Valsts prezidenta padomnieces Elīnas Egles privāto fotogrāfiju publicēšanai nav nekāda attaisnojuma. Tām nav sabiedriski nozīmīga satura, tā ka mediji, kuri par spīti Egles lūgumam fotogrāfijas nepublicēt tomēr tās publicēja, rīkojušies zemiski attiecībā pret cietušo. Turklāt netieši, taču nepārprotami pauduši necieņu arī pret saviem lasītājiem, kuriem nu būtu jāsaprot un ir jārēķinās, ka arī viņu privātās dzīves visprivātākās lietas netiktu respektētas.
Egle pieļauj, ka šīs fotogrāfijas varētu būt nozagtas no viņas e-pasta. Policija ir sākusi izmeklēšanu.
Policija turpina izmeklēt arī citu e-pasta zādzību. Pērn novembrī portāls Kompromat.lv sāka publicēt Rīgas mēra un Saskaņas centra līdera Nila Ušakova elektronisko saraksti, par ko Ušakovs arī vērsās policijā. Viņš nešaubās, ka viņa e-pasts ir uzlauzts, proti, nozagts.
Tādā ziņā abi gadījumi ir līdzīgi — abos korespondence iegūta nelikumīgi. Taču tas tad arī ir vienīgais abiem kopīgais. Dēvēt Ušakova saraksti par privātu nevar, kaut arī tā nebija domāta publicēšanai un tās nonākšana atklātībā viņam ir nepatīkama.
Bez kaklasaites
Ušakovs ir vēlēts politiķis, tāpēc viņa privātuma lauciņš jau pēc definīcijas ir mazāks un tā robežas caurspīdīgākas nekā citiem. Turklāt publicētajās vēstulēs nav itin nekā par viņa privāto dzīvi. (Ja vien neuzskata par privātu Ušakova bez aiztures lietoto tā dēvēto necenzēto leksiku; taču to viņš ir lietojis arī publiski, amata pienākumus pildot — Rīgas domes sēdē, kad bija iedomājies, ka mikrofons ir izslēgts.) Toties tajās pilnā mērā atklājas viņa un viņa vadītās partijas cinisms un, iespējams, arī likuma apzināta pārkāpšana, vismaz partijas naudas lietās.
Ušakovs policijai apgalvo, ka daļā no publicētajām vēstulēm saturs esot viltots. Tiesa, neprecizē, kurā daļā un kāds tieši saturs, droši vien kopā ar advokātiem to vēl lemj. Tomēr publicētās vēstules (portāla redaktors apgalvo, ka viņa rīcībā esot daudz vēl nepublicētu) paver tik plašu politiskās krāpšanās ainu, ka diezin vai to var būtiski mainīt atsevišķu daļu atzīšana par neīstām. Šī korespondence nevis atklāj kādus atsevišķus šokējošus, politiķim nepiedienīgus gadījumus, bet gan parāda līdz rutīnai izkoptu ikdienas praksi jeb, ja vēlaties, Saskaņas centra un tā vadītāja īsto, vēlētājiem slēpto politisko dzīvi.
Patiesībā jau šī sarakste nevis atklāj, bet gan apstiprina it kā plaši zināmo un arī līdz šim teju ikdienišķi runāto — ka SC ir Kremļa veidots, finansēts un citādi atbalstīts politisks projekts, kas Latvijas sabiedrībai melo, ka pārstāvot tikai savu vēlētāju intereses. Ušakova sarakste to pamato nevis ar kādu atsevišķu dažādi skaidrojamu faktu, bet gan «pa visu laukumu» un ar partijas vadītāja ikdienas rīcību. Tas redzams gan sarakstē ar Krievijas vēstniecību par partijas priekšvēlēšanu stratēģiju un konkrētu pasākumu izmaksām, gan Krievijas valsts varas kontrolētajā Pirmajā Baltijas kanālā rādāmo sižetu skrupulozā saskaņošanā. Līdztekus atklājas arī, iespējams, partijas «melnās kases» turēšana patieso ieņēmumu un izdevumu slēpšanai.
Ušakovs vēstulēs Krievijas vēstniekam skaidro jaunākās izmaiņas Latvijas likumdošanā, piemēram, par valsts valodas lietošanu. Bet vēstniecības kultūras sakaru padomniekam Aleksandram Hapilovam, kuram 2009.gadā Latvijas valsts varas iestādes nepagarināja darba atļauju (viens no veidiem, kā izdabūt no valsts diplomātiski piesegtu spiegu), 2008.gadā sūtīja gan sīku gaidāmo Eiropas Parlamenta un pašvaldību vēlēšanu situācijas analīzi un klāstīja, viņaprāt, labāko SC priekšvēlēšanu stratēģiju, gan arī detalizētas politisku pasākumu izmaksu tāmes. Un pat tiktāl, ka vēstniecības darbinieks Oļegs Marčenko caur Saeimas deputātu Nikolaju Kabanovu bija sūtījis Ušakovam tekstu ar norādījumu, ka tas glīti jānoformē kā Ušakova vēstule Krievijas vēstniekam Aleksandram Vešņakovam.
Bet 2008.gada novembrī Ušakovs vēstulē otram SC līderim Jānim Urbanovičam atgādina, ka 2006.gada Saeimas vēlēšanu kampaņai partija iztērējusi 1,5 miljonus latu (oficiāli SC bija deklarējis 200 tūkstošu latu tēriņus), un lēš, ka 2009.gada pašvaldību vēlēšanām (kā vēstulē atklāti teikts — gan oficiālajai, gan slēptajai reklāmas kampaņai) būs nepieciešami 4,5 miljoni. Oficiāli pēc tam tika deklarēti 326 tūkstošu latu tēriņi.
Kāda ķermeņa daļa ir Ušakovs?
Visskaidrāk saites ar Maskavu un manipulācijas ar vēlētājiem parāda Ušakova plašā sarakste ar Pirmā Baltijas kanāla ziņu redaktoriem. Kaut gan viņa pastāvīgā rēgošanās šīs televīzijas ziņu raidījumos pirms pašvaldību vēlēšanām 2009.gadā nelika šaubīties, kurš ir Maskavas favorīts, sadarbības saskaņošanas pakāpe krietni pārspēj līdz šim pieredzēto politiķu un mediju attiecībās. Ušakovs sūta televīzijas ziņu veidotājiem katrā nedēļā atspoguļojamo viņa un partijas aktivitāšu sarakstu, apspriež ar viņiem konkrētu sižetu detaļas, bet pretī saņem gatavus sižetu aprakstus ar žurnālistu runāto un rādīto. (Tieši šo publicētās korespondences daļu būs visgrūtāk uzdot par viltotu — televīzijā rādītie sižeti, jādomā, precīzi atbilda vēstulēs apspriestajiem.)
Faktiski Ušakovs šajā sarakstē ar televīziju izpaužas kā par sevi veidoto ziņu režisors, kas dod norādījumus izpildītājiem, ko, kad un kā uzražot. (To tikai uzsver atsevišķie gadījumi, kad PBK ziņu direktore viņam iebilst — piemēram, aizrāda, ka varbūt nebūtu īstais brīdis taisīt interviju, kā viņš to vēlas, un tā vietā labāk jāveido aprakstošs sižets par viņa kārtējo publisko aktivitāti; Ušakovs piekrīt.)
Tomēr divi it kā pašsaprotami vērtējumi šajā sarakstes daļā redzamajam būtu neprecīzi — ka, pirmkārt, šīs televīzijas žurnālisti ir caur un cauri pārdevušies vienam politiskam spēkam, bet, otrkārt, ka Ušakovs viņus kontrolē un diktē viņiem noteikumus.
Tā nav. Varbūt Tatjana Ždanoka varētu vislabāk pastāstīt, kā piepeši vienā dienā var beigties gan it kā vara pār PBK un citiem sev pirmīt tik bezgala draudzīgajiem un paklausīgajiem ziņu un interviju taisītājiem, gan arī nauda. Ar viņu tā notika pirms Saeimas vēlēšanām 2006.gadā, jo bija tapis Maskavas polittehnologu izlolotais «mērenais» Saskaņas centrs, un viņas radikālais PCTVL bija jāizolē, lai neatņem tam balsis.
Tāpēc Ušakova un PBK sarakste faktiski rāda divu vasaļu jeb vienlīdz nebrīvu Maskavas pilnvaroto attiecības. Ne jau Ušakovs izlēma, ka viņš nu komandēs PBK ziņu taisītājus, bet tie arī ne jau no sava prāta viņam klausīja līdz pat sīkumiem. (Tāpat kā ne jau Ušakovs pats necik sen izlēma sagraut vairākus gadus rūpīgi kopto latviešiem pieņemama krievu politiķa tēlu un parakstīties par valodas referendumu.)
Tāpēc šī Ušakova sarakstes daļa pat pārliecinošāk nekā Krievijas vēstniecībai sūtītās izdevumu tāmes, atskaites par rīkotajiem pasākumiem un turpmākās stratēģijas un taktikas plāni parāda SC kā Krievijas valsts varas atvasinājumu Latvijā. Ja kādam nepatīk apzīmējums «Maskavas roka», var likt vietā citu ķermeņa daļu. Ušakova korespondencē tā parādās bezkaunīgi plika tik un tā.