Tiesa uzskata, ka jebkura kratīšana, kurā žurnālistam tiek izņemtas datu glabāšanas ierīces, rada jautājumu par žurnālista vārda brīvības, tostarp informācijas avotu, aizsardzību. ECT uzskata, ka konkrētajā lietā netika sniegti atbilstoši un pietiekami iemesli kratīšanas veikšanai, liecina ECT publicētais spriedums.
Nagla par traumatisko pieredzi un sabojāto reputāciju esošo un potenciālo informācijas avotu acīs bija lūgusi 50 000 eiro (35 140 latu) morālo kompensāciju. Tiesa piesprieda valstij viņai izmaksāt morālo kompensāciju 10 000 eiro (7028 latu) apmērā. Tāpat Nagla prasīja 12 679 latus kā tiesāšanās izdevumu kompensāciju. Tā vietā viņai piespriests izmaksāt 10 000 eiro (7028 latu) tiesāšanās izdevumu kompensāciju.
Nagla ECT vērsās, sūdzoties par viņas mājā 2010.gada maijā veikto kratīšanu, kas bija kā daļa no izmeklēšanas saistībā ar noplūdi no Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Elektroniskās deklarēšanas sistēmas. Nagla par noplūdi sabiedrību bija informējusi 2010.gada februāra Latvijas Televīzijas raidījumā. Kratīšanas laikā viņai tika izņemts klēpjdators, ārējais cietais disks, atmiņas karte un četras zibatmiņas.
Nagla sūdzībā atsaucās uz Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.pantu par vārda brīvību, norādot, ka
kratīšanas rezultātā gribēts viņu piespiest atklāt informāciju,
kas veicinātu žurnālista avota identificēšanu. Tāpat Nagla atsaucās uz direktīvas 8.pantu par tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi.
Nebija izsmelti nacionālie tiesību aizsardzības līdzekļi
Ārlietu ministrijas Informācijas un sabiedrisko attiecību departamentā informēja, ka ECT noraidīja valdības argumentu, ka iesniedzējas sūdzība nav izskatāma pēc būtības, jo iesniedzēja nebija izsmēlusi viņai pieejamos nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus, proti,
viņa nebija Satversmes tiesā apstrīdējusi attiecīgo Kriminālprocesa likuma normu,
kas neparedzēja žurnālistu kriminālprocesuālo imunitāti, konstitucionalitāti, kā arī speciāla regulējuma par kratīšanu žurnālista darba vai dzīves vietā trūkumu. Tiesa, atsaucoties uz tās secinājumiem lietās «Liepājnieks pret Latviju», «Savičs pret Latviju» un «Mihailovs pret Latviju», norādīja, ka Satversmes tiesa nebija kompetenta vērtēt tiesiskā regulējuma trūkumu vai lemt par normas piemērošanu vai iztulkošanu.
Vērtējot valdības apgalvojumu, ka iesniedzējas dzīvesvietā veiktās kratīšanas mērķis bija pierādījumu iegūšana ierosinātajā kriminālprocesā, nevis žurnālista informācijas avota noskaidrošana, kurš amatpersonām jau tajā brīdī bija zināms, ECT norādīja, ka minētais apstāklis neizslēdza konvencijas 10.panta piemērošanu, jo neapstrīdams palika fakts, ka kratīšana un izņemšana tika veikta uz plaši definēta lēmuma par kratīšanu pamata, kā rezultātā varēja tikt atklāti citi iesniedzējas kā žurnālistes informācijas avoti.
ECT piekrita valdības argumentam, ka iesniedzējas dzīves vietā veiktajai kratīšanai bija tiesisks pamats, proti, Kriminālprocesa likuma 180.pants, kas nodrošināja pietiekamas procesuālās garantijas, īpaši ņemot vērā izmeklēšanas tiesneša kompetenci atzīt kratīšanu par prettiesisku un tās rezultātā iegūtos pierādījumus par nepieļaujamiem «post factum». Tāpat pretēji iesniedzējas apgalvotajam ECT atzina, ka apstrīdētajai darbībai bija likumīgs mērķis - noziedzīga nodarījuma novēršana un citu personu tiesību aizsardzība.