Mana mamma ir lieliskākā Mamma pasaulē, jo viņa par spīti visiem dzīves pārbaudījumiem ir spējusi izaudzināt piecus bērnus un ir devusi mums visiem izpratni par patiesajām dzīves vērtībām. Kā arī pašu svarīgāko - mīlestību pret savu ģimeni.
Mammas ēdieni bija un vēl joprojām ir visgaršīgākie!
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Viņa ir dzimusi 1963. gada 28. maijā Rīgā, un vecāki viņai deva vārdu Inguna.
Būdama jaunākā māsa manai tantei Aismiņai, Mamma jau bērnībā iemācījās saprast ģimenes nozīmīgumu un tās neatsveramo lomu katra cilvēka dzīvē. Jo ģimene, no kuras tu nāc, un tas, ko tā tev spēj iemācīt, ir pamats, kas tevi veido par cilvēku, par kādu tu kļūsti.
Mamma ar Tēti iepazinās agrā jaunībā, kādā saviesīgā pasākumā, kur viņus kopā saveda mūzika. Viņa bija paņēmusi līdzi savus mīļākos dziesmu ierakstus, savukārt
Tētim bija atskaņotājs. Jau pašā sākumā viņi viens otru papildināja.
1983. gadā viņi mija gredzenus, un solīja viens otram mīlestību līdz mūža galam. Mani vecāki bija tik skaisti un laimīgi, viņu acīs mirdzēja sapnis par kopīgu nākotni un laimīgu ģimeni.
Drīz vien pieteicās viņu pirmā atvase, mana vecākā māsa Ilona. Pagāja gads, un ģimenei pievienojās dēls Edgars. Tad vecāki saprata, ka Rīgas dzīvoklis ģimenei ir par mazu, un viņi pārcēlās uz dzīvi Mazsalacas lauku mājā «Rijas», kur viņi izveidoja savu saimniecību. Ar laiku piedzima vēl divi dēli, Egils un Arvīds, un pati pēdējā pastarīte biju es, Velga.
Mamma, mūs audzinot, centās iemācīt atbalstīt vienam otru, strādāt no visas sirds, pat darot vienkāršus lauku darbus, un tos spēt iemīlēt. Mēs ar lielāko prieku barojām lopus, trušus vistas, ravējām dārzu, jo zinājām, ka Mamma to novērtēs un mēs tiksim peldēties uz upi visa ģimene. Tagad ir tik aizraujoši atcerēties, kā kūlām sviestu, meklējām vistu olas siena šķūnī, dzirdījām govis, rūpējāmies par sivēniem. Atminos, ka ar aizrautību skatījos, kā Mamma krāso dziju, pēc tam vērpām to kamolos, no kuriem viņa ziemā mums visiem adīja zeķes un cimdus. Un to smaržu, kad viņa gatavoja, aizmirst nav iespējams. Mammas ēdieni bija un vēl joprojām ir visgaršīgākie. Jāņu siers, kuru tikai Viņa mācēja tā pagatavot, biezpiens, desas, ievārījumi un daudz kas cits, kas atsauc mums atmiņā bērnību, par kuru mēs, bērni, varam viņai pateikties.
Mūsu ģimenē bija arī grūti brīži. Pēc gandrīz 20 gadu kopdzīves laulībā Mamma apglabāja mūsu Tēti, kuru mums atņēma slimība vēzis. Es vēl joprojām apbrīnoju viņas izturību, jo četri no mums pieciem vēl gāja skolā. Mammai vienai pašai bija mūs jāapgādā, jāaudzina un jārūpējas par saimniecību. Tas nenācās viegli, jo vairs nebija spēcīgo darba roku, kuras sagādātu malku, aprūpētu zemi, māju, bija atņemts mīļotā cilvēka atbalsts.
Ar laiku jutām sekas šai smaguma nastai. Saimniecība lēnām iznīka, daudz no mūžā ieguldītā nācās pārdot, lai segtu izdevumus. Kad saimniecībā jau bija palikušas vairs vien pāris govis, Mamma sāka strādāt par pavāri vietējā kafejnīcā, lai nopelnītu iztikai un mūsu skološanai.
Darbs bija smags, un netrūka arī ikdienas darbu.
Bet mēs kopā to izturējām, viens otru atbalstot. Pateicība un cieņa pret Mammu bija tas, kas mūs vienoja un ir izveidojušas par tādu ģimeni, kāda mēs esam tagad - draudzīga, mīloša, saprotoša un atbalstoša. Mēs vienmēr atcerēsimies Mammas smago darbu un nebeidzamās rūpes par mums.
Kā jau zināms, dzīvē viss labais nāk atpakaļ, un arī Mammas dzīvē tā ir noticis. Dievs ir redzējis viņas darbus un labo sirdi, tāpēc dāvājis viņai to laimi atkal mīlēt. Mammas ceļus Dievs saveda atkal kopā ar viņas skolas laika mīlestību, un nu viņi ir laimīgi jau vairāk nekā piecus gadus. Viņi man ir kā paraugs attiecībām, jo visu šo laiku ir tik saprotoši un labestīgi viens pret otru.
Tagad ir tas laiks, kad mēs visi pieci bērni varam Mammai pateikties par mums dāvāto dzīvību, bērnības atmiņām, gādību, izturību smagajā darbā, mūsu mīlestību pret mājām, dabu un galvenokārt vienam pret otru. Kā arī sākt atdarīt labu Viņai. MĒS TEVI MĪLAM!!!
Velga Bērziņa