Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

G-24 kredītu klusā jubileja

G-24 kredītu klusā jubileja
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments 1

Klusi un nemanāmi pienākusi nozīmīga jubileja ne tikai Latvijas tautsaimniecībai, bet, iespējams, arī visai sabiedrībai: pirms apaļiem 15 gadiem Latvijā ienāca pirmā lielā nauda – daudzi desmiti miljonu dolāru tā sauktajos G–24 kredītos, kuri ātri vien aizgāja tolaik vēl pārsteidzošos neceļos. Par to – šis fragments no apgādā Atēna jauniznākušās grāmatas Mūsu vēsture: 1985–2005 otrā sējuma.

Kas tad īsti bija šie G–24 kredīti, cik to bija, kas, kad, kam un uz kādiem noteikumiem tos izsniedza? Te nu jāatgriežas 1992. gadā, kas Latvijas vadītājiem atnāca ar skaidru apziņu, ka attiecības ar starptautiskajām finanšu organizācijām nelielajai politisko un arī finanšu neatkarību atguvušajai valstij ir gan nepieciešamas, gan arī neizbēgamas.

1993. gadā Latvijas valdība bija aizņēmusies pat no Latvijas Bankas – aptuveni divus miljardus Latvijas rubļu, turklāt par salīdzinoši zemiem procentiem: "tikai" 50% gadā (salīdzinājumam – komercbankām Latvijas Banka tolaik aizdeva pat par 120% gadā). Turklāt bez finanšu piešpricēm nepārvarama bija arī iekšējo parādu ķēde: valsts īpašumā esošie lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumi bija parādā milzu summas lauksaimniekiem, tie savukārt nevarēja iegādāties degvielu pavasara sējai, arī liela daļa valsts rūpniecības uzņēmumu nespēja savilkt galus kopā, un rezultātā valsts budžets bija ļoti sliktā stāvoklī, neizmaksātas algas un pensijas bija ikdienas realitāte. 1993. gada 15. aprīlī Latvijas Zemnieku federācijas valdes locekle Anta Gulbe pat uzsāka badastreiku, protestējot pret milzīgajiem pārstrādes uzņēmumu parādiem zemniekiem.

Šādā situācijā 1993. gada sākumā Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) pārstāves Latvijā Esteres Susas vārdi – ekonomikas stabilizācijai Latvijai steidzami vajadzīgi G–24 valstu un Pasaules Bankas kredīti – bija visnotaļ viedi. Un, tā kā pašus svarīgākos SVF noteikumus Latvija kaut cik bija izpildījusi, pirmie kredīti arī tiešām tika saņemti. Trīspadsmit gadu vēlāk kultūras ministre Helēna Demakova finanšu ministra vietā sniedza šādus sausus skaitļus: "1993. gadā Latvijas valdība saņēma trīs G–24 kredītus par kopējo summu 73,4 miljoni USD. 1. Eiropas Ekonomiskās kopienas aizdevumu 48,193 miljonus USD. 2. Zviedrijas Eksportkredīta (AB Svenska Exportkredit) aizdevumu 20,985 miljonus USD. 3. Somijas Eksportkredīta (Finnish Export Credit) aizdevumu 4,194 miljonus USD." Tieši šī nauda – šie nepilnie 74 miljoni dolāru – tad arī bija vēlākajos gados tik slavenie G–24 kredīti, kuru izmantošanu izmeklēja ne viena vien parlamentārā komisija.

Tobrīd gan viss izskatījās visnotaļ optimistiski, arī ar pirmo kredītu porciju, kas lielākoties tika lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumiem, kā arī sējai nepieciešamās degvielas un minerālmēslu nodrošināšanai, valsts veiksmīgi tika galā. "Tolaik kredīti vēl netika izlaupīti – izdevās gan nosegt parādus, gan vispār noturēties," vēlāk atcerējās toreizējais premjers Ivars Godmanis, kas bija viena no galvenajām personām G–24 kredītu sadalē reizē ar Ulda Oša, bet vēlāk viņa paša vadīto ārvalstu kredītu komisiju un Einara Repšes vadīto Latvijas Banku (pirmajā G–24 kredītu kārtā tos izsniedza tieši ar Latvijas Bankas akceptu).

Tomēr nelieli brīnumi sākās jau tobrīd. Konkurss dīzeļdegvielas piegādātājiem par trīs miljonu dolāru kredīta saņemšanu tika izsludināts ar neliela sludinājuma palīdzību laikrakstā Neatkarīgā Cīņa, turklāt īpaši interesanti: kā vēlāk atklāja Valsts kontrole, pieteikšanās termiņš bija norādīts 7. aprīlis, taču jau 6. aprīlī ārvalstu kredītu komisija par labāko bija atzinusi SIA Lears – kāda līdz tam faktiski nezināma Modra Treimaņa vadītu SIA, par ko tobrīd bija zināms tikai tas, ka firmu izveidojuši kādreizējie Lauksaimniecības ministrijas darbinieki, kas atlaisti no darba štatu samazināšanas dēļ. Savukārt otrus trīs miljonus centralizētai minerālmēslu iegādei ieguva valsts uzņēmums Latvijas agroķīmija, turklāt valdība izlēma – lauksaimniekiem "dzīvu" naudu uzticēt nevar, viņiem vajadzīga tieši dīzeļdegviela un minerālmēsli.

Taču itin drīz izrādījās, ka zemnieki galīgi nav sajūsmā par tik "valstiski pārdomātu un koordinētu" G–24 kredīta izmantošanu: kamēr laukos no privātajiem degvielu varēja iegādāties par 20 rubļiem litrā un minerālmēslus – par 11 rubļiem kilogramā, valstiski ņemtā kredīta izmantotāji prasīja ievērojami augstākas cenas: attiecīgi 30 un 17 rubļu. "Tie bija paši pirmie G–24 kredīti, kuru apkalpošanu Ģēģers nodeva SIA Lears. Šī firma iepirka degvielu, kas caurmērā bija pusotras reizes dārgāka par vidējo tirgus cenu," savos memuāros šo situāciju atcerējās Māris Gailis.

Rezultātā jau maija beigās izrādījās, ka no degvielas, ko par saņemto G–24 kredītu bija iegādājusies Lears, tālāk zemniekiem un paju sabiedrībām pārdota tikai astotā daļa – un tas, neraugoties uz to, ka litra cena bija samazināta jau līdz 28 rubļiem. Savukārt minerālmēsli izrādījās iegādāti pietiekami, lai sanāktu arī rudens un nākamā pavasara darbiem – tiesa, bija skaidrs, ka to cena glabāšanas izmaksu dēļ kļūs viegli astronomiska. Šajā brīdī pat Lauksaimniecības ministrijas pārstāvji oficiāli atzina, ka naudas kredīti zemniekiem būtu bijuši labāki, taču, tā kā valdība par sējas sākumu bija atģidusies pārāk vēlu, tos nokārtot vairs nebija iespējams. Tiesa, daļa kredīta gan tika izsniegta arī naudā, bet nožēlojami maz – kopā tikai miljons dolāru.

Valstiskās kreditēšanas īpatnības

Taču ar pirmo mācībstundu par kredītu valstiskas sadalīšanas iespējamu iznākumu Godmaņa valdībai nepietika, kaut praksē jau 1993. gada aprīlī bija skaidrs, ka no 48 miljoniem dolāru Eiropas kopienas kredīta gandrīz trīs ceturtdaļas izsniegtas valsts uzņēmumiem. Oficiālais kredītu izsniedzējs bija valdība, arī to atdošanas garantijas galvenokārt uzņēmās valsts. Tika gan runāts, ka kredītu sadales komisijā vajadzētu būt neitrāliem ekspertiem, bet nekādas skaidras kredītu izsniegšanas politikas joprojām nebija – ja par tādu, protams, neuzskatīja Ulda Oša paziņojumu, ka "mēs par garantiju uzskatām progresīvu vadītāju, saimnieku, kas kaut ko sajēdz no finansēm un kredītiem, prot plānot uz priekšu un organizēt darbu patstāvīgi".

Ar šādu pamatojumu komisija bez valdības lēmuma varēja piešķirt kredītus līdz pat pieciem miljoniem dolāru – un piešķīra arī: nozīmīgākās kredītsaņēmēju grupas bija lielie valsts uzņēmumi, nelaimīgie lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumi un mazās kompānijas. Turklāt pieteikumus atsijājošie eksperti, maigi izsakoties, nebija īsti kompetenti visās nozarēs: toreizējais Latvijas Attīstības aģentūras direktors Uldis Vītoliņš, kas vienubrīd vadīja arī valdības komisiju ārvalstu kredītu sadalei, gan solīja, ka tiks darīts "praktiski viss, lai vērtēšanas sistēma būtu neitrāla. Šis ir nozīmīgs solis mūsu tautsaimniecības attīstībā", taču, piemēram, kāds projekts par slieku audzēšanu Latvijā nekādu kredītu nesaņēma, jo "eksperti" to vienkārši... nosauca par kuriozu.

Tikai mazpamazām dzima doma, ka varbūt tomēr labāk būtu ārvalstu kredītus dalīt caur komercbankām, kuras tad arī varētu uzņemties aizņēmumu atdošanas garantijas valsts vietā; vēl atsevišķi radās viedoklis, ka komercbankas varbūt varētu uzņemties atbildību par visu izsniegto summu, nevis tikai par niecīgu tās daļu. Rezultātā 1993. gada septembrī jautājums beidzot it kā tika sakārtots, nolemjot, ka 21 miljonu dolāru lielo kārtējo G–24 kredītu izsniegs 16 bankas (no kurām 10 gadu vēlāk ar savu tābrīža nosaukumu pie dzīvības bija palikušas tikai trīs), kam šī nauda savukārt tika aizdota uz trim gadiem ar 17% likmi gadā.

Tā nu saskaņā ar kādu tālaika Dienas rakstu naudai "būtu jānokļūst komercbankās, kas, pamatojoties uz sagatavotiem biznesa plāniem, naudu izsniegtu, piemēram, ražotājiem. E. Repše paskaidroja, ka šis kredīts tiešām tiks realizēts ar Latvijas Bankas starpniecību un uz to attieksies tie paši nosacījumi, kas uz Latvijas rubļu kredītiem. [..] E. Repše uzsvēra, ka Eiropas kopienas kredīts noteikti jāizmanto ražošanas attīstībai, jaunu iekārtu iegādei."

Tobrīd neatradās neviens – tik tiešām neviens – politiķis, publicists vai ekonomists, kurš būtu prognozējis to, ko toreizējais baņķieris Mārcis Bendiks daudzus gadus vēlāk izteica šādi: "Īstenībā jau no sākta gala bija paredzēts, ka to naudu neatdos. Kādam viņa būs jāatdod, bet ne tiem, kas viņu ņēmuši. Tā bija muļķība. Nav jāņem preču kredīti attīstītai valstij, kas pretendē uz reālas attīstītas valsts statusu. Jaunattīstības valstij vai kara nomocītai valstij, skaidrs, tur aizsūta graudus, lai ir, ko cilvēkiem ēst. Latvijas gadījumā tā bija galīga aplamība..."

Pirmo paģiru laiks

Atklāsmes par to, kam īsti kredīti ir iedoti, kā izmantoti un kādas ir izredzes tos atgūt, plašākai sabiedrībai un medijiem parādījās 1994. gadā – agrāk tās arī lāga nebija iespējamas, ņemot vērā, ka tikai tad tika publiskots kredītus saņēmušo kompāniju saraksts: līdz tam tas bija pusslepens, aizbildinoties ar reketu, kas, lūk, varētu apdraudēt publiskotos kredīta saņēmējus.

Tiesa, Roberta Milberga vadītā parlamentārās izmeklēšanas komisija par kredītiem jau bija paziņojusi, ka Godmaņa valdības lēmumi gan uzdevuši kontrolēt kredītu izmantošanu, taču tā arī aizmirsies noteikt konkrētu atbildīgo un izveidot kontroles mehānismu. Tāpat jau bija konstatēts, ka SIA Faber izsniegtais 2,1 miljona dolāru G–24 kredīts izmantots nevis zāģētavas izveidei, bet gan parādu dzēšanai, un zināmu šoku bija izraisījis arī nejaušais atklājums, ka, izrādās, G–24 kredīta saņēmējiem bijušas iespējas aizņēmumu vienkārši izņemt skaidrā naudā. Taču šie fakti vēl nekādu īpašo satraukumu neizraisīja – kredītu izsniedzēji bija mierīgi, bet kredītņēmēji (piemēram, tā paša Faber prezidents Andris Roziņš) pārmetumus kategoriski noraidīja.

Un tad sākās pirmās nopietnās pārbaudes. 1994. gada vasarā izlases kārtā tika veikta 20 G–24 kredītus saņēmušo kompāniju auditorpārbaude, un jau pirmajā brīdī izrādījās, ka četras no tām kredītus nebūs spējīgas atdot vai arī ir izmantojušas tos neatbilstoši iesniegtajiem biznesa plāniem. Nākamie secinājumi jau bija nopietnāki: kļuva skaidrs, ka no pirmajiem 20 pārbaudītajiem kredītu precīzi plānam izmantojuši tikai trīs, savukārt vēl trīs to bija nobāzuši tā, ka auditori atzina īsi – kredīts netiks atmaksāts.

Taču valsts arī tobrīd vēl neizskatījās satraukusies. "Es jau domāju, ka kaut kam līdzīgam bija jāatklājas. Bet nedomāju, ka tas notiks tik lielā apjomā," šāds bija kredītu dalītāju pārstāvja, Finanšu ministrijas darbinieka Gunta Urlovska komentārs, savukārt pats ministrs Andris Piebalgs rudens pusē iezīmēja vēl aktīvāku pozīciju, paziņojot, ka... ārvalstu kredīti valstij ir vajadzīgi, tikai to izmantošanai jābūt efektīvai.

Tikmēr kripatiņu pa kripatiņai atklātībā nāca aizvien jauni fakti. Izrādījās, ka, piemēram, ar SIA Krogzemji pusmiljona dolāru kredītlīgums ticis parakstīts vēl pirms šīs kompānijas reģistrēšanas. Īsti jauks atklājums daudziem izrādījās ar G–24 kredītu ņemšanu saistītu gauži līdzīgu nosaukumu firmu Kapar, Mipar, Kompar, Pikar saikne ar kriminālu slavu ieguvušo Pārdaugavas grupējumu un Vladimiru Ļeskovu. Izrādījās, ka arī gana apsmietā Milberga izmeklēšanas komisija nemaz tik dumja nav bijusi: kad atklājās, ka vēl divi G–24 kredītņēmēji – SIA Ceplis un SIA Colla – nespēj atdot miljona kredītu, mediji pēkšņi atcerējās komisijas norādi uz 450 000 dolāriem skaidrā, ko Ceplis bija noņēmis no konta. Tāpat atklājās, ka 500 000 dolāru saņēmusi arī puskriminālā uzņēmēja Genādija Tovanceva (vēlāk pazīstama kā galvenā liecinieka "mafijas karaļa" Ivana Haritonova lietā) firmiņa – aizrautīga nodokļu nemaksātāja un parādniece.

Taču ne šajā brīdī, ne vēl labu laiku valsts finanšu pārraudzītāji īpaši nesatraucās: piemēram, vēl 1997. gada maijā notikušā preses konferencē valsts kontrolieris Raits Černajs atgādināja – kaut arī auditori pārbaudījuši lielu daļu G–24 kredītņēmēju un bieži konstatējuši bēdīgu situāciju, Finanšu ministrija nez kāpēc nav uzskatījusi par vajadzīgu laikus lauzt līgumus par kredītu izmantošanu.

Tomēr tie vēl bija tikai ziediņi, bet par odziņām parūpējās lielo kredītu ņēmēji – valsts uzņēmumi. 1995. gada pavasarī tika konstatēts, ka no 26 lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumiem, kuri 1993. gada pavasarī bija saņēmuši 10 miljonu dolāru G–24 kredītu, tikai divi to pilnībā atdevuši, bet 19 noteiktajā termiņā saskaņā ar auditoru slēdzienu to noteikti nespēšot. Tāpat vienu no punktiem G–24 lietā pielika 1995. gada banku krīze, kas aizrāva sev līdzi vēl virkni iepriekš par drošām atzīto kredītiestāžu – kredītu garantētāju. Un kur nu vēl jau 1994. gadā sācies riņķa dancis ap leģendāro Latu un gandrīz tikpat slaveno Lears, kam 1997. gadā pievienojās arī Valsts kontroles par nerentablu un likvidējamu atzītā Latvijas lauksaimniecības finansu sabiedrība (Laukkredīts).

Kuslā izmeklēšana

Kad nu bija skaidrs, ka liela daļa G–24 kredītu kaut kā aizgājuši neceļos, valsts varēja ķerties pie lielās izmeklēšanas. Taču ar to veicās daudz sliktāk nekā ar pašu kredītu izdāļāšanu.

Pēc Milberga komisijas jau 1994. gada oktobrī sāka darbu nākamā Satversmes aizsardzības biroja vadītāja Laiņa Kamaldiņa vadīta Saeimas komisija ar garumgaru uzdevumu – Latvijas lauksaimniecības stabilizācijai un attīstībai 1992. gadā piešķirto valdības garantēto kredītu saņemšanas un izmantošanas likumības izmeklēšanai un šo kredītu lietderības izmeklēšanai. Solīts tika, ka komisijas darbs noteikti būšot efektīvāks nekā Milberga komisijai, un kaut ko līdzīgu trīs gadus vēlāk solīja jauna – 1997. gada aprīlī izveidota – parlamentārā komisija G–24 kredītu izmantošanas pārbaudei, kuru jau vadīja deputāts Viktors Stikuts. Taču visas lielās izmeklēšanas ar čiku vien beidzās.

Starp nedaudzajiem pie atbildības sauktajiem ļaudīm gan bija tādi kriminālas un puskriminālas slavas kungi kā Vladimirs Ļeskovs, vēlāk nošautais bankas Olimpija prezidents Ļevs Krēmers, bijušais drošībnieks Boriss Karpičkovs un par Afēristu saukātais Vjačeslavs Goilo, taču reālus sodus saņēma uz pirkstiem skaitāmi ļaudis. 2002. gadā Ģenerālprokuratūra varēja atskaitīties par diezgan vārgiem rezultātiem: par likumpārkāpumiem ārvalstu kredītu saņemšanā un izmantošanā ierosinātas 15 krimināllietas, no tām septiņas nosūtītas uz tiesu, piecas izbeigtas, bet trim pirmstiesas izmeklēšana turpinās. Savukārt spriedumi bija nolasīti četrās lietās – un ne tādi, kas varētu iedvest bailes kredītu izšķērdētāju nākamajās paaudzēs.

Divi gadi nosacīti tika kādam I. Sinkēvičam, kura individuālais uzņēmums Gustavs bija garantējis 200 000 dolāru liela G–24 kredīta atmaksu un faktiski pats arī to iztērējis; trīsarpus gadi reāla cietumsoda tika piespriesti Nikolajam Ostrovskim par pusmiljona dolāru kredīta piesavināšanos saistībā ar bēdīgi slaveno I. Lejietes individuālo uzņēmumu; pieci gadi jau atkal nosacīti tika piespriesti SIA Kukulis direktoram A. Pederam par 180 000 dolāru kredīta piesavināšanos; pusmiljona dolāru kredīta piesavināšanās vai tās atbalsta lietā mazpazīstamie Oļegs Kočāns un Juris Kozirjackis tika pie jau atkal nosacītiem pieciem gadiem un viena gada, bet daudz pazīstamākais V. Goilo – pie trīsarpus gadiem, ko jau bija "atsēdējis".

Savukārt par kopējā G–24 kredītu likteņa kontekstā pavisam kuriozu noziegumu gadu nosacīti saņēma bijušais Cēsu rajona Taurenes pagasta padomes priekšsēdētājs Aivars Rumba, kas daļu no Lears saņemto kredītlīdzekļu (zaudējumi – 30 000 dolāru) bija ieguldījis pēc tam bankrotējušās firmās un bankās. Un... tas arī faktiski viss. Tiesa, atsevišķi jau krietni pazīstamāki kungi – piemēram, baņķieris Vilis Dambiņš – figurēja krimināllietā saistībā ar fiktīvu uzņēmējdarbību, jau pieminētajai SIA Krogzemji krāpšanas ceļā tiekot pie pusmiljona dolāru G–24 kredīta, taču... attiecīgais pants 1997. gadā tika izslēgts no Kriminālkodeksa.

Tiesa, jāpiebilst, ka salīdzinoši krietni labāk G–24 lietas bija iespējams izmantot dažādu sazvērestību kalšanai un manipulēšanai ar it kā esošiem kompromatiem. Piemēram, Ziedonis Čevers tā paša 1997. gada notikumus vēl daudzus gadus vēlāk atcerējās šādi: "Kad Vasilijs Meļņiks uz tām pāris dienām kļuva par finanšu ministru, viņš jau otrajā dienā pieprasīja visus G–24 kredītu dokumentus. Ar to viņa ministrēšana arī beidzās. Tieši šā iemesla dēļ pēkšņi izrādījās, ka Melņikam vairs nav uzticības. Tā jau nebija mana, bet gan Andra Šķēles ideja iecelt Meļņiku par ministru, un Šķēle visos politiskajos līmeņos šo iecelšanu bija saskaņojis – gan ar partijām, gan ar prezidentu. Un tad pēkšņi prezidents pēc divām dienām pamostas un sāk klāstīt kaut kādas nejēdzības, ka nav labi viņu tomēr likt par ministru! Tās vienkārši bija paniskas bailes, ka mēs tiešām varētu pieķerties kredītu lietai un pacelt visus galus augšā. Šā iemesla dēļ es vēlāk Londonā satikos ar Armandu Stendzenieku – viņš man piedāvāja čemodānu ar materiāliem par G–24 kredītiem. Tikāmies. Materiālus viņš man tā arī neiedeva. Vēl šobaltdien tie nav parādījušies atklātībā..

Plašāka informācija par jauno grāmatu: www.musuvesture.lv.

Tēmas
Aktuālais šodien
Jaunākās ziņas
Svarīgākais
Uz augšu