Mūžīgais disidents — Ilmārs Ančāns

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Ilmārs Ančāns

"Jūrmalgeitas" inspiratoru Ilmāru Ančānu vietējie uzskata par "dīvainīti", kurš nekad netur muti aiz atslēgas un jau sen izpauž vietvaras politiskās virtuves aizkulises.

"Viņš ir "baigais neformālis", vienmēr bijis opozīcijā — vienalga pret ko, bet opozīcijā. Viņš "izvelk" ārā visādus skandālus un izstāsta visu, kas notiek Jūrmalas Domē. Ja vajag kaut ko sīkāk uzzināt, kas notiek kūrortpilsētā, paprasiet tikai Ančānam," tā Ilmāru Ančānu raksturo kāda Jūrmalas Domei tuva stāvoša persona. Ja pilsētas Domes sēdēs vai kuluāros politiķi ir vienojošies kaut ko pilnībā neatklāt vai noklusēt, tad uz Ančānu šāda vienošanās neattiecas, jo deputāts uzskata — valstī valda demokrātija un par to, kas notiek varas gaiteņos, jāzina visiem.

Tomēr par to, ko vajadzētu paust publiski un ko ne, Ančāns noskaidro ne tikai domes gaiteņos, bet arī, domājams, savas, tagad rūpīgi apsargātās, privātmājas viesistabā Bulduros. Domājams, ka tur biežs viesis ir vēl kāds Jūrmalas Domes deputāts — kūrortpilsētas domes priekšsēdētājas pirmais vietnieks Aigars Tampe, kurš vienlaikus ir arī Ančāna māsasdēls. Lai arī Tampe domē ievēlēts no TB/LNNK saraksta, ir maz ticams, ka onkuļa un krustdēla radniecīgās saites būtu pārrāvis 1992. gadā LNNK pieņemtais lēmums Ančānu izslēgt no organizācijas rindām. Toreiz tieši Ančāns izraisīja LNNK šķelšanos. Ančāns bija pret organizācijā valdošo "skaldi un valdi" politiku. Viņš publiski pauda viedokli, ka LNNK nevalda demokrātija. Ančāns pats teic, ka viņu no LNNK izmeta tieši šā iemesla dēļ.

Pašlaik Ančānam par sastrādātajiem "grēkiem" neviens pārmetumus neizsaka un atentātus nerīko. Tā vismaz viņš pats apgalvo. To paveikt arī nemaz tik viegli nav, jo Ančānu gandrīz gadu pavada apsardze. To politiķim piestiprināja pagājušā gada martā, kad viņš nāca klajā ar skandalozajiem paziņojumiem par kukuļdošanu Jūrmalas mēra vēlēšanu sakarā. "Apsargā ne tikai mani, bet arī bērnus. Uz skolu un dažādām nodarbībām viņi tiek vesti apsargu pavadībā," Nedēļai atzīst Ančāns.

Dzīvot "kā ierakumos" Ančāns jau ir iemācījies sen. Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigās ar nodomu emigrēt uz Rietumiem viņš ielauzās gan ASV vēstniecībā Maskavā, gan mēģināja pārpeldēt Melno jūru no Batumi uz Turciju. Kā iemeslu pamest Latviju Ančāns min kādreizējā Latvijas kompartijas vadītāja Borisa Pugo dusmas, kurš jūrmalnieku apsūdzēja valsts apvērsuma rīkošanā. Bēgšanas plāns tomēr neizdevās. Čekisti viņu ieslodzīja psihiatriskajā klīnikā. Brīnumainā kārtā viņam izdevās palikt sveikam un veselam, piedzīvot valsts neatkarības atjaunošanu un pirms vairāk nekā desmit gadiem, pēc izslēgšanas no LNNK, nodibināt nacionālpatriotisku partiju Mūsu zeme, no kuras saraksta Ančāns arī kandidējis gan Saeimas, gan pašvaldības vēlēšanās.

Ančāns stāsta, ka izdzīvot un izvairīties no čekistu uzbrukumiem viņam palīdzējusi dzīves pieredze, ko savulaik ieguvis, PSRS attālajos rajonos apsargājot īpaši bīstamu recidīvistu nometnes. Viņš, kaut arī Maskavas Pirmajā medicīnas institūtā ieguvis medicīnas darbinieka profesiju, savulaik strādāja kriminālapsardzē un sargāja padomju valsts ienaidniekus, kuru sarakstos pēcāk tika ierakstīts arī pats.

    Uz augšu