Kā latvieši Somālijas pirātus apkaroja (51)

Jurijs Timofejevs, kapteiņleitnants, pirātu apkarošanas operācijas ATALANTA dalībnieks: «Man 18.novembris ir dzimšanas diena! Saprotiet! Un tas nozīmē, ka man būs dubulti vai pat trīskārši svētki!»

Virsnieks Jurijs Timofejevs bija pirmais, kuru Latvijas valsts pērngad nosūtīja uz vienu no planētas karstajiem punktiem - cīņā ar pirātiem. Indijas okeāns, Arābijas jūra, Adenas līcis, līdz pat Suecas kanālam, kas savieno Sarkano jūru ar Vidusjūru - pirāti te saimnieko milzīgā teritorijā.

Tā ir vieta, kur pēdējo četru gadu laikā Somālijas teritorijā bāzētie pirāti kopumā uzbrukuši 547 kuģiem, no tiem nolaupījuši 123. Liktenis vai vienkārši veiksme, ka cietušo vidū līdz šim nav bijis mūsējo.

Mareks Gailītis, kapteiņa vecākais palīgs uz kuģa «Stolt Spray»: «Mums līdz pēdējam brīdim ir jācīnās par savu kuģi. Jo tikai uz kuģa mēs esam drošībā. Ja pirāts ir uzkāpis uz klāja, tad, protams, mēs izslēdzam visus dzinējus un apstādinām kuģi un dodamies uz citadeli.»

Ja komandieris liek, atteikties nav goda lieta

Cīņā ar pirātiem iesaistījušies gan NATO, gan Eiropas Savienības spēki, gan ASV, gan individuāli vēl 14 valstis. Dienests tur nozīmē to pašu, ko došanās karā. Par savu izraudzīšanu misijai Jurijs uzzināja tieši no Jūras spēku komandiera.

Jurijs Timofejevs: «Ja viņš jau tev piezvana personīgi, tad principā tas nozīmē, ka cilvēks uz tevi cer. Un tad tā ir tāda profesionāla pieklājība atbildēt un iet un darīt, viss.. To, ko tev palūdz vai paprasa, jo, nu, ziniet tā... Jūras spēku komandiera līmenis tomēr ir augstākais, viņš ir Jūras spēku virsnieks, lai viņš personīgi zvanītu un prasītu. Viņš pēc idejas varētu tikai pavēli izdot. Bet te ir tiešām tāda cilvēka un virsnieka cienīga uzvedība – tikai jāatbild pozitīvi!»

Pirāti - miljonu pelnītāji operācijas vada no krasta

Jau dienesta pirmajās dienās uz Francijas karakuģa fregates «Nivose» viņam kopā ar biedriem izdevās noķert pirātu atbalsta laivu. Šādas laivas pirāti izmanto, lai pārvadātu degvielu, ar ko apgādā daudz ātrākās – tā sauktās uzbrukuma laivas, ar kurām tiek ieņemti kuģi. Īstie pirāti, kuri no kuģu un ķīlnieku izpirkuma maksām pelna miljonus, parasti sēž drošībā krastā un tikai vada operācijas. Melnā darba veicēji saņem tikai pāris simtus dolāru, bet arī tā ir milzu nauda pilsoņu kara nomocītās Somālijas apstākļos, kur vairums dzīvo galējā trūkumā, tāpēc izmisumā gatavi gandrīz neticamam riskam – doties 1200 kilometrus tālu okeānā desmitmetrīgā plastmasas laiviņā.

Jūrā sirot dodas padsmitgadnieki

Jurijs Timofejevs: «Tas tiešām ir tāds... Normālu, mūsu eiropeisko, balto cilvēku domāšanu tiešām tas šokē. Un, protams, otrais faktors bija tas vecums. Tur bija 15, 17 un 19 vai 21 gadu veci pusaudži. Viens, kam 15 gadu, ir mana dēla vecumā. Atradās tajā laivā. Un tas mani tiešām, godīgi runājot, šokēja.»

Lai arī ar pirātismu cīnās pasaules modernākie karakuģi un militāristi, tomēr tikt galā vēl nav izdevies.

Lielāko daļu noķerto pirātu nākas laist vaļā pierādījumu trūkuma dēļ.

Piemēram, aizdomās turētie pamanās izmest okeānā ieročus un izlikties par parastiem zvejniekiem. Arī Somālijas kaimiņvalstis atsakās iesaistīties.

Kļūst bagātāki un līdz ar to ietekmīgāki

Pirāti uz izspiestās naudas rēķina kļūst bagātāki, tas palielina viņu ietekmi un bruņojumu. Pelna arī vietējie algotņi, kurus apsardzei nolīgst kuģu īpašnieki. Apdraudētie jūrnieki uz saviem kuģiem spiesti ierīkot īpašus cietokšņus jeb citadeles, kur iebarikādēties.

Mareks Gailītis: «Mēs visu kuģi notinam ar dzeloņdrāti vairākos slāņos. Tā ir līdz pat 500 metros izstiepta dzeloņdrāts, perimetrs kuģim. Tad izliekam ūdens šļūtenes ik pēc 2-3 metriem apkārt visam kuģim, līdz ar to uzbrukuma brīdī mēs palaižam ūdens sūkņus un cenšamies ar ūdens strūklas spiedienu aizstāvēties pret uzbrukumu. Galvenais un vienīgais, pret ko mēs varam cīnīties, ir neatļaut viņiem uzkāpt uz klāja.

Kad pirāti ir nokļuvuši uz klāja, kompānijas politika aizliedz mums pretoties viņiem.

Mums ir jāpaslēpjas tajā citadelē un jālūdz Dievs, lai nekas ar mums nenotiktu. Vai arī lai atnāktu palīgā glābēji.»

Jautāts, kāpēc kompānijas vadība aizliedz pretoties, Gailītis saka: «Cilvēka dzīvība ir vērtīgāka par jebkuru metālu vai kravu. Tā ka mēs esam pirmajā vietā kompānijai.»

Ar pirātiem cīnīties aizliegts

Nāves draudi jūrniekiem ir galvenais iemesls, kādēļ arī glābējiem ir stingri aizliegts iesaistīties kaujās ar pirātiem, ja tie jau ieņēmuši kuģi un sagūstījuši ķīlniekus. Tad atliek tikai no malas novērot, ko dara pirāti.

Jurijs Timofejevs: «Visi mācās. Gan pirāti, gan sabiedrotie. Jo visi tie paņēmieni viņus mēģināt saķert, iedodot naudu, vairāk tas nestrādā. Jo pirāti arī kļūst gudrāki. Viņi sadala ekipāžu momentā, nosēdina otru pusi krastā un atstāj tikai pāris cilvēku, kuri varētu uzturēt kuģi.

Tas nozīmē, ja jūs mēģināsiet atbrīvot ķīlniekus, viņi aizies bojā.

Un tas pilnībā izslēdza speciālo uzdevumu vienības darbību.»

No drošas nāves izglābj 14 zvejniekus

Lielākais prieks visai apkalpei bijis par 14 irāņu zvejniekiem, kurus izdevies glābt no drošas nāves, jo pēc pirātu uzbrukuma viņi bija pamesti bez degvielas un bez dzeramā ūdens 40 grādu karstumā dreifējot okeānā, kur bija pavadījuši jau apmēram diennakti.

Jurijs Timofejevs: «Cilvēki tur bija gatavi... Viņi sākuši visi kolektīvi lūgt Dievu, pateicās Dievam, ka sūtīja kuģi. Un ar tādu izsalkumu ēda un dzēra to, ko mēs viņiem iedevām. Un tad viņi teica, ka no šī brīža lūgs Dievu par visiem mums, mūsu ģimenēm, ka esam Dieva sūtīti. Viens tāds moments - jūs izglābāt tos cilvēkus no nāves, ko liktenis viņiem sagādājis... Tas ir ne tikai gandarījums. Viņš tev pasaka, var teikt, arī Dievs tev pasaka, kam tu biji visus šos gadus trenēts, izvēlēts, un redz, kur ir viss tavs eksistences mērķis!»

Šogad pirātu apkarošanā veicies vislabāk. Pērn bija reģistrēti 176 uzbrukumi kuģiem, turpretī šogad vairs tikai 34. Jaunākie oficiālie ATALANTA operācijas dati rāda, ka pašlaik pirātu gūstā atrodas 5 kuģi un 141 nolaupīts jūrnieks. Ar Latvijas kuģotājiem Somālijas apkārtnē gan nav sanācis satikties ne priekos, ne bēdās. Bet, spriežot pēc pašu jūrnieku stāstītā, latvieši bīstamajā reģionā esot bieži pārstāvēti dažādās apkalpēs.

Lepni par tautību un valsti

Mareks Gailītis: «Latviešu ir varbūt pat simtiem. Mūs tā neizceļ neviens. Vismaz neesmu to pamanījis. Bet man ir tāda lepnāka sajūta, ka esmu nevis vienkārši krieviski runājošais, bet latvietis, un 18.novembris man ir arī uz kuģa. Jā, protams, neviens tam tā nepievērš uzmanību, bet man tie ir svētki un es godam nesu Latvijas vārdu pasaulē.»

Jurijs Timofejevs: «Atbraucot no Āfrikas, pirmais, ko teicu cilvēkiem, ko es pazīstu: pie mums cilvēki domā, ka pie mums ir krīze. Es varu teikt – nē! Jūs neesat redzējuši, kas ir krīze! Jūs neesat bijuši tur. Tā ka mums pašiem nevajag sevi mudināt uz sliktām lietām, bet saprast, ka ir labi laiki, ir grūti laiki un grūtības ir jāpārvar, lai cik būtu grūti vai dažreiz neloģiski vai vēl kaut kā... Bet to, ka mums ir lieliska valsts, ka mums tikai tā visiem jāpilnveido. Un par to man arī ir tas lepnums, ka es dzīvoju mūsu valstī.»