Ikviens atceras slavenās latviešu kinofilmas «Vilkaču mantiniece» un «Aija», galvenās lomas šajās filmās aktrisei Zanei Jančevskai atnesa cilvēku mīlestību un pielūdzēju kalnus. Tas nelika aktrisei mainīties; viņa joprojām ir ļoti kautrīga un sirsnīga sieviete. Protams, atskatoties uz gadiem, tiek nožēlotas dažādas neizmantotās izdevības, bet tāda ir dzīve, galvenais, lai ir kur sirdi piesiet šobrīd!
TVNET: Kā jūs izlēmāt kļūt par aktrisi?
Mani pie skatuves ātri radināja. Tas notika pavisam vienkāršā veidā, mana omīte daudz dziedāja, viņa mājās šuva un procesu pavadīja ar dziesmām. Vecmāmiņa atgriezās no Sibīrijas, viņai nedeva darbu, tad omīte sāka mājās šūt. Gribēju dziedāt līdz ar viņu, tādā veidā daudz dziesmu iemācījos. Pie omītes brauca ciemos draudzene, kura savukārt zināja daudz dzejoļu, gribēju prast tikpat atraktīvi kā viņa runāt, sāku mācīties dzejoļus.
TVNET: Vai šīm prasmēm bija izmantojums?
Mans kroņa numurs bija Viļa Plūdoņa «Zaķīšu pirtiņa». Bērnībā Ventspils kultūras namā gāju dejot un dziedāt, notika dažādi svētku pasākumi, bija jāparāda, ko varu. Man bija iespēja noskaitīt «Zaķīšu pirtiņu». Tajā laikā man bija pieci gadi, un es skaitīju to divas reizes pēc kārtas, saņemot milzīgas ovācijas. Vēlāk iemācījos citu dzejoli, to skaitot, nebija tik grandiozi aplausi, tāpēc vienmēr pieturējos pie «Zaķīšu pirtiņas».
TVNET: Zinu, ka jums vecmāmiņa arī ir spēlējusi teātrī, tātad mīlestība pret teātri ir iedzimta?
Tas ir gēns, kas nāk līdzi caur paaudzēm. Omīte spēlēja Ēdoles teātrī. Latviešiem ir tipiski spēlēt teātri. Man bija viena ļoti skaista radiniece, viņa teica, ka plāno mācīties par aktrisi, izlēmu, ka arī būšu aktrise, jo vēlos būt tik skaista kā viņa.
Neizskatījos pēc tādas, kas varētu būt aktrise, biju ļoti klusa un kautrīga.
TVNET: Kā attīstījās tālāk jūsu sapņa piepildījums?
Iestājos Tautas kinoaktieru studijā, to izdarīju, knapi sasniegusi četrpadsmit gadu vecumu. Kamēr mani klasesbiedri gāja cits pie cita ciemos, gāja uz ballēm, es trīs reizes nedēļā gāju uz mūzikas skolu un četras reizes nedēļā uz Tautas kinoaktieru studiju. Zināju tikai darbu un mācības, man tas patika un nenožēloju, ka nebaudīju tādu pusaudžu dzīvi kā pārējie.
TVNET: Nekad neesat nožēlojusi, ka izvēlējāties aktrises karjeru?
Aktiera darbs nav viegls, daudzi skatītāji, tuvinieki mēdz teikt, ka nesaprot -
uz skatuves nav kartupeļi jārok, malka jākrāmē, bet no teātra visi iziet tik noguruši,
bezspēcīgi. Nevar tā izskaidrot to noguruma iemeslu; process, kad radi, nav tas pats, kas apsēsties un risināt matemātikas uzdevumu, kuru iespējams atrisināt tikai vienā veidā.
Ir jāatrod pareizais celiņš, taciņa, lai varētu vēstījumu aizraidīt, reizēm tas arī neizdodas. Aktiera darbs prasa milzīgu iekšējo un fizisko spēku patēriņu. Protams, ir brīži, kad ir grūti un aizdomājos, ko gan citu es varētu darīt? Un atbildes nav. Es daru to, ko vēlos. Aktiera profesija ir ļoti atkarīga no popularitātes, bet ne vienmēr labs aktieris ir populārs un otrādi.
TVNET: Vai tas, par ko sapņojāt karjeras sākumā, tagad ir piepildījies? Sapņi ir īstenoti?
Tālus plānus nekalu, vienkārši strādāju, slodze agrāk bija liela, nebiju izveidojusi stratēģijas. Nezinu, darīju pareizi vai nepareizi, bet tikai strādāju un nedomāju, kā būs uz priekšu. Nebija laika domāt. Manu paaudzi arī savādāk audzināja, tagad saprotu, ka ir jāliek par sevi manīt, jādomā, lai vārds kaut kur izskan. Mana paaudze vairāk ticēja veiksmei, tam, ka darbs nesīs panākumus.
Tos, kas paši gāja un piedāvājās, nevērtēja augsti, par viņiem smējās, mūsdienās tā ir norma.
TVNET: Kā ar profesijas ēnas pusēm?
Tādas, protams, ir, es par tādu uzskatu presi, tos, kas meklē skandālus, no teksta izrauj teikumus, interpretē pa savam. Zinu, kā tas darbojas. Arī es pati, ieraugot uz žurnāla vāka kolēģi un skandalozu virsrakstu, nopērku žurnālu. Tāpēc
ļoti reti piekrītu intervijām.
Profesija uzliek zīmogu. Ir bijis, ka cilvēks man pienāk klāt tirgū un saka: atvainojiet, ka uz jums tā skatos, bet jūs esat ārkārtīgi līdzīga vienai aktrisei, tai, kas filmā Aiju spēlē. Cilvēkiem neienāk prātā, ka varu tirgū pirkt pārtiku, tāpat kā visi.
TVNET: Nejūtaties skumja, ja cilvēki jūs asociē ar jūsu tēlotajām lomām arī dzīvē?
Ja sveši cilvēki to dara, tas manuprāt, ir normāli. Ja draugi tā sāk darīt, tas ir skumji. Ar draugiem domāju cilvēkus, kurus jau pazīstu kādu laiku; ja pēc laika sāku just, ka no manis gaida, lai esmu tik atraktīva kā Aija, un, ja neesmu, man pārmet, tas nelīmējas kopā. Tad kļūst skumji, ka draugi manī neredz Zani. Katram ir savs ES, tas ir tikai viens un ir jāapzinās, jāpilnveido. Ja profesiju uztveram kā spožuma parādīšanu, uzmanības pievēršanu, tad kaut kādā laikā tas var stipri sašķobīties.
TVNET: Nekad nebija plāna braukt uz ārzemēm izmēģināt veiksmi?
Man vienmēr pārāk patikusi Latvija, turklāt tas bija laiks, kad priekškars tikko vērās vaļā. Mans liktenis bija piedzimt tajā laikā, kad piedzimu. Protams, ir lietas, kuras nožēloju, un tādas, kuras nenožēloju.
Mani apstiprināja galvenajai lomai padomju laika Baltkrievijas televīzijas piecpadsmit sēriju filmai. Katra sērija bija paredzēta par citu republiku, man bija jātēlo galvenā loma stāstā par Baltijas valstīm. Manai varonei būtu jānodod tēvs, par to, ka viņš sadarbojas ar mežabrāļiem. Zinot patiesību no citas puses, jo mani vecvecāki bija izsūtīti uz Sibīriju, es nevarēju emocionāli pieņemt šādu lomu, tāpēc atteicos un nekad to neesmu nožēlojusi.
Nožēloju vienu citu piedāvājumu, man bija iespēja spēlēt galveno lomu «Mosfilm» veidotajā filmā pēc Agatas Kristi stāstu motīviem. Teātra režisors pateica, ka nevarēšu to apvienot ar sezonu teātrī, es atteicos no filmēšanās. Šobrīd nožēloju, ka nemēģināju apvienot abas lietas.
Ir vēl citi gadījumi, par kuriem varu pateikt, ka neesmu rīkojusies īpaši gudri, nezinu, kāpēc, iespējams, aiz kaut kādas kautrības.
TVNET: Varbūt jums vienkārši ir bail riskēt, izkāpt no komforta zonas?
Nē, nebija tā, ka baidījos riskēt. Kā saka, jo pieredze mazāka, jo lielāka drosme un izgāšanās mazākas. Jaunībā tu vēlies strādāt. Uzskatīju, ka vajag tikai strādāt un viss man būs. Nebaidījos no neveiksmēm, teātrī vienkārši bija mans pamatdarbs.
Neesmu arī liela riskētāja, trīs reizes nomēru un tad tikai griežu.
TVNET: Domāju, ka, ar jūsu izskatu un talantu aizbraucot uz ārzemēm, jūs būtu sasniegusi ļoti daudz.
Neesmu nekad pienācīgi novērtējusi tos komplimentus, kas nākuši patiesi un no sirds. Neesmu uz sevi tā skatījusies un saredzējusi to, ko citi. Priecājos, ka saņemu komplimentus, bet iemācījusies tos pieņemt esmu tikai tagad, kad ir bijuši arī smagāki brīži darbā un dzīvē. Kaut kādā brīdī uz ielas vai autobusā pienāk klāt svešs cilvēks un pasaka ko labu, tas kalpo kā uzmundrinājums, cīņas spars. Paldies tiem cilvēkiem.
TVNET: Vai saņemat arī mīlestības vēstules?
(nosarkst) Nē, no manis vienmēr ir baidījušies un kautrējušies, nezinu, kāpēc, iespējams, spēlēto lomu dēļ. Pārsvarā esmu spēlējusi spēcīgu sieviešu tēlus. Ir bijušas vēstules, bet ne mīlestības.
TVNET: Vai atbildat uz vēstulēm?
Kā uz kuru vēstuli. Ja ir kāds teikums, noskaņa, kad jūti, ka cilvēks tiešām savus vārdus saka no sirds, - atbildu. Ir daudz vēstuļu, kuras lasot saprotu, ka nevajag atbildēt.
TVNET: Ja ir mīlestības vēstules, ir arī ziedi?
Rozes ir mani mīļākie ziedi, kuri to zina, tie man tās sūta. Atceros, ka reiz sen atpakaļ spēlēju izrādē «Sniegbaltīte un septiņi rūķīši», ilgu laiku biju slimojusi, atgriezos teātrī un, pēc izrādes saņemot ziedus, saņēmu milzīgu zaļu čemuru ar pētersīļiem. Tā arī neesmu sapratusi, kas to sūtīja, bet tie bija tieši laikā.
TVNET: Bieži domās atgriežaties pie lomām, ar kurām esat ikvienam iespiedusies atmiņā, domāju kinofilmas «Aija» un «Vilkaču mantiniece»?
Ir jauki atcerēties iepriekšējās lomas. Saprotu, ka nedrīkst dzīvot bijušajā, mēģinu nedomāt par to skaisto, kas neapšaubāmi ir bijis. Būtiski ir atrast, kur ielikt sirdi šobrīd.
TVNET: Zinu, ka jums ļoti nozīmīgs ir Jāņu dienas laiks un gatavošanās Jāņu dienai.
Tāpēc viena no manām mīļākajām lomām ir Antonija no «Skroderdienām Silmačos». Visa tā gaisotne sasaucas ar manas omītes stāstiem. Vecmāmiņai bija tāds liktenis, ka pie viņas mājās vienmēr bija daudz cilvēku, visi dziedāja, dejoja, baudīja dzīvi. Svētkos, kuros latvieši staigā no mājas uz māju, pēdējā māja, kur visi palika izklaidēties un nedevās tālāk, bija manas vecmāmiņas māja. Vienmēr atceros šos stāstus Jāņu laikā un mani pārņem tāda īpaša sajūta.
TVNET: Kā jūs pavadāt laiku ārpus teātra?
Kā jau teicu, man patīk rozes. Dārzā esmu sastādījusi rozes, žēl, ka bieži vien pavasarī un vasarā, kad tām būtu jāveltī laiks, nesanāk tam pievērsties tik daudz, kā gribētu, jo esmu teātrī. Labprāt braucu uz laukiem, dabā man nekad nav garlaicīgi.
Varu stundām ilgi sēdēt kalnā un skatīties, kā mainās koki, putni, skaņas.
Tomēr viss šis aizmirstas mirklī, kad izrauju pirmo nezāli, tad iegrimstu dārza darbos.
Atceros to vasaru, kad negodīgā veidā izbeidza filmēt seriālu «Būt mīlētai», mana vasara bija tukša un smaga. Nesapratu, ko lai daru, manās rokās nokļuva kokle. To man atdāvināja viens Anglijā dzīvojošs latvietis, kuram bija nomirusi sieva, un instrumentu viņš bija taisījis viņai. Ņemot kokli, teicu, ka neprotu to spēlēt, viņš negribēja neko dzirdēt, teica, ka iemācīšos, un tā arī notika. Tajā vasarā bija tukšs un bēdīgs periods, bieži raudāju, atcerējos tautasdziesmu mācību – kāpēc raudāt, ja var padziedāt! Apsēdos pie kokles un sāku apgūt tās spēlēšanu.
TVNET: Tautasdziesmai ir īpaša nozīme jūsu dzīvē?
Ceru, ka tautasdziesmas ar saviem daudzajiem likumiem atdzims un iegūs pienācīgu vietu mūsu vidū. Laiku pa laikam visi esam tādā tukšumā, nesaprotam, ka gudrību varam atrast tautasdziesmās. Vecu cilvēku cienīšana un godināšana par viņu sniegto padomu, darba tikumu. Nevēlos moralizēt, bet latvieši nedrīkst nestrādāt. Neko nedarīt un atpūsties zilas jūras krastā – atpūtai savs laiks, darbam savs. Man jau arī gribētos aizbraukt atpūsties, bet pēc tam ir jābrauc atpakaļ un jāstrādā.
