Zolitūde un citas nebūšanas - par atbildību un līdzatbildību (9)

Kad vakarā pārnāku mājās un redzu, ka no manas palodzes ir nogāzts kārtējais puķu pods, es labi zinu, ka to mans kaķis ir izdarījis. Kā vienmēr - es paskatos viņa žēlīgajās actiņās, kaut ko pie sevis nopurpinājis, visu savācu, un tā tas ir līdz nākamajai reizei.

Kad pirms laika sagruva lielveikals, sev līdzi paraudams 54 dzīvības, skaidri zinājām, ka ir kāds vainīgais, jo tā taču ir tik milzīga cilvēka radīta būve. Mēs tikai nezinājām, KURŠ vai KURI. Neskaldīšu matus, bet teikšu, ka ir pagājuši vairāk nekā trīs mēneši kopš tās dienas, bet vainīgā kā nav, tā nav. Bet strādā taču vesela izmeklētāju komanda ar valsts galvām priekšgalā. Bet vainīgā nav... Ja jau mēs grēkāzi meklējam, tad skaidri zināms, ka viņš tomēr būs cilvēks. Tad kāpēc ir tā, ka, pārbaudot visus šajā epopejā iesaistītos cilvēkus, neatrodam nevienu vainīgo? Šeit es gribētu teikt, ka derētu atcerēties, ka mēs katrs arī esam cilvēks... Un vai savu atbildību izvērtējām?

Šī nožēlojamā situācija saucas - «es aiz kokiem mežu neredzu»; «mēs visi aiz kokiem mežu neredzam». Diemžēl visi esam tik ļoti ieciklējušies uz vārdiem «tu», «viņš» un «tie» reizēs, kad meklējam vainīgo, bet

aizmirstam, ka ir tāds vārdiņš kā «es», kurš nereti ir arī atslēgas vārds, kad runājam par atbildību.

Pirms relatīvi neilga laika sabiedrības uzmanība no Zolitūdes traģēdijas tika novērsta un pievērsta gadījumam, kas arī nevar palikt nepamanīts. Uz ielas tika brutāli «apstrādāts» Satversmes aizsardzības biroja priekšnieks Jānis Kažociņš.

Johaidī, kādā valstī es dzīvoju, man gribas kliegt! LR Satversmes, Latvijas pamatlikuma viens no galvenajiem sargiem tiek piekauts. Kā vispār kaut kas tāds ir iespējams?! Un arī šeit nav vainīgā... Protams, nelieši, kas šādi izrīkojās, bija tikai daži, bet arī viņi ir mūsu diemžēl neatbildīgās sabiedrības locekļi. Tāpēc varbūt arī šajā gadījumā mums katram ir vērts padomāt par SAVU atbildību, lai kopējā sabiedrības atbildība tomēr būtu lielāka.

Burtiski tikko Vidzemē notika traģiska autoavārija, kurā dzīvību zaudēja seši jauni cilvēki. Skumji, protams.

Uzreiz atradās tādi, kas zākāja policiju, ceļu uzturētājus,

un varbūt arī tāds, kurš teica, ka cietumā jāliek tas, kurš to koku ceļmalā nenozāģēja. Tikai vēlos teikt, ka pirmkārt atbildība ir jāuzņemas katram pašam par savu rīcību. Iespējams, alkohola lietošana. Pārsniegts ātrums. Vairāk cilvēku nekā sēdvietu. Cilvēk mīļais, padomā! Tēvi, mātes! Brāļi un māsas, es jūs lūdzu, padomājiet par to, ko jūs darāt! Es savos padsmit gados nespēju aptvert, kā tēvs var ļaut savam dēlam kāpt mašīnā, kura jau ir pārpildīta, un šoferis, iespējams, būdams dzēris, vēl pārsniedz ātrumu. Kur paliek atbildība?

Cilvēks var darīt sev pāri tik tālu, kamēr viņš ar šo savu rīcību nedara kaitējumu citiem.

Bet ar kādām tiesībām birokrāts, ierēdnis, ministrs vai salietojies šoferis drīkst apdraudēt apkārtējos? Cilvēki mīļie, domājiet! Vienreiz ir pienācis tas laiks, kad ir jāizbeidz šī māžošanās, kas tik ilgi tika ciesta un kas tik ilgi prasīja upurus. Ir pienācis laiks, kad mums pašiem ir jāuzņemas atbildība. Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, kur katram ir tiesības, nē, es teiktu - pienākums - uzņemties atbildību par savu rīcību vai bezdarbību. Ir jāuzņemas atbildība par visu valsti kopumā. Sākumā meklēsim vainu sevī, tikai vēlāk citos.

Es ļoti ceru, ka mans garais monologs vismaz kādam lika aizdomāties, jo tikai domājot var arī ko izdomāt. Ir pienācis laiks vienreiz treknu punktu pielikt muļķībai un bezatbildībai.

Kārlis