Laulībā ļoti svarīga ir piedošana un kopīga lūgšana - tās ir vērtības, ko sarunā ar portālu TVNET vairākkārt min Kristīne un Jānis Rešņas, kuri tieši šodien - 25.oktobrī - svin 35 gadu laulības jubileju. Viņi stāsta ne tikai par dzīves gaišajiem brīžiem, bet arī smagākajiem posmiem, piemēram, kā kopā uzvarēja Jāņa aizraušanos ar alkoholu.
Māsa iepazīstina brāli ar draudzeni
Kristīne un Jānis iepazinās 1977.gadā, kad Jānis dienēja padomju armijā, bet Kristīne strādāja «Rīgas adītājā». Kristīne dzīvoja kopā ar citām piecām meitenēm, kuru vidū bija arī Jāņa māsa. Kādu vakaru, kad meitenēm sanāca draugi, bet Kristīnei un Jāņa māsai nebija ko darīt, māsa ierosināja aizbraukt pie brāļa uz armijas daļu.
Kristīne, kura nāk no Ilūkstes puses, mulsa, ka Jānis, kura dzimtā puse ir Viļāni, tik daudz runāja latgaliski. Pēc kāda laika Jāņa māsa mudināja Kristīni pagatavot vakariņas, jo brālis braukšot pie viņas ciemos.
Kristīne brīnījusies, kāpēc Jānis brauks pie viņas un kāpēc viņam vēl jātaisa ēst.
Bet, lai neatstātu ciemiņu neēdušu, pagatavojusi vakariņas. Jānis bijis klāt arī nākamajā un turpmākajos vakaros.
Kristīne un Jānis sāka tikties arvien biežāk, bet tad vīrietis aizbrauca desmit dienu atvaļinājumā uz saviem laukiem Latgalē. Pēc atvaļinājuma Kristīne viņu gaidīja atkal pie sevis uz vakariņām, bet viņš neatbrauca. Vēlēdamies aprunāties, jaunā sieviete pati devās uz armijas daļu. Tur Jānis pavēstījis, ka viņu attiecības ir beigušās un viņam ir cita draudzene. Turpmākos divus gadus viņi viens otru neredzēja.
Abi cīnās ar bailēm un roku trīcēšanu
Pēc armijas Jānis pārcēlās uz dzīvi Ērgļos, kur dzīvoja pie tantes. Šajā apdzīvotajā vietā mita arī Kristīnes māsīca, kuras vīrs strādāja kopā ar Jāni. Tāpēc māsīca šad tad ieminējās par Jāņa gaitām un to, ka viņam darbā gadījies misēklis.
Dzirdot par misēkli, Kristīne izdomāja uzrakstīt Jānim vēstuli, kaut arī tolaik meitenes nemēdza rakstīt vēstules puišiem.
Tā kā meitene pati neuzdrīkstējās iemest vēstuli pasta kastē, to izdarīja viņas draudzenes. Nezinot Jāņa adresi, viņa sūtījumu adresēja māsīcai, kura pēc tam nodeva aploksni Jānim.
Jānis atbildēja Kristīnei, un meitene par to ļoti, ļoti priecājās, jo viņai Jānis patika. «Nezināju no priekiem, ko darīt, kur lēkt!» Kristīne raksturo tā brīža emocijas. Vēstules beigās Jānis rakstīja: «Ja gribi mani satikt, atsūti telegrammu un atbrauc uz Ērgļiem.» Uz Ērgļiem Kristīne brauca ar bailēm, jo domāja, ka varbūt puisis piemānījis. Savukārt Jānis baidījies, ka Kristīne viņu piemānīs un neatbrauks.
Stāsta Jānis: «Aizgāju uz staciju, pienāca vilciens, izkāpa cilvēki, bet es Kristīnei pagāju garām, jo nepazinu viņu.
Jānis atceras, ka Kristīne bija ļoti skaista, ar lokainiem matiem un baltām zeķītēm kājās.
Ejot pie Jāņa tantes, kur viņš dzīvoja, abiem 22 gadus vecajiem jauniešiem trīcēja rokas.
Jānis jau vēstulē bija rakstījis, ka viņu pametušas vairākas draudzenes un tāpēc viņš palicis viens pats. Klātienē Jānis lūdza piedošanu, ka atstājis.
Vispirms salaulājas baznīcā, bet tikai pēc tam - zagsā
Kad nākamajā nedēļā Kristīne aizbrauca uz mājām pie mammas, nebrīdinot ieradās arī Jānis. Sieviete atzīstas – ja būtu zinājusi, ka Jānis ieradies, būtu pamukusi, jo strādāja uz lauka darba drēbēs.
Tajā pašā dienā Jānis iedeva Kristīnei buču un lūdza kļūt par viņa sievu.
Jānis vēlējās precēties jau pēc mēneša, bet Kristīne tik ātri nepiekrita. Toreiz nebija pieņemts dzīvot kopā pirms kāzām. Tāpat nebija pieņemts laulāties baznīcā, tomēr Kristīne un Jānis, kuriem kristīgā ticība nebija sveša, devās pie katoļu priestera, kurš piekrita 25.oktobrī viņus salaulāt. Tikai 22.novembrī viņi noslēdza civillaulības.
Viņi sāka kopdzīvi pieticīgi: «Mums nebija nekā. Ērgļos bija maza istabiņa, kuras vidū nolikām ar galdautu apsegtu lielu sērkociņu kasti. Nopirkām šauru gultu, un tā sākās mūsu dzīve.
Grūtības tikt pie bērniņa
Rešņu pāris atzīst, ka toreiz jaunībā viņi neizprata laulības sakramenta un zvēresta nozīmi, bet gadu gaitā to nozīmi saprata arvien labāk. Pirmie pārbaudījumi saistījās ar Kristīnes slimību, ko toreiz uzskatīja par lipīgu. Tāpēc kādu laiku viņiem bija ierobežotas iespējas tikties.
Pāris bēdājās, ka viņiem kādu laiku nedrīkstēja būt bērni. Tomēr pēc pāris gadiem kļuva par vecākiem pirmajam dēlam. Viņi ļoti pārdzīvoja, ka tieši pirms dzemdībām topošajam tētim bija jādodas novākt ražu Krievijā un Kazahstānā, bet Kristīne pusgadu dzīvoja viena pati pie mammas.
Savu pirmo dēlu Jānis ieraudzīja tikai pēc trīs mēnešiem.
Vēlāk pieteicās arī otrs dēliņš Ilmārs, kura aprūpē Jānis varēja piedalīties vairāk. Tiesa, padomju laikos vīrieši nedrīkstēja piedalīties dzemdībās un redzēt jaundzimušo pirmo nedēļu.
Alkohols un pudeles brāļi kļūst vissvarīgākie
Nākamie pārdzīvojumi ģimeni skāra juku laikos, kad Jānis pārlieku aizrāvās ar alkoholiskajiem dzērieniem. Strādājot ar autoceltni, vīrietim bija daudz iespēju piepelnīties, un viņš vietējā sabiedrībā bija cienīts un ievērojams cilvēks.
Diemžēl Jāņa dzīvē galvenie bija labākie draugi, bet ģimene palika otrajā vietā.
Jāņa dzeršana aizgāja tik tālu, ka ģimene draudēja izjukt. Jānis atzīst, ka ļoti grūti bija pašam apzināties, ka viņš ir dzērājs, jo gribējis sevi uzskatīt par iedzērāju.
Bieži vien bija tā, ka piektdienās viņš dzēra, sestdienās – gulēja, bet svētdienās gāja uz baznīcu. Nedēļas sākumā kaut kā izdevās noturēties nedzerot. Arī apkārtējiem no malas likās, ka Jānis nav nekāds lielais dzērājs, jo viņš prata noskūties, sasmaržoties ar odekolonu un radīt pozitīvu iespaidu. «Tā bija mana tukšā čaula, kas no ārpuses spīdēja, bet iekšā manī un mūsu laulībā viss bija sapuvis,» viņš saka un turpina:
Ja jūs redzat laimīgu pāri, nepriecājieties, jo arī viņi ir izgājuši cauri draņķiem, bet prata viens otram piedot.
No kritiena dienas es vairs mūžam nedzeršu!
Reiz, vairāku gadu ilgušās kopdzīves ar dzērājvīru nogurdināta, Kristīne savāca savas mantas, puikas un vēlējās doties prom. Reibumā esošais Jānis vēlējās Kristīni apstādināt, bet pakrita uz kāpnēm un noripoja veselu posmu. Kad sieviete ieraudzīja sasitušos un asiņojošo vīru, viņa apžēlojās, nomazgāja to, apguldīja gultā un apkopa brūces.
Jānis, guļot gultā, sievai sacīja: «Iegaumē šo dienu, jo es vairs mūžam nedzeršu.»
Viņš jau iepriekš bija solījies nedzert, tāpēc Kristīne pārāk neticēja šiem vārdiem. Taču šoreiz izrādījās citādi – Jānis patiešām pārstāja lietot alkoholu. Viņš atzīst, ka bija ļoti grūti šo solījumu izpildīt, jo draugi regulāri piedāvāja dzert. Palīdzēja viņu pašu, draudzes un priestera lūgšanas par Jāņa atgriešanos.
Lāpa esošās attiecības, nevis meklē jaunas
Kristīne atgādina, ka agrāk, padomju laikos, cilvēki bija pieraduši sabojātās lietas salāpīt, salīmēt, sašūt un salabot, nevis uzreiz izmest ārā, lai pirktu jaunu. Runājot līdzībās, viņi nolēma lāpīt arī laulību, nevis aiziet katram uz savu pusi un meklēt jaunu partneri.
Mūsu dzīve bija jāsalīmē, nevis jāizšķiras vienam no otra.
Turklāt, būdami katoļi, viņi saprata, ka laulība nav šķirama.
Lūzuma punktu ģimene piedzīvoja, kad priesteris viņus uzaicināja uz kustības «Laulāto tikšanās» rekolekcijām. «Mēs šaubījāmies, vai braukt. Baidījāmies, kas tur notiks – varbūt būs jāstāsta savi grēki,» Jānis raksturo emocijas. Taču kopā būšana vienam ar otru, citiem laulātiem pāriem un priesteri ļoti palīdzējusi.
Varētu pat teikt, ka sācies otrais medusmēnesis.
Viņi kustībā iesaistījušies ne tikai kā rekolekciju dalībnieki, bet arī kā saderinājušos un iemīlējušos tikšanās un laulāto rekolekciju vadītāji. Tagad viņi ir starptautiskās kustības «Laulāto tikšanās» vadošais pāris Latvijā.
Dažādas kustības piedāvātās aktivitātes palīdzējušas saglabāt laulību ne tikai Kristīnei un Jānim, bet arī daudziem citiem Latvijas pāriem.
«Mums ir liels gandarījums, ka varam citiem palīdzēt, ka varam būt instruments Dieva rokās,» Jānis saka un piebilst, ka uz «Laulāto tikšanās» rekolekcijām pāri aicināti atstāt mājās visas savas rūpes, bērnus, lai būtu kopā tikai viens ar otru un Dievu. Daudziem tas ir palīdzējis un palīdz.
Paldies laulātajiem par atklātību! Arī portāls TVNET sveic pāri kāzu gadadienā, vēlot mīlestību un saticību arī turpmāk!
