Lasot publicētos rakstus, saprotu, ka realitāte ir nežēlīga un Latvijā nekas jauns un atšķirīgs nenotiek. Dzīve tā izveidojas: ja gribas izdzīvot, jāsāpina citi. Vienkārši izdzīvošana. Normālu veču tikpat kā nav, vai ir - tikai jau precējušies. Tad tikai jānolūko objekts, jāatrod vājais punkts, un tāds ir katram vīrietim, pablisini acis un vecais laimīgs, ka noķerts.
Nav naida pret kaut kādu iepriekšējo sievu, vispār man viņa gar zemi. Es saredzēju, ka viņu laulībā iestājusies tāda kā krīzīte, un izmantoju situāciju, savācu šo vīrieti sev. Lai arī - esmu gandrīz 20 gadus jaunāka. Nē, tam nav sakara ar mīlestību. Var pavest pilnīgi jebkuru vīrieti - vajag sagribēt, tad tik izdomu un neatlaidību... Nevajadzēja arī nemaz stipri nopūlēties. Tie jaunie, trūcīgie... arī man ir dēls no kaislīgas jaunības mīlestības, pusaudzis. Gāja ļoti traki, un apprecēties tā arī neizdevās. Ir bijuši mīļākie pa pāris gadiem, bet nekas tur nesanāca.
Man paveicās, ka satikos ar puisi, kura vecākiem bija laulības krīze. Tā bija mana iespēja
Izdomāju, ko darīt - lēnām pietuvinājos un pamazām metu tēvam cilpas, uzspiedu vājajām vietām. Draugu pametu, sāku tikties ar tēvu. Sākumā bija ļoti interesanti/aizraujoši, jo viņš ir turīgs un es kopā ar viņu varēju ceļot, ko agrāk vispār atļauties nevarēju. Negāja viss tā pa vieglo - matus pārkrāsoju, pakārtojos viņa hobijiem, ievilku nadziņus, lepnumu aizmirsu, runāju maigā kaķīša balsī, ievērtēju, ka šī ir iespēja reāli sakārtot savu dzīvi, nodrošināt dēlu.
Viņš uzķērās pavisam viegli. Piedodiet! Elementāra izdzīvošana.
Sirdij man ir cits
Nu tā tas velkas jau dažus gadus. Vecais vīrietis mani bieži krāpj ar citām. Problēma vienīgi, ka mans vecais mīļākais nešķiras no savas sievas un saka, ka jāgaida, lai viņa to sagrib pati, lai manta nav jādala. Tagad pielieku visas pūles, lai varētu kļūt par viņa likumīgo, tad izšķirties, saņemt naudiņu un dzīvot kā gribu.
Dzemdēju arī kopīgu bērnu... it kā... tad vēl panācu, lai bērnu atzīst. Arī to var vienkārši.
Sieviešu viltības ir neizmērojamas. Sevi šādi būšu nodrošinājusi materiāli vismaz līdz tiem 18 gadiem. Tā dzīve ir iekārtojusies; es vienkārši izdzīvoju - no bērnu tēvu iedotās naudas.
Gribējās jau arī man kāzas un uz visu mūžu. Tagad, par nožēlu, esmu sieviete, kam ir viens naudai un otrs baudai. Tādas lielas laimes nemaz nav. Un tāpēc, lai vispār izdzīvotu šajos grūtajos laikos, es mīlēšu par naudu.
Tāpat kā daudzas citas.
E.