienmēr bija bijis kas vairāk par izskatu – pat šādā stāvoklī viņa nezaudēja ne nieku no savas harismas un turpināja piesaistīt vīriešus. Velobraucēju nomainīja mūziķis Žaks Leblārs, tad bija kārta galeristam Andrē Šelleram un šansonjē Žoržam Mustaki. Visi viņi bija krietni jaunāki par Edīti, un viņa skumji atzina: „Popularitātei ir savi mīnusi. Tagad visi vīrieši, kas ar mani guļ, nekad neaizmirst, ka viņiem ir darīšana ar pašu Piafu.” Tieši šajā skumjajā dzīves posmā Piafa iedziedāja savas labākās dziesmas – Padam... Padam, Milord, kā arī Non, Je Ne Regrette Rien vai Nē, es neko nenožēloju, kas visvairāk saistās ar Piafu. Šī dziesma beidzas ar vārdiem „es sāku dzīvi no sākuma”, taču to bija vieglāk izdziedāt nekā izdarīt. Pagātnes nasta nebija noveļama no pleciem, visapkārt bija cilvēki, kas iedrošināja turpināt iepriekšējo dzīvesveidu. Vienai daļai no Edītes apkārtējo loka tas bija izdevīgi – viņa uzturēja ne vienu vien draugu. Patīkama bija varas apziņa, jo Edīte joprojām spēja ietekmēt cilvēku likteņus – piemēram, Simona Barto atkal nonāca uz ielas, jo tika pieķerta zogam, bet 26 gadus vecais grieķu frizieris Teofanis Lambukass tika iecelts gluži vai dieva vietā. Jaunai grieķis kļuva par Edītes pēdējo mīlestību. Pēc paraduma, domājot radīt jaunu zvaigzni, Piafa viņam piešķīra citu vārdu – Teo Sarapo. Pirms Teo ienākšanas Piafas dzīvē viņai bija vēl viena koncertturneja Amerikā, kur viņai bija īslaicīgs romāns ar gleznotāju Duglasu Deivisu. Pēc diviem gadiem Deiviss gāja bojā aviokatastrofā. Aptuveni tajā pašā laikā nomira sena Edītes draudzene, komponiste, daudzu Piafas dziesmu autore Margarita Mano. Uzzinot par šo divu cilvēku nāvi, Edīti apsēda doma, ka viņa nes cilvēkiem nelaimi. Vienīgais mierinājums bija Teo vārdi, ka tā nav patiesība, ka Edīte viņa dzīvē ienesusi laimi. 1962. gada oktobrī abi salaulājās. Edītes Piafas balss, par spīti visam pārdzīvotajam, joprojām bija tāda pati – to viņa pierādīja garā koncertturnejā pa Franciju kopā ar Teo. Publika Piafu uzņēma ļoti labi, nenojaušot, ka šī ir dziedātājas atvadu turneja. 1963. gada aprīlī Edīti bezsamaņā aizveda uz slimnīcu – viņai bija atteikušās darboties aknas. Tas bija vēzis. Nedaudz atlabusi, Piafa devās atpūsties uz Francijas dienvidiem, bet drīz vien kļuva skaidrs, ka viņa nav glābjama. Edīte nespēja neko ieēst, mocījās no sāpēm, un drīz vien viņas svars nokritās līdz 34 kilogramiem. Teo visu laiku bija blakus sievai, līdz viņa izdzisa. Edīte Piafa nomira 1963. gada 10. oktobrī, lai gan viņas miršanas apliecībā ierakstīts 11. oktobris – tā bija diena, kad Piafas mirstīgās atliekas ar speciālu lidmašīnu nogādāja Parīzē. Pēdējā gaitā uz Perlašēzas kapsētu Piafu pavadīja tūkstošiem cilvēku. Baznīca atteicās noturēt piemiņas dievkalpojumu šai netikumīgajai personai, bet parīziešus tas neuztrauca. Teo Sarapo gandrīz metās Edītei līdzi kapā. Izrādījās, ka viņam nebija ilgi jāgaida, lai atkal satiktu mīļoto – 1970. gadā pēdējā Edītes Piafas mīlestība gāja bojā autokatastrofā.

Abonē žurnālu LEĢENDAS un saņem dāvanā vienu no Leģendu kolekcijas mākslas filmām DVD. www.ekiosks.lv