Latvijas iestāšanās sarunas OECD ir finiša taisnē, taču parādījušies signāli, ka plānotajā laikā jūnija sākumā Latvija tomēr vēl netiks uzņemta, un pat parādījušās spekulācijas, ka pievienošanās bagāto valstu klubiņam var notikt pat tikai nākamgad. Par iestāšanās procesu, tā nozīmi un Latvijas neizdarītajiem mājas darbiem uz sarunu aicinājām ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču.
Cik tālu mēs esam tikuši iestāšanas procesā OECD?
Šobrīd situācija ir tāda, ka mums ir atlikušas trīs komitejas – pavisam ir 22 komitejas par dažādām jomām, sākot ar izglītību, labklājību, ekonomiku, tur mēs komiteju līmenī sarunas esam slēguši. Ir pozitīvi atzinumi, kas saka, ka Latvija ir gatava iestāties šajā organizācijā un atbilst idejai. Atlikušas ir trīs komitejas. Viena varbūt ir mazliet formālāka un saistīta ar divu pārējo komiteju atzinumiem. Pirmā ir Pretkorupcijas komiteja un otra ir Valsts kapitāla sabiedrību pārvaldības komiteja. 16.–18.martā Parīzē notiek Pretkorupcijas komitejas sēde. Tajā piedalās Latvijas delegācija tieslietu ministra vadībā. Tajā ir KNAB priekšnieks, Valsts kancelejas pārstāvji, ir arī FKTK vadītājs. Šī komisija koncentrējas uz divām lietām – pirmā lieta ir finanšu sektors, bankas. Otra lieta bija viss, kas saistās ar KNAB, sākot ar likumiem (likumu grozījumi tika pieņemti pagājušajā nedēļā, tie faktiski atbilst). Un tad ir otrā komiteja – valsts kapitāluzņēmumu pārraudzības komiteja, padomju izveidošana, jo daudzi vēl atceras kapitālsabiedrību padomes kā barotavas, padomes kā politisko partiju finansēšanas avotus. Šobrīd ir pieņemti gan likumi, gan noteikumi, kas paredz noteiktas procedūras un kritērijus, kā tiek izvēlēti padomu locekļi konkursa kārtībā ar noteiktām procedūrām. Tas, ko vēl vēlas redzēt atsevišķas dalībvalstis un arī komiteja, ir tas, kā šis process tiek iedzīvināts nevis tikai uz papīra.No darbiem, kas mums vēl jāpadara, nav stāsts tikai par – kā tas jūtams preses publikācijās, ka pie visa vainīgas bankas.Tas ir arī jautājums par padomēm un jautājums par pretkorupcijas darbu. Tā kā šie trīs mājasdarbi tiks vērtēti. Valsts kapitālsabiedrību komitejas sēde ir paredzēta Parīzē 6.aprīlī. Līdz tam būtu pāragri spekulēt ar to, vai būs pozitīvi atzinumi vai nē. Daudz ir atkarīgs no tā, kā mūsu pārstāvji šodien, rīt vai parīt uzstāsies un kā viņi uzstāsies 6.aprīlī, kā arī kāds būs reālais darbs un kā šīs padomes tiks atjaunotas.
Es saprotu, ka sadaļa par nodokļiem ir slēgta.
Jā.
Tika kritizēts, ka ĀM nepārbauda organizācijas un naudas izlietojumu tajās, kuras tiek atbalstītas kā starptautiskā palīdzība (bēgļu organizācijām u.c. NVO) (22m EUR programma)
Starptautiskās palīdzības naudas kontrole nav Ārlietu ministrijas funkcija. Eiropas fondu naudu kontrolē citas institūcijas – tā ir Finanšu ministrija, un tā ir tikai Eiropas Savienības nauda. Ne tā ir mūsu kompetence, ne atbildība kontrolēt šo naudu.
Vai tomēr mēs neesam ierauti globālākā spēlē par finanšu tirgus pārdali? Jo no 2017.g vairs ofšori līdzšinējā izpratnē vairs nebūs (nevarēs noslēpt patiesā labuma guvējus, tādējādi klienti, kas līdz šim bijuši reģistrējušies Kaimanu Salās u.c. pārnāks uz ES - attiecīgi vēsturiski stiprie finanšu centri cīnās par šiem klientiem - Šveice, Īrija, Luksemburga, tai skaitā arī Latvija).
Man, protams, vienmēr patīk sazvērestības teorijas. Un vienmēr, kad tu kaut ko dari, visiem liekas, ka tur jau nu noteikti kādam ir tā interese. Es gribētu, lai šos jautājumus komentē kompetenti eksperti finanšu jautājumos. Varu tikai teikt, ka tiešām aizvien vairāk sāk attīstīties tendence, un arī tā pati Šveice ir mainījusi savus likumus un kādreiz ļoti stingros likumus attiecībā uz banku noslēpumu, bet tendence, ka Eiropas Savienības, arī šīs OECD formāts tiek izmantots, lai maksimāli mazinātu, piemēram, par izvairīšanos no nodokļu nomaksas, bijuši jau daudzi skandāli, kad , piemēram, Francijas pilsoņi un Vācijas pilsoņi, ļoti prominenti cilvēki no biznesa politikas aprindām ir turējuši naudu Šveices bankā, nav deklarējuši, nav maksājuši nodokļus. Tā pati manis pieminētā Konvencija par informācijas apmaiņu nodokļu jomā ir viens no instrumentiem, lai valsts spētu iekasēt nodokļus. Attiecīgi tas izslēdz situāciju, ka cilvēks aiziet un noglabā naudu Šveices bankā, un tas valstij nav zināms. Tāda tendence – es to nesauktu par globālo tirgus pārdali, es to vairāk sauktu par to, ka nodokļu nenomaksāšana, sevišķi saistībā ar to, kas notika 2008.–2009.gada ekonomiskās krīzes laikā, ir aktualizējusies. Mums ir bijušas pastāvīgas sarunas ar vairākām ārpus ES esošām valstīm, kas ir norūpējušās, ka tās atrodas ES melnajā sarakstā (es nesaukšu konkrēti, kuras) un mūsu ES prezidentūras laikā lūdza izņemt tās no melnajiem sarakstiem, jo pēkšņi šo valstu bankām ir kļuvis grūti strādāt. Man pašam ir bijušas telefona sarunas pat Austrālijas vizītes laikā ar vairāku valstu ārlietu ministriem, kur mēs šos jautājumus esam sprieduši un norādījuši, ka šis jautājums ir jāsakārto un ja jūs nepievienojaties nevienai, vienalga, ES vai OECD konvencijām, tad ir jārēķinās, ka būsiet īpašajā sarakstā. Daudzas valstis to arī pašlaik steidzami dara, lai šī informācijas apmaiņa ir iespējama.
Tā pati Šveice jau ir daudzus savus likumus grozījusi un turpina kļūt aizvien atvērtāka. Protams, katram ir tiesības savu sazvērestības teoriju izvirzīt, attīstīt un par to iestāties.
Vai šobrīd arī ir pats izdevīgākais laiks stāties OECD, jo ar mums kopā stājas arī Krievija, un vai nedraud mums politisks lēmums, ka mūs neuzņem, jo negribēs, uzņemt Krieviju, jo OECD nevērtē (militārās politikas)?
2013.gadā mēs saņēmām uzaicinājumu sākt sarunas. Lielā mērā gan manās sarunās ar OECD ģenerālsekretāru, gan ar dalībvalstu pārstāvjiem tiek uzsvērts, ka tas pašlaik ir tehnisks process un tiklīdz kritēriji tiks izpildīti, Latvija kļūs par dalībvalsti. Bija vienu brīdi tādas aizkulišu runas – mēs sākām sarunas vienlaikus ar Kolumbiju – ka jāuzņem pēc reģionālās paritātes principa. Šīs runas man neapstiprina neviens. Lielā mērā tas atkarīgs no mums.
Kāpēc ir svarīgi iestāties tieši tagad? Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, es domāju, ka Latvija ir sasniegusi to līmeni, kad mēs tiešām varam kļūt par dalībvalsti. Kā ar jebkuru organizāciju, ir viens brīdis, kad parādās bažas, cik tad var paplašināties. Tāpēc mums ir būtiski iekāpt šajā vagonā tagad, jo mēs nezinām, kad būs nākamais. Mums ir arī pietiekami nopietns finansiālais ieguldījums. Šis sarunu process maksā. Šobrīd ir iztērēti 8,1 miljons eiro» kopš 2013.gada. Tas arī ir būtiski. Bet pretī mēs iegūstam, es par to esmu daudz runājis – tā ir kvalitātes zīme lielo, attīstīto valstu investoriem , ka šeit šī vide ir prognozējama un precīzi tāda pati. Jā, mēs esam ES dalībvalsts – ļoti labi! Bet, piemēram, Eiropas Savienībā nav ne Amerika, ne Japāna, ne Austrālija, ne Jaunzēlande, ne Koreja. Šo valstu investoriem OECD ir zināms garants, ka likumi, attieksme būs līdzīgi. Otrkārt, tas ir augstāks kredītreitings, tā ir iespēja piesaistīt naudu par mazākiem procentiem mūsu pašu uzņēmējiem attīstībai. Es nemaz nerunāju par pastiprināto cīņu ar dažāda veida noziegumiem, OECD pētījumus, ieteikumus un rekomendācijas, kuru izpilde atkal ir mūsu pašu ziņā. Process – tas novērtējums augstskolām, tas ir novērtējums mūsu vidējai izglītībai, tās ir lietas, kuras nāk komplektā ar tām, par ko jau teicu. Vai mēs to izpildām vai nē, kuras rekomendācijas būs mums, tas ir mūsu pašu ziņā. Nav tāda piespiedu mehānisma. Ja ir kaut kas ieteikts, teiksim, augstskolu sektorā, un jūs to nedarāt, tā ir jūsu pašu brīva izvēle, taču izmanto šo ļoti spēcīgo, koncentrēto intelektuālo potenciālu šajā organizācijā, kāda nav nevienā citā, tas būtu svarīgi. Ja esam jau tik daudz izdarījuši, es neredzu iemeslu, kāpēc mums saspringt un domāt, varbūt pēc pieciem gadiem labāk? Mēs nezinām, kas būs pēc pieciem gadiem.
Vai OECD loma nav pārvērtēta, jo tā ir maza organizācija ar 336m EUR lielu budžetu? Un starptautiski ietekmei šai organizācijai nav (nemaz nerunājot par ES u.c.)
–Es jau teicu, ka tas ir vēl tālāks ceļš nostiprināties arī tajās, teiksim, Rietumu struktūrās un palīdzēt tālāk valsts attīstībai. Protams, ka var būt vienmēr balsis, kā jau tas bieži skan – kam mums tas? Ir bijis daudz skeptisku balsu, kāpēc mums ES vajadzīga. Es teiktu, ka gan tās Kohēzijas naudas, kas mums nāk, gan tā pati enerģētikas savienības, kas lielā mērā palīdz varbūt izdarīt to, ko mums pašiem neizdotos izdarīt, mazinot atkarību. Tie ir reāli ieguvumi, reāli darbi, un ar OECD ir tas pats. Es domāju, ka labāk ir ejam uz to, lai valsts attīstītos. Viena lieta gan ir jāsaprot – mēs varam iestāties daudzās organizācijās un beigās tas, ko mēs paši izdarīsim, cik daudz mēs izdarīsim, cik daudz gribēsim izdarīt, tas arī noteiks dzīves kvalitāti.
Kādi būs soļi, ja mūs neuzņems OECD šajā gadā?
–Mēs darīsim visu, lai mūs uzņemtu, pildīsim tos darbus, kas mums jāizdara. Ja kāds no šiem progresa ziņojumiem nebūs pozitīvs pirmajā reizē, uz nākamo reizi jāizdara, lai būtu pozitīvs ziņojums. Ja neiestāsimies šogad, tad izdarīsim visu, lai maksimāli ātri. Tas šobrīd nav... Es teikšu tā – kamēr nav izdarīts viss, lai izpildītu plānu A, nav jēgas fantazēt par tēmu, kas notiks. Bet mērķis darīt visu nepieciešamo pašu labā, lai iestātos, ir, tas ir ierakstīts valdības deklarācijā, un es esmu vairākas reizes šo jautājumu apspriedis ar Ministru prezidentu, burtiski vēl šodien telefoniski. Šeit mēs esam pilnīgi vienoti, ka mums ir jāizdara pilnīgi viss, lai iestātos šogad, tāpēc koncentrēsimies uz plānu A.
Vai nedaudz mainīsies mūsu ārpolitikas prioritātes, izvērtējot varbūt iespējas par spēcīgākam un uz ekonomisko attīstību balstītām organizācijām?
–Viens asprātis man tviterī ierakstīja, ka nākotnē Latvijas prioritātei vajadzētu būt pievienoties OPEC valstīm. Tas tā vairāk humoram. Pievienošanās OECD nav tikai Latvijas ārpolitikas prioritāte. Tā lielā mērā ir valsts prioritāte. Tas viss ir saistīts ar drošības stiprināšanu, kredītreitingiem, sadarbību ar ārpus ES esošām OECD valstīm, mūsu ārējās tirdzniecības pārorientēšanu uz šo valstu tirgiem.
