Pēdējā laikā skolēnu un jauniešu vidū aktualizējas visdažādāko atkarību problēmas. Var kļūt atkarīgs no alkohola, cigaretēm, narkotikām, datora, azartspēlēm, attiecībām, iepirkšanās, saldumiem un citām nodarbēm, kas sākumā nomierina un izraisa patīkamas sajūtas, bet ar laiku to gribas darīt vairāk un vairāk.
Apreibinošo vielu un datorspēļu vietā – pozitīvas emocijas (2)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Psiholoģe Dace Freiberga pētījusi atkarību veidošanās iemeslus. Iesaka, kā pamanīt atkarību un kā no tās atbrīvoties.
"Mūsdienās bērni un jaunieši aizraujas ar spēcīgas emocijas radošajām datorspēlēm. Tur valda dinamika. Pusaudzim datorā ir cita realitāte, tur var visu salikt tā, kā pats vēlas, var regulēt attiecības pēc sava prāta. Ir iespējas pat izspēlēt ģimenes modeli, kur viss notiek tieši tā, kā pašam pusaudzim gribētos. Dzīvē ne vienmēr tas ir iespējams, jo vecāki nereti ir aizņemti katrs ar savām lietām, pelna naudu, daži šķiras, precas otrreiz, maina darbus un dara vēl daudzas citas lietas, kas nenoliedzami ietekmē viņu bērnu dzīvi. Bērni pārdzīvo un vēlas palīdzēt, taču nezina – kā," stāsta psiholoģe.
"Tas, ka jauni cilvēki izjūt vajadzību pēc atkarību izraisošām vielām, slēpjas apstāklī, ka cilvēki vairs nesarunājas. Nereti dziļām un patiesām sarunām neatliek laika. Savstarpējās sarunas lielai daļai jauniešu šķiet neinteresantas. Salīdzinoši vecākā paaudze dzīvo lēnāk – gan domā, gan rīkojas lēnāk, nav tik augstas prasības, un jauniešiem šāds dzīves temps un uztvere šķiet par garlaicīgu un lēnu.
Esmu dzirdējusi jauniešus sakām – kāda jēga runāt ar vecākiem par jūtām – tas ir banāli, smieklīgi. Saistošākas taču ir sarunas čatā, kura priekšrocība – var pārtraukt kontaktēties, kad vēlas, un vairs par to nedomāt.
Uzskatu, ka šajās datora "attiecībās" nav īstu jūtu, jo nav satikšanās un patiesa kontakta ar otru cilvēku. Sarakste ar kādu ir ilūzija, ka esi kādam svarīgs, interesants. Gluži tāpat kā apreibināšanās ir cita realitāte, un tas liecina, ka cilvēks nespēj gūt prieku no vienkāršām lietām, kas ir visapkārt.
Tas, kā pusaudži un jaunieši atpūšas, lielā mērā ir atkarīgs no bērnībā vērotā, vai un kā kopā ar ģimeni atpūtušies. Vai vecāki pārsvarā sēdējuši pie televizora un skatījušies seriālus, vai visi kopā devušies pārgājienos, ekskursijās, braukuši ar riteņiem, gājuši sēņot. Redzējuši, ka var būt jautri, piemēram, ejot basām kājām pa peļķēm. Darījuši lietas, kas ir pārsteidzošas, patīkamas, iepriecinošas. Ģimenē gūtā pieredze veido priekšstatus, kas vēlāk bērnam kalpo par izejas punktu, plānojot, piemēram, atpūtu ar draugiem. Pozitīvas emocijas var gūt arī citādi, nelietojot apreibinošas vielas un nesēžot dienām un naktīm pie datora."
Runā ar savu bērnu
"Vēlos uzsvērt, ka ar bērnu ir jārunā, jo visi cilvēki, vai tas būtu 7, 14, 24, 42 gadus vecs bērns vai deviņdesmitgadīga vecmāmiņa, alkst pēc mīlestības, cieņas un uzmanības pilnām attiecībām," stāstījumu turpina Dace Freiberga. "Cilvēkam svarīgi, lai ir kāds, uz kuru var paļauties un kuram var uzticēties. Ir labi, ja jaunieši spēj uzticēties pašiem tuvākajiem – mammai, tētim, brālim vai māsai. Nav jākontrolē katrs bērna, jaunieša solis, bet vajadzētu atrast laiku uzklausīt, izrādīt interesi un sirsnīgi aprunāties par to, kā šodien JUTIES, kas jauns un labs noticis.
Uzskatu, ka vecākiem biežāk vajadzētu dalīties ar bērnu savos pārdzīvojumos, lai arī dažkārt šķiet, ka nav jēgas – ko tad viņš no tā visa jēdz. Nevajadzētu kautrēties lūgt padomu savam bērnam, vienalga, cik vecam. Bērni un jaunieši parasti novērtē to, ka viņu viedokli respektē un ar viņiem konsultējas. Tas ir labs veids, kā stiprināt savstarpējo uzticēšanos un cieņu ar jebkura vecuma bērnu. Ja viņš jutīs cieņu pret sevi, tad izrādīs to arī pret vecākiem.
Manā praksē bija viens puisis, kurš aktīvi sportoja, bet pēkšņi viņa mamma ievēroja, ka krasi mainās viņa uzvedība. Mamma sāka uztraukties, ka, esot mājās, dēls vienmēr tikai gulēja, teica, ka jūtoties noguris. Kā vēlāk izrādījās, tas nebija noslodzes radīts pagurums, bet diemžēl narkotiku lietošanas rezultāts.
Ko darīt? Šādos gadījumos iesaku atklāti runāt ar savu bērnu par to, ka viņš ir sācis lietot apreibinošas vielas. Ir vecāki, kuri nekavējoties rīko kārtīgus skandālus, un ir tādi, kuri noklusē cerībā, ka tās tomēr nebūs narkotikas. Manuprāt, ne viens, ne otrs nav risinājums – ir jārunā tieši, atklāti, mierīgā tonī. Ja vecāki tikai aizdomīgi noskatīsies, jaunieši sāks visu rūpīgāk slēpt un turpinās izmēģināt aizvien jaunas "tabletītes", izpostot savu dzīvi un neapzinoties neatgriezenisko pāridarījumu savai veselībai.
Aicinu vecākus, bērnus, pusaudžus un jauniešus biežāk runāt par savām jūtām ikdienā un jo sevišķi, ja radušās aizdomas par to, ka bērns kaut ko "lieto". Vecākiem būtu vēlams bērnam darīt zināmas savas emocijas un atklāti pajautāt, piemēram: "Esmu bezspēcīga, dzirdot, ka tik daudz apkārt lieto narkotikas. Jūtos norūpējusies par tevi un nezinu, kā pasargāt tevi no tā visa, saki, lūdzu, vai tu esi lietojis narkotikas?"
Dzirdot šādu jautājumu, bērni jutīsies aizvainoti par to, ka vecāki tur viņus aizdomās par narkotiku lietošanu, taču, manuprāt, raugoties no vecāku pozīcijām, labāk lieku reizi kļūdīties un satraukums izrādīsies veltīgs, nekā nereaģēt uz pārmaiņām bērna uzvedībā un rīcībā. Vecākiem kļūdas gadījumā noteikti ir jāatvainojas bērnam par to, ka nav uzticējušies."
Trauksmes zvans vecākiem
"Kā vecākiem pamanīt pazīmes, lai zinātu, ka lietotas narkotikas?" jautā psiholoģe un paskaidro. "Biežākās pazīmes ir garastāvokļa maiņas. No rīta skumīgs, pēcpusdienā aizdomīgi laimīgs, neadekvāta uzvedība – parādās kaut kas, ko agrāk nav darījis. Piemēram, bērns, kuram iepriekš bijusi kategoriska nostāja pret narkotikām, tabletēm, pēkšņi sāk apgalvot, ka ir uzmundrinošas tabletītes, no kurām atkarība neveidojas.
No stāstītā var saprast, ka mainījies viedoklis par narkotikām kā tādām. Tas varētu būt trauksmes zvans – radies pozitīvs viedoklis par atkarību izraisošām vielām.
Nereti pusaudžu, jauniešu personīgajās mantās, kabatās var atrast pincetes, pudelītes, sērkociņus, folijas – dažādas sīkas lietiņas, par kurām nav saprotams, kam tādas nepieciešamas. Tas arī ir iemesls vecākiem sākt uztraukties."
***
Zināšanai
Lai sabiedrību informētu par apreibinošo vielu graujošo ietekmi uz veselību, biedrības "Esi brīvs!" psihologi organizē seminārus, diskusijas skolēniem, kā arī lekcijas vecākiem.
Ar biedrības "Esi brīvs!" pārstāvjiem var sazināties pa tālruni 26466983, pa epastu: esibrivs@esibrivs.lv.
Palīdzību var meklēt arī krīzes centrā "Skalbes" (tālr. 7222922), Rīgas Atkarības profilakses centrā (tālr. 7312085), Narkoloģijas valsts aģentūrā (tālr. 7388004) vai zvanot pa bērnu un jauniešu uzticības tālruni 8009000.
***
Cilvēks ir atkarīgs, ja:
laiku pa laikam izjūt spēcīgu tieksmi lietot kādu vielu, spēlēt azartspēles, datorspēles, lietot internetu, iepirkties, ēst saldumus utt;
ja ir grūtības šīs darbības kontrolēt – cilvēks nespēj ierobežot to sākšanu, beigšanu vai lietošanas biežumu;
ja ir "paģiru" stāvoklis tad, kad vielas lietošana tiek pārtraukta vai samazināta, kā arī ir nepārvarama tieksme pēc nākamās devas, lai "kļūtu vieglāk";
atkarībām ir raksturīgas garastāvokļa maiņas, attiecību problēmas;
palielinās organisma izturība pret vielu, līdz ar to ir nepieciešama lielāka deva, pakāpeniski zūd citas dzīves baudas un intereses;
palielinās laiks, kas vajadzīgs, lai atveseļotos pēc to kaitīgās iedarbības.