Līdzās senajiem latviskajiem marta nosaukumiem- sērsnu jeb sērksnu mēnesis, baložu mēnesis, gavēņu mēnesis- un jaunākajam nosaukumam -pavasara mēnesis- būtu pamats martu dēvēt arī par pūpolu mēnesi, atdzimšanas mēnesi.
Marts - pūpolu un atdzimšanas mēnesis
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Dīvainis ir gada trešais mēnesis- tā sākums ir ziema ar kūstošā sniega elpu krūtīs, bet beigas jau pavasaris ar lāsteku slapjiem deguniem. Galējību mēnesis- mūžīgās dusas sargs un augšām cēlējs. Oficiālā pavasara sākuma paziņotājs un reālas ziemas putinātājs. Dzestrs, bet spirgts ir marta gaiss. Stindzinošs un spirdzinošs vienlaikus. Kā sekundants divkaujā marts stāv starp dzīvību un nāvi, augšāmcelšanos un mūža miegu. Starpnieks un liecinieks ir marts ar tikai martam piederīgo sudraba zizli rokā- ar pūpolzaru.
Visur jau pūpoli
Pūpoli, pūpolīši, pūpoliņi. Apaļie, mīļie, sudrabainie. Tie izplata svētku nojautu. Tie ieviļņo dvēseli. «Mūsu zemē pūpoli paši pirmie stāsta par debess atmodu, par augšāmcelšanos. Dienas vēl ietinušās ziemas apvalkātajos, pelēkajos sniega svārkos, kad pēkšņi tu pacel acis un pamani- uzzib tīrs sudrabs! Pūpolkoka šmaugos galotņu zarus sašūpo vējš, un tie zvidzina priecīgus, gaišus mirkļus.» Tas dzejnieces Lijas Brīdakas redzējums.
Pūpoli atgādina par Dievu un to- «kas nav Dievu pazinis, nemaz nav dzīvojis». Nav bijis šī cilvēka laika. Dieva atvēlētajā laikā viņa nav bijis. Draudzīgs piesitiens plecam ar pūpolzaru ir kā modinātājzvans, kas pieceļ no garīga sastinguma. «Kūtrumu ārā! Rosību iekšā! Neticību ārā! Ticību iekšā!” Skumjas un žēlabas lai aizstāj prieks! Elkus- Dievs! Nevaļu- pavaļa!»
Kad ārā vēl sals un puteņo, pūpoli jau taustās pēc gaismas. Pēc saules gaismas, pēc mīlestības gaismas. Līdz ar pūpolzariem vāzē uz galda arī darba dienā istabā ienāk svētdiena, kas atgādina- līdzās profānajam laikam pastāv svētais laiks. Sevis izvērtēšanas laiks. Jo vairāk vaļas tiks atlicināts laika Devējam, jo vairāk pagūsim izdarīt sešās darba dienās.
Kas ielikts katrā zāles stiebrā, kas liek puķēm pacelt galvas, ceļ augšup arī mūsu sirdis. Ar katru jaunu pūpolaitiņu balta sniegputeņa apstākļos mēs it kā no jauna iegūstam debesis. Viss aug un cenšas uz augšu. Arī pūpols. Un cilvēks. Pretī saulei, pretī debesīm.
,Dzīvot pasaulē ir skaisti, ja blakus ir debesis., māca teologs J. Rubenis. Bet cik bieži cilvēks paceļ acis uz debesīm? Nav taču laika. Stress. Krīze. Neziņa. Nedrošība. Bailes pazaudēt darbu. Bezdarbs nospiež pie zemes, liek ierauties sevī un liedz ieraudzīt brīnumu, kas tepat blakus. Pūpolkokā- latviskajā atdzimšanas kokā. Ir kādi neredzami spēki, kas sasalušajā zemē sakņu spurgaliņām liek sajust dzīvības dziņu un uz ledainiem zariem uzziedināt sudrabotās pūpolīšus, ar ko Pūpolnīcā jeb Pūpolu svētdienā pūpoloties. Pasaule bez baltajiem, apaļajiem, mīkstajiem un galvenais dzīvajiem pūpoliņiem būtu auksta un nemājīga. «Bez maiguma draudzība liktos kā smaga pienākuma nasta, bet mīlestība nemācētu sevi izpaust un izdegtu liesmodama», par palmu aizstājējiem pūpolzariem raksta dzejniece Lija Brīdaka. Un vēlāk- ak Dievs!- kā smaržo dzeltenām bārkstiņām apaugušie pūpolīši. Kā brīnums. Kā Dieva gotiņu pieniņš, pie kura atdzerties traucas visa ziemas izvārdzinātā saime. Kā smaržo ziedošs pūpols? Tāpat kā medus. Pavasaris, īpaši pavasara svētdienas, starp kurām viena ir Pūpolu svētdiena, rāda, ka ir citas debesis bez tām, ko redzam katru dienu. Tās ir cilvēka garīgās debesis. Ja Kristus saka: «Mūsu manta ir debesīs», tad viņš domā augstākās garīgās debesis. Arī pavasara saule aicina mūs augšup. K. Skalbe teic: «Nenodosimies zemes rūpēm, lai neaizmirstam debesis. Kam nav savu debesu, tam nav arī savas zemes».
Atjaunotne dabā, atdzimšana cilvēkos, renesanse laika izpratnē. Tas ir marts. Laiks, kuru mums mīļuprāt mums dod Dievs.
Kukaiņu dienas Viena no daudzajām Kukaiņu dienām ir 3.martā- Matīsa dienā, bet nozīmīgāka 17. martā- Ģērdacī, kad no miega sāk mosties dzīvā radība. Arī lācis paverot acis un šai dienā apgriežoties uz otriem sāniem. Dārzu nedrīkstēja sēt, kad valdīja tāds vējš, kāds pūtis Ģērdacī. Šī diena bijusi bišu mošanās diena. Svešus cilvēkus stropiem nelaida tuvumā, lai neaiznes svētību. Izcila Kukaiņu diena bija 21. marts- Bindus. Visi dzīvnieki, īpaši tārpi, skudras, kas nepamodās Ģiedacī, to dara Bindū.
Par kukaiņu mošanos martā savs sakāmais arī rakstniecei R. Ezerai, kurai par katru gada mēnesi tapusi miniatūra. Martam ticis nosaukums «Depresija». To radījusi marta nenoteiktība, haoss: «Snieg. Šodien mostas kukaiņi. Bet ne nu mostas, nekā! Pat ne mušas. Aiz loga spārno vienīgi sniegs. Ja maz janvārī, daudz martā. Sniga vakar, sniga aizvakar. Jau bezcerīgi mālējas, ka snidzis arvien un snigs mūžīgi. Kūsā vērpetes, mutuļi griežas, dreifē gāzu un putekļu miglāji- Visums virst kā gigantisks grāpis virs baltām ugunīm. No haosa vēl nav iznirusi Zeme. Vēl nav avotu un nav Saules. Matērija vēl mokās radībās.»
Marts ir mēnesis, kad pasaule vēl tapšanā. Marts ir slieksnis, kas vieno un šķir. Ziemu no pavasara, pavasari un ziemu. «Spiegdamas kliegdamas zīlītes plīvo apkārt, dzīvas, dzī-īvas, dzī-īvas, aizdedz puteni olīvzaļām ugunīm, dzīvas, dzī-īvas, aizgūtnēm kampj sēklas, lido tik tuvu, ka es samanu sejā spārnu vēdas, dzī-ī-īvas…Nopakšķ palāse. Vai tur ziema apraud savu Likteni? Vai atkusa mana sirds?» vaicā marta depresijas māktā rakstniece.
Pavasara Māra
Ievērojamākā no visām marta dienām senajiem latviešiem bija 25. marts- Pavasara Māra, saukta arī par Māriņas dienu, Māršu dienu, Kāpostu Māru, Kāpostnieci, Gavēņu Māru, Atmodas dienu, Zāļu dienu. Šī ir diena, kad beidzot uzceļas pats meža valdnieks lācis. Tas sievu uzrunājot šādiem vārdiem: «Griet, pasildi nu tos vecos kāpostus!»
Visas izdarības Pavasara Māras dienā saistās ar kāpostiem: jātin kamoli- cik lieli tiks satīti, tik lieli augs arī kāposti. Ēdienu kartē, protams, kāposti, arī klimpas.
Sava vieta Pavasara Māras ticējumos ir ugunij. To, garajā ziemā piekusušu, šai dienā it kā palaida atpūtā. Vakarā uguni vairs nededza, bet pirmo reizi pavakariņoja ar saules gaismu. Var domāt, ka 25. marts sākotnēji bijusi mūsu senču Uguns diena.
Pavasara Māra ir viena no dienām, kad koki sajūt sāpes, tāpēc cirvi šai dienā necilāja. Svētki šai dienā ābelēm. Tās izrotāja ar prievītēm. Linu laukus pieklāja ar linu krekliem, lai lini augtu griezdamies. Bērni steidza Māras rītā lasīt skaidiņas, lai vasarā atrastu daudz putnu perēklīšu. Jaunas meitas, gribēdamas skaistas būt, uzmeklēja strautu, kas tek pret rītiem, un tajā mazgājās.
Pavasara Māra ļāva nodarboties ar zīlēšanu. Māras nakti jaunām meitām esot jāguļ žagaru strēķī. Kurš nākot palīgā apgriezties uz otriem sāniem, tas būšot īstenais precinieks. Meitas varēja vērot arī mēslu čupu. Ja pie tās pirmais pienāca gailis, tad kā precībās braucēju varēja gaidīt saimnieku. Ja pienāca žagata, tas nozīmēja precinieku skroderi, bet zvirbulis- kalpu, krēķis- krodzinieku. Ja pirmā pie mēslu gubas ieradās vista, tad meitai bija jāsamierinās ar Laimas lēmumu- vēl gadiņu pavadīt vecās meitās.
Kāds laiks ir Mārās, tāds pastāvēs vēl 40 dienas. Ja ragavas neapgāž deviņas dienas pirms Māras dienas, tad ar tām būs jābrauc vēl deviņas dienas pēc Māras.