Mūsdienu Latvijas ievērojamākie «sūdokrāti» (104)

90. gados Krievijā demokrātija tika piesmieta brutālā un ciniskā veidā. Toreizējā prezidenta Borisa Jeļcina tuvāko lokā iefiltrējās šaurs izveicīgu oligarhu pulciņš. Izmantojot prezidenta vecuma nespēku un tuvāko līdzstrādnieku alkatību, šī grupa ātri sagrābās valsts lielākās bagātības. Pēc tam tika pakļauti un uzpirkti visi lielākie valsts mediji, tie apstrādāja vēlētāju prātus, un viņiem izdevīgais Jeļcins tika ievēlēts uz otro termiņu. Valsts izlaupīšana un oligarhu dzīres turpinājās pilnā sparā. Nav brīnums, ka haosa nogurdinātie Krievijas iedzīvotāji vīlās demokrātijā. Jeļcina troņmantnieku Vladimiru Putinu sagaidīja kā atpestītāju. Viņš patiešām ieviesa kārtību. Tas nekas, ka tai ar demokrātiju ir apmēram tikpat liela saistība kā gumijas sievietei no intīmpreču veikala ar īsto. Valsts, kur pilnā nopietnībā par prezidenta kandidātu tiek dēvēts Boratam līdzīgais politiskais komediants Vladimirs Žirinovskis, bet pretošanās kustības redzama līdere ir Parisai Hiltonei līdzīgā ballīšu karaliene Ksenija Sobčaka.

Krievijas un Ziemeļkorejas rēgi Latvijas pašvaldībās

Latvijā politiskā vara arī ilgstoši tika pirkta un piesmieta, tomēr līdz tādam absurdam nenonāca. Tiesa, 2006. gada Saeimas vēlēšanās triumfēja bēdīgi slavenās «pozitīvisma» kampaņas, kad politbiznesmeņi, izmantojot politisko varu un iepriekš «prihvatizētos» kapitālus, faktiski nopirka sev vēlēšanu uzvaru. Tomēr atšķirībā no Krievijas viņiem nebija «naftas» naudas «aizdares» un, pienākot globālai krīzei, viņi bija spiesti atzīt savu nespēju pārvaldīt valsti. Kopš tā laika pamazām ir veikti zināmi politiskās sistēmas uzlabojumi, kas palielinājuši politisko konkurenci un tuvinājuši valsti demokrātijai šā vārda civilizētajā nozīmē. Vismaz Saeimas vēlēšanu ziņā.

Tai pašā laikā lielākajās pašvaldībās joprojām vērojamas ciniskas un piesmietas «sūdokrātijas» pazīmes. Lielāko pašvaldību vadošie politiķi, izmantojot likuma nepilnības, ciniski grābjas iedzīvotāju nodokļos, lai par šo naudu pirktu sev politiskās reklāmas. Tas viss tiek bēdīgi slavenās «dubultrunas» tradīcijās dēvēts par «pilsētas ziņām». Formāli to skaidro ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu, kas nosaka – valsts pārvaldei, tātad arī pašvaldībām, ir pienākums informēt sabiedrību par savu darbību. Likums precīzi nenosaka, tieši kā to darīt. Līdz ar to ciniskākie politiķi šīs ziņas pārvērš par Ziemeļkorejas režīma cienīgu propagandu, kur labsirdīgo un viedo vadoņu lomu braši tēlo attiecīgo pašvaldību vadītāji. Nekādas kritikas, tikai labie darbi, glancēti foto un preses cilvēku spodrināti «viedie» novēlējumi labajiem ļaudīm. Vārda brīvība kā izrūnīts un labi dresēts pūdelis.

Metodes, kā tas tiek darīts, ir dažādas – vai nu pilsētai izdodot savus preses izdevumus, vai mēģinot uzpirkt vietējos, reģionālos izdevumus. Par šādu rīcību aizdomās tikuši turēti Ventspils, Jūrmalas, Jelgavas, Liepājas un citu pilsētu vadītāji. Piemēram, Jelgavas pašvaldība ik gadus tērē ap 200 000 latu valdošo politiķu «labo darbu stāstiem» tā saucamajā vietējā avīzē «Jelgavas Vēstnesis».

Tās ir tīrākās muļķības!

Pirms pagājušajām vēlēšanām ar Rīgas Domes ziņu līdzīgs projekts bija «avīze» «Pastnieks», kurā tikpat nekritiski tika «informēts» par valdošajiem Rīgas Domes politiķiem ar mēru Nilu Ušakovu un viņa vietnieku Andri Ameriku priekšgalā. Izdevuma galvenais redaktors, bijušais Rīgas domes Sabiedrisko attiecību nodaļas darbinieks Dzintars Zaļūksnis kategoriski noraidīja runas, ka šī avīze saistīta ar priekšvēlēšanu aģitāciju: «Tās ir tīrākās muļķības!» To pašu atkārtoja arī Ušakova preses sekretāre Anna Kononova. Pēc vēlēšanām avīze klusi beidza savu darbību. Tā bija tikai un vienīgi «sakritība», ka tās ziedu laiki sakrita ar Saeimas vēlēšanām.

Nākamgad atkal pašvaldību vēlēšanas. Rosība mūsu zemē jau sākusies. Šoreiz uzmanība pievērsta vienam no lielākajiem un ietekmīgākajiem medijiem – interneta ziņu portālam «DELFI». Tajā bez paskaidrojumiem labticīgais lasītājs, nospiežot pogu «Rīgas» vai «Ventspils» ziņas, nebrīdināts nonāk minēto pilsētu portālos. Tie, protams, pieder attiecīgajām pašvaldībām, un visa informācija faktiski ir tur valdošo politiķu kontrolēta. Vai tās var saukt par objektīvām ziņām šā vārda tradicionālajā, demokrātiskajā nozīmē? Vai arī tas ir minēto pilsētu un to vadošo politiķu apmaksāts reklāmas dēlis, kuram liekulīgi piekabināts nevainīgais nosaukums «ziņas».

Nodokļu maksātāju tēriņi tiek glīti pabāzti zem izplūdušā likuma par pienākumu informēt sabiedrību par pašvaldības darbību. Ja «Ventspils ziņas», šobrīd apskatoties, vēl ir formāli pieņemamos «rāmjos», tad «Rīgas ziņās» aizvien biežāk parādās abi pieminētie varoņi – Ušakovs un Ameriks. Būtībā par sabiedrības naudu tiek spodrināta viņu reputācija, kas faktiski ir politiskā reklāma. Ar Rīgas iedzīvotāju nodokļiem abi bezkaunīgi bruģē sev ceļu uz varas saglabāšanu nākamajās vēlēšanās.

Ja kāds to pārmetīs, tad, skatoties acīs, viņi to noliegs, aizbildinoties ar nepieciešamību «informēt» iedzīvotājus. Nekritiski pasniedzot kā objektīvas ziņas acīmredzami angažētu informāciju, viņiem atbalstu sniedz arī «DELFI». Tas viss kārtējo reizi izkropļo demokrātiju un liek iedzīvotājiem justies kā Krievijas «sūdokrātijā», kur slīpēti politiķi varu un ietekmi faktiski nopērk par pašu lētticīgo iedzīvotāju naudu.

Nesen portālā «Ir.lv» publicists Artūrs Snips skaudri atzina – viņa pieredze liecina, ka lielā puse vēlēšanās lietotās naudas ir pelēkā, un tā ir tāda vēlēšanu barošana no tūpļa gala. Jāpiekrīt Snipam – izskatās, ka, tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, šī «tradīcija» minētajās pašvaldībās turpinās. Ja mediji, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un tiesībsargājošās iestādes izliksies to neredzam un nesaprotam, tad nākamās pašvaldību vēlēšanas būs nevis demokrātiskas, bet gan...