Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kur un kā 20. gadsimta divdesmito un trīsdesmito gadu Rīga piedāvāja pavadīt brīvo laiku? Kurp visbiežāk veda radošās inteliģences — literātu, mākslinieku, dziedātāju un aktieru — ceļš no radīšanas darba brīvajā laikā? Kādas izklaides viņiem piedāvāja sabiedriskajās vietās? Pulcēties salonos. Sēdēt kafejnīcās. Tērzēt ar bārdāmām. Iedzert kādu mēriņu. Nopirkt prostitūtu. Ļauties azartam.
Tik daudz pārdzīvojuši, izjutuši un pieredzējuši frontē, aizmugurē un bēgļu gaitās, cilvēki it kā steidzās dzīvot. Neiespējami atbrīvoties no izjūtas, ka radošā inteliģence un turīgo aprindu pārstāvji steidzās baudīt dzīvi, turklāt darīja to aktīvi. Vai divdesmito un trīsdesmito gadu Rīgā valdīja īpaša gaisotne? Katrā ziņā sabiedrībā pazīstami cilvēki nekaunējās no jūtu demonstrēšanas publiskās vietās. Viņi ļāvās adrenalīna vētrām, skaļi aurojot līdzjutēju rindās cīkstoņu čempionātos Salamonska cirkā. Demolēja žurnāla redakciju, aizstāvēdami savu taisnību. Publika izsvilpa skatuves zvaigznes, tādējādi pauzdama savu fui pašas vēl nesen uz rokām nēsātajiem mīluļiem.
Ģeķības uz nebēdu
Atdevīgus dzīves baudītājus laikabiedri visbiežāk sauc par bohēmiešiem — netradicionāla, vieglprātīga vai pat izlaidīga, galvenokārt mākslinieku aprindām raksturīga, dzīvesveida uzturētājiem. Arī starpkaru Rīgā bohēma nebija sveša. Par izlaidību, ko šim dzīves veidam piedēvē definīcija, memuāri klusē, taču netradicionāla viņu attieksme pret dzīvi mietpilsonim tiešām varēja šķist. Jā, alkoholu bohēmieši cienīja, taču ne jau dzeršanas dēļ viņus sauca šajā franciskas cilmes vārdā. Žūpošana pati par sevi nerada bohēmu. Bez asprātībām, jautrām izdarībām tā ir tikai plītēšana. Latviešu māksliniekiem un literātiem iztēles allaž bijis gana, tāpēc ģeķībām viņi nodevās uz nebēdu. Taču tas netraucēja pulcēties salonos — tā dēvēja ļaužu kopu, ko veidoja personas, kas pastāvīgi sanāca kā viesi kādā privātā mājā —, lai nodotos arī nopietnākām sarunām.
Salonu Rīgā netrūka. Tos veidoja gan literāti, gan turīgā inteliģence, gan augstākās aprindas, kuru salonos varēja satikt tālaika ietekmīgākās personas visās jomās — politiķus, uzņēmējus, skatuves zvaigznes — , jo salons bija ne tikai vieta, kur satikt domubiedrus, bet arī atspēriena punkts ceļā uz publicitāti vai kārtējo kāpienu karjerā vai skaidrs apliecinājums, ka esi pieņemts attiecīgajā sabiedrībā. Literātu salonos uzstājās paši rakstnieki, lasīdami jaunākos darbus. Jaunajiem dziedoņiem, kas cerēja uz veiksmīgu karjeru, saskaņā ar nerakstītu likumu pirmo koncertu vajadzēja sniegt, dziedot Rīgas ietekmīgākā salona — preses magnātu Antona un Emīlijas Benjamiņu — viesiem, kuru vidū nokļūt alka daudzi. Starp citu, saloni sniedza iespēju tuvāk iepazīties ne tikai ar pašmāju, bet arī ar ārvalstu slavenībām, kas tobrīd Rīgā sniedza viesizrādes, rīkoja izstādes vai lasīja lekcijas.
Leģendas aiz bohēmas plīvura
Bohēmiešu allaž vairāk bijis mākslinieku vidū. Operdziedātājs Mariss Vētra pat izvirzīja teoriju par to, kāpēc tā. Uz pārdomām viņu mudināja nicinājuma pilnie pārmetumi, ko viņam skaļi izkliedza gleznotājs Niklāvs Strunke, kad abiem gadījās iet gar Vērmanes dārzu katram savā Tērbatas ielas pusē. “Mākslinieki?” Strunke sauca pār ielu Vētram. “Kāds tev ar mākslu sakars? Mietpilsonis, ne mākslinieks!”
Un Vētra sprieda, ka gleznotājam taisnība — operas dziedoņos mājoja mietpilsoņu apziņa, tāpēc ka mākslinieki rada, kad grib — šodien, rīt vai aizparīt, naktī vai dienā —, bet dziedoņiem jākoncertē tikai iepriekš paredzētās stundās. Izrāžu milzīgā spriedze aizstāja jebkādas bohēmas alkas. Pēc izrādes vēlēšanās būt vienam kļuva tik liela, ka negribējās pat mājās iet, lai nebūtu jāsarunājas. Mākslinieks kļuva runājams tikai pēc diviem šņabjiem, sauktiem par kurzemniekiem, vai pudeles vīna. Taču, pat alkoholu iemalkojis, mākslinieks sarunās iesaistījās tikai pieklājības dēļ.
Spilgta bohēma bija vērojama Dzirnavu ielā, liela sētas nama visaugstākajā stāvā — pie Oskara Norīša. Kas bija leģendārais bohēmietis Norītis? Viens no Mūksalas mākslinieku biedrības, ko 1932. gadā dibināja Mākslas akadēmijas studenti ar Artūru Jūrasteteri un Anšlavu Eglīti priekšgalā. Bez grafiķa Norīša Latvijas gleznotāju bohēma nav iedomājama. “Ja viss tā kārtīgi norit, tad Norīti neviens no rīta nevar norīt,” tā mēdza teikt pats leģendārais bohēmietis. Volfgangs Dārziņš atzīst, ka Norītis bija tipiskākais bohēmietis, kādu viņš jebkad saticis. Pat draugi nespēja saprast, kā Norītis spēja negulējis dzīrot četrdesmit stundas no vietas un pat neatpūties tikpat ilgi strādāt. Kad pēc modrībā aizvadītās nakts visi, noguruši un šļaugani, tikko turēja plakstus vaļā, Norītis izskatījās līksms un mundrs kā cīrulis gaisā. Mūksaliešu rindās bija arī otrs par zvērinātu bohēmieti saukts gleznotājs Jūrasteteris, kuru draugi dēvēja par Artūriņu. Artūriņš labprāt mēdza iedzert un dažkārt — vairāk, nekā vajadzētu. Taču šajos gadījumos viņa možais prāts sevišķi atraisījās un uzziedēja, un asprātības bira kā no pārpilnības raga.
Gleznotāji no laika gala uz trakulībām nav bijuši skubināmi. Piemēram, 1920. gadā no 7. līdz 28. martam Rīgas pilsētas mākslas muzeja telpās notikusī latviešu jauno mākslinieku — Rīgas mākslinieku grupas — gleznu izstāde pievērsa vēl neredzētu publikas interesi. Līdz šim latviešu gleznu izstāžu apmeklētājus skaitīja simtos, bet šo apmeklēja aptuveni 30 tūkstoši interesentu.
To mākslinieki atzīmēja ar saviesīgu vakaru Ģederta Eliasa dzīvoklī. Gaviles, protams, sita augstu vilni. Tajās bez ekspresionistiem piedalījās kolēģi un mākslas draugi, kuru vidū Vilhelms Purvītis, Kristaps Eliass, Edvarts Virza, Maija un Fēlikss Cielēni.
Satversmes sapulces deputāts Cielēns atceras, ka vīna siltumā radās vēlēšanās dejot. Uz ātru roku sarīkojās muzikanti, par instrumentiem lietojot ķemmes, harmoniju un tējas trumuli. Sieviešu mazākuma dēļ dažus gleznotājus ietērpa sieviešu drēbēs. Ideāli šai lomai atbilda Konrāds Ubāns, kurš izskatījās kā vismaigākā daiļava. Daži gleznotāji nomaskējās — Džons Liepiņš pārvērtās par klaunu, Strunke — par Pjero, gleznotāja Aleksandra Beļcova — par Kolumbīni.
Jampampu sarīkojumi
Divdesmito gadu nogalē ziedu laikus piedzīvoja jaunu mākslinieku — gleznotāju, tēlnieku, rakstnieku un aktieru — biedrība Zaļā vārna, kas tapa 1925. gadā. 1929. gadā biedrība nodibināja žurnālu Zaļā vārna. Tā izdošanai vajadzēja naudu, tāpēc jaunie literāti, kuru vidū pazīstamākie bija Fridrihs Gulbis, Pēteris Aigars, Pēteris Atspulgs, Lilija Auza, Leonīds Breikšs, Augusts Brocis, Fricis Dziesma, Aleksandrs Čaks, Alfons Francis un citi, rīkoja rakstnieku vakarus jeb tā sauktās rakstnieku parādes, no kurām izauga slavenie jampampi — bohēmiski literāri sarīkojumi.
Trīsdesmito gadu sākumā šī rosīšanās apsīka — literārie zaļvārnieši, ieguvuši noteiktu statusu sabiedrībā, atrada citas publicēšanās iespējas Taču tas nenozīmē, ka apsīka bohēma. Kādā atklātības brīdī dzejnieks Jānis Sudrabkalns stāstījis, ka ar bohēmu bija tā, ka arvien tās naudas nebija tik daudz. Taču, ja izdevās pavairāk nopelnīt, tad gan kopā ar labāko draugu dzejnieku Čaku uzdzīvojuši. Kad Čaks saņēma honorāru par 1938. gadā iznākušo dzejoļu krājumu Iedomu spoguļi, tad abi sāka Marijas ielas tālajā galā un brauca no viena krodziņa uz otru — gar vienu pusi turp, gar otru atpakaļ.
Līdz trīsdesmito gadu sākumam pastāvēja smalkāka salonu bohēma, salonos latviešu inteliģence pulcējās jau pirmskara laikā un turpināja to darīt neatkarīgajā Latvijā. Savukārt aktieru bohēmiešu aprindās cienīja Kārli Lagzdiņu no Nacionālā teātra. Humora un asprātību birumā Lagzdiņš nekad nepadevās un droši sacentās ar meistariem šajā lietā — aktieriem Reini Parņicki un Mārtiņu Gaili jeb Šanteklēru. Komponistu Jāni Kalniņu par vienīgo bohēmieti Nacionālajā operā nosauca Vētra, norādīdams: tas tāpēc, ka bohēmā Kalniņu izmācīja Nacionālā teātra skola. Viņš vienīgais varēja nīkt caurām naktīm — nevis lai dzertu un piedzertos, bet lai būtu kopā ar draugiem un runātos. Vētra bieži viņu redzējis negulējušu, bet nekad — piedzērušos.
Mērkaķu klubs un elegance
Publika bohēmiešu aprindās mainījās — arvien pievienojās jauni kadri, bet vecie, kas reiz bijuši trakulīgi bohēmieši, sakāpuši laulību kuģos un svarīgos amatos, lūkoja peldēt rāmākos ūdeņos un pulcējās klusākās ostās. Nonākuši turīgās inteliģences rindās, viņi pārorientējās uz saloniem. Bohēmiskā vaļsirdība, kas kādreiz citur pieņēma izlaidības raksturu, tika iegrožota, ceļot cieņā inteliģentu uzvedību. Un nebija arī slikti. Aktieri sapurinājās un uzvilka smokingus, tāpat rūpīgāk nekā citām reizēm pārbaudīja savu bikšu vīles, vispār pievērsa vairāk vērības elegancei. Šādiem un tamlīdzīgiem vakariem bija sava, varētu pat teikt, audzinoša nozīme, jo tie pieradināja aktierus pie smalkākas uzvedības, nepiespiestības un gaumīgākas savu apģērbu lietošanas ne vien dzīvē, bet arī vēlāk uz skatuves. Frakas vairs nekarājās aktierim plecos kā restorānu sulaiņiem, sāka ievērot oficiālo ģērbu oficiālā modes likumībā, arvien vairāk ļāvās galantai uzmanībai un, kā smējās, ar dakšu galvu nekasīja, un pie galda nazi mutē nebāza. Taču turīgajai inteliģencei etiķetes apgūšana skaitījās noiets posms. Tai radās citas intereses. Romas pagraba Mērkaķu istabā pulcējās daudz izcilu kultūras darbinieku — viņu kopībai piešķīra Mērkaķu kluba vārdu.
Par to, cik smalka kļuva reiz tik nebēdnīgā publika, liecina bankets, kādu rīkoja avīzes Segodņa izdevējs Jēkabs Brāmss sakarā ar to, ka šī krievu avīze tulkojumā sāk publicēt Aleksandra Grīna 1934. gadā uzrakstīto romānu Tobago. Par godu romāna iesākšanai Brāmss rīkoja pusdienas autoram un Preses biedrības valdes locekļiem savā grezni izbūvētajā dzīvoklī Jāņa Benjamiņa namā Brīvības un Karlīnes ielas stūrī. Galda karti ar obligāto hercoga Jēkaba karakuģi, protams, bija gravējis krietnais grafiķis Nikolajs Puzirevskis, vīniem, desertiem bija improvizēti zīmīgi nosaukumi: Irbes cepetis a la Tobago, Kurzemes hercoga saldējums un līdzīgi. Tika teiktas īsas runas.