Abreviatūras "WWW" ieviesējs Tims Bernerss-Lī savulaik uzsvēra, ka interneta pastāvēšanas jēga ir kļūt par globālu un visaptverošu, ikvienam pieejamu zināšanu bāzi. Cik lielā mērā šobrīd piepildījies šis apgalvojums?
Interneta enciklopēdiju demokrātiskais "gars" (16)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Bezmaksas informācijas apmaiņa internetā parasti tiek saistīta ar tā dēvēto GNU GPL (General Public License) licenci. To 1988. gadā izveidoja Ričards Stolmens, strādājot pie operētājsistēmas Linux programmnodrošinājuma. GNU GPL paredz, ka šādi licencētu programmu kodi ir brīvi pieejami ikvienam interesentam, tāpat tos iespējams izmantot un mainīt pēc sirds patikas, ar nosacījumu, ka arī darba galarezultāts tālāk tiek izplatīts, balstoties uz GNU GPL.
Uz GNU GPL vai pareizāk — uz nedaudz vēlāk no tās atvasinātās GNU FDL (Free Documentation License) īpašas licences "brīvajiem dokumentiem" balstās arī zināmākā un nenoliedzami populārākā no internetā atrodamajām bezmaksas enciklopēdijām Vikipēdija (Wikipedia).
Havajiešu "inspirētā" Vikipēdija
Vārds "wiki" (jeb pareizāk wiki—wiki) havajiešu valodā nozīmē "ātri", un šādi vietējie iedzīvotāji dēvē satiksmes autobusus. 1995. gadā pēc Havaju salās pavadīta atvaļinājuma Portlendas (ASV) programmētājs Hovards Kaningems izveidoja interneta mājaslapu, kurā ikviens interesents varēja ievietot savu programmu kodus, bet visi lapas apmeklētāji — papildināt vai pārveidot ievietoto informāciju. Pēdējā bija atbilstoši klasificēta, ātri pieejama un uzlabojama, tāpēc Kaningems, atceroties Havaju salas, nosauca sava darba pamatprincipus par wiki tehnoloģiju.
Vairākus gadus wiki projekti tika izmantoti datorprogrammu kolektīvai izstrādei vai dažādu zinātnisko projektu īstenošanai, paralēli uzlabojot arī pašu wiki tehnoloģiju. Visbeidzot šīs tehnoloģijas panākumi nonāca arī enciklopēdistu uzmanības lokā. Vikipēdijas pati pirmā — angliskā — versija atklātībā parādījās 2001. gada 15. janvārī, jo diviem citiem amerikāņiem — interneta uzņēmējam Džimijam Veilsam un filozofijas zinātņu doktoram Larijam Sengeram — bija radusies ideja uz wiki tehnoloģiju bāzes izveidot ikvienam brīvi pieejamu un rediģējamu bezmaksas interneta enciklopēdiju. Tekstus sākotnēji veidoja Sengers, bet Veilss meklēja finansējumu. Tomēr vienprātības abu dibinātāju vidū nebija, un Sengers Vikipēdiju drīz pameta, savukārt Veilss nodibināja bezpeļņas organizāciju Wikimedia Foundation Inc., kas ne tikai turpināja Vikipēdijas veidošanu, bet sāka īstenot vēl citus wiki projektus — Vikivārdnīcu, Vikijaunumus utt.
2004. gadā Veilsam bija jālūdz ziedojumi, lai wiki projektus noturētu pie dzīvības, taču atsaucība izrādījās tik liela, ka šobrīd fonds vai, pareizāk sakot, Džimijs Veilss var turpināt attīstīt aizvien jaunas uz wiki tehnoloģijām balstītas idejas. Viena no tādām ir Vikipēdijas pamatā esošās programmatūras bezmaksas izplatīšana. Oficiāli tiek apgalvots, ka tā ir īpaša MediaWiki tehnoloģija, lai gan realitātē tā ir tikpat īpaša kā daudzu interneta mājaslapu pamatā esošās programmas — ar atšķirību, ka lapu saturu atļauts rediģēt jebkuram. Taču, tā kā programma tiek izplatīta bez maksas un izmantojama dažādu wiki projektu īstenošanai, tā nosaukta par MediaWiki tehnoloģiju, samainot vietām vārda Wikimedia (fonds) daļas.
Raksti 250 valodās
Ir divas lietas, ko Vikipēdijā publicēt nedrīkst, — reklāmu un informāciju, uz kuru attiecas autortiesības. Tāpēc ievietojamie teksti, fotoattēli un skaņu faili (Vikipēdija ir multimediju enciklopēdija) to ievietotājiem vai nu jārada pašiem, vai arī rūpīgi jāatlasa no avotiem, kuri atļāvuši informācijas bezmaksas izplatīšanu. Pie šādiem avotiem, piemēram, pieder dokumenti, kas tiek izplatīti, izmantojot jau pieminēto GNU FDL. Tāpat lielu daļu materiālu veido darbi, kas ir sabiedrības īpašums (public domain). Grāmatas un citi materiāli par sabiedrības īpašumu kļūst pēc tam, kad beidzies uz tiem attiecināmo autortiesību darbības laiks, tāpēc vikipēdisti plaši izmanto šos avotus. Izplatīta ir arī Vikipēdijā jau esošo rakstu tulkošana no vienas valodas uz citu.
Pašlaik Vikipēdijas pamatvalodas — angļu — versijā ir 1,6 miljoni rakstu. Salīdzinājumam: slavenajā enciklopēdijā Britannica ir 120 tūkstoši rakstu, bet Lielajā padomju enciklopēdijā — ap 100 tūkstošiem. Otra plašākā Vikipēdijas versija ir vācu valodā — 521 000 rakstu, seko franču valodā ar 420 000, poļu — ar 332 000 un japāņu valodā ar 310 000 rakstu. (Ļoti ticams, ka šobrīd šie rādītāji jau ir pieauguši.) Kaut viens raksts Vikipēdijā publicēts kopumā 250 valodās, no kurām daudzas ir ļoti eksotiskas. Vairāk par 100 000 rakstu šobrīd ir 12 Vikipēdijas versijās — bez jau pieminētajām arī nīderlandiešu, itāļu, portugāļu, zviedru, spāņu, krievu un ķīniešu. Turpat pie 100 000 rakstu sliekšņa atrodas somu un norvēģu versijas, bet 15. vietu reitingā ieņem mākslīgā valoda esperanto — šajā Vikipēdijas versijā tapis jau 65 000 materiālu.
Šā raksta tapšanas brīdī Vikipēdijas latviskajā variantā bija vairāk par 7700, igauņu — 29 000, bet lietuviešu — 38 000 materiālu. Latviskās Vikipēdijas šābrīža situāciju raksturo arī brīvprātīgo enciklopēdijas administratoru skaits: latviešu versijai ir septiņi administratori, kamēr igauņiem — 25, bet lietuviešiem — 19.
Protestē pret neakadēmiskumu
Viens no galvenajiem argumentiem pret wiki projektiem skan, ka ikviens var bez piepūles sabojāt labu un pareizu informāciju. (Šāda rīcība tiek dēvēta par vandalismu.) Tas gan iespējams tikai uz īsu brīdi, jo Vikipēdiju uzrauga tūkstošiem brīvprātīgo administratoru, kurus programma informē par visām sadaļām, kurās veiktas izmaiņas, un, ja tās ir nevēlamas, tiek atjaunota iepriekšējā informācija.
Vikipēdijas programma tāpat fiksē visu to datoru, no kuriem izdarīti labojumi, IP adreses, un, ja "labotāji" kļūst īpaši nekaunīgi, tos viegli iespējams nobloķēt. Tā pirms pusotra gada Vikipēdijas administratori bija spiesti vispirms bloķēt, bet pēc tam arī atbloķēt ASV Senāta un Kongresa datoru IP adreses, jo atklājās, ka daudzi šo iestāžu darbinieki, ieskaitot senatorus, centīgi spodrinājuši savas biogrāfijas Vikipēdijā.
Vairumam akadēmisko aprindu pārstāvju arī ir iebildumi pret to, ka Vikipēdijā ievietotie materiāli bieži neatbilst akadēmiskajiem standartiem un netiek akadēmiski pārbaudīti. Šā paša iemesla dēļ daļa zinātnieku iebilst pret Vikipēdijas anarhistisko būtību — ka rakstus enciklopēdijā var publicēt ikviens interesents. Enciklopēdijas aizstāvji savukārt uzsver, ka materiālu nodošana speciālistu pārbaudei nav iespējama gan Vikipēdijas būtības dēļ, gan tāpēc, ka tas daudzkārt palēninātu tās straujo attīstību.
Diemžēl, tieši protestējot pret enciklopēdijas it kā zemo akadēmisko līmeni, Vikipēdiju jau 2002. gadā pameta viens no tās dibinātājiem Larijs Sengers. Lai arī mēļo, ka viņš no projekta aizgājis, nespējot samierināties ar faktu, ka viņa bijušais domubiedrs Veilss kā finansētājs uzskata sevi par vienīgo Vikipēdijas izveidotāju, pats Sengers vairākkārt uzsvēris, ka viņa galvenie iebildumi bijuši akadēmiska rakstura. 2005. gada sākumā Sengers atvēra jaunu interneta enciklopēdiju — Digitālais Visums (Digital Universe), kur atšķirībā no Vikipēdijas tiek publicēti tikai ekspertu raksti. Lai taptu www.digitaluniverse.net, Sengers izveidoja fondu, kam vēl līdz enciklopēdijas atvēršanai tika saziedoti 10 miljoni dolāru.
Daudzpusīgais Google
Kā redzams no Digitālā Visuma piemēra, Vikipēdija ir pati zināmākā, taču nebūt ne vienīgā bezmaksas enciklopēdija tīklā. Arī vēl pirms tās kopš 2000. gada marta tīklā pastāvēja Veilsa un Sengera veidota cita bezmaksas enciklopēdija Nupedia, kuras rakstus gan veidoja tikai nozaru speciālisti. Tomēr Nupedia (kas nebija balstīta uz wiki tehnoloģiju) beidza pastāvēt 2003. gada septembrī — zemās intereses un finanšu trūkuma dēļ. Turklāt galveno uzmanību Nupedia veidotāji veltīja Vikipēdijai.
Teorētiski arī visu internetu var uzskatīt par milzīgu enciklopēdiju — tajā iespējams atrast informāciju par jebkuru tēmu. Tomēr, salīdzinot ar enciklopēdijām, šī informācija ir praktiski neklasificēta un galvenokārt atspoguļo nevis objektīvu realitāti, bet gan rakstu autoru personisko viedokli. Tieši ar interneta lietotāju vēlmi un bieži arī nepieciešamību gūt pieeju iespējami lielākam daudzumam strukturizētas informācijas ir izskaidrojami interneta meklēšanas sistēmu, jo īpaši šīs nozares līdera Google, panākumi. Google jau darbības sākumā izvirzīja par savu mērķi uzkrāt kompānijas datu bāzēs maksimālu daudzumu visdažādākās informācijas. Tajā pašā laikā Google meklētājs neapgrūtina interneta lietotājus ar uzbāzīgām reklāmām vai raibu dizainu, un tā popularitāte ir tikai likumsakarīgs kompānijas politikas rezultāts.
Google arī neapstājās pie vienkāršas mājaslapu indeksācijas (satura pārbaudes), bet turpināja attīstīt ideju, sākot pakļaut indeksācijai citus avotus. Piemēram, tā meklētājs indeksē ASV televīzijas kanālu programmu saturu, bet projekts Google Maps piedāvā ikvienam interneta lietotājam bez maksas iepazīties ar jebkura pasaules nostūra ģeogrāfiskajām kartēm vai satelītuzņēmumiem no kosmosa. Google izveidotā programmatūra arī piedāvā efektīvu informācijas meklēšanu uz personiskajiem datoriem, un šīs jomas līdera panākumi līdzīgi liek rīkoties arī pārējiem interneta meklētājiem. Rezultātā informācijas meklēšana un atrašana ir kļuvusi ļoti vienkārša, gan atstājot pašu lietotāju ziņā objektivitātes problēmu.
Cīnīsies ar akadēmisko noslēgtību
Savukārt, kas attiecas uz akadēmiski objektīvu informāciju, tad, lai arī interneta sākums meklējams ASV universitātēs, ar enciklopēdisku datu bāzu veidošanu akadēmiskās aprindas nekad nav steigušās nedz ASV, nedz pārējā pasaulē, šajā ziņā tālu atpaliekot no anarhistiski noskaņotā interneta. Akadēmiski pārbaudīti materiāli parasti lokalizēti universitāšu un zinātniski pētniecisko centru mājaslapās, turklāt vairākumā gadījumu tos lietot atļauts tikai "savējiem".
Google nolēmusi cīnīties arī ar šo problēmu. Kompānija izstrādājusi īpašu meklētāju University Search, kas meklē informāciju gan tikai ASV universitāšu mājaslapās, savukārt projektā Google Scholar izveidota visdažādāko zinātnisko publikāciju datu bāze. Tomēr visambiciozākais Google projekts ir pasaules vadošajās zinātniskajās bibliotēkās esošo grāmatu pārcelšana digitālā formātā. Par līdzdalību šajā projektā nekavējoties paziņoja Ņujorkas sabiedriskā, Hārvarda, Stenforda un Mičiganas universitāšu ASV, kā arī Kembridžas un Oksfordas universitāšu Lielbritānijā bibliotēkas, un projekta dalībnieku skaits turpina pieaugt.
Tajā pašā laikā Google rodas aizvien vairāk problēmu, kas saistītas ar autortiesībām. Uz lielu daļu bibliotēku — projekta dalībnieču — plauktos esošajām grāmatām ir attiecināma autortiesību likumdošana, tāpēc Google var izmantot tikai darbus, kuri jau kļuvuši par sabiedrības īpašumu vai kuru autori atļāvuši to izmantošanu, balstoties uz GNU, Creative Commons vai vēl kādu no līdzīgām licencēm.
Aicina eiropiešus veidot savu bibliotēku
Vēl viens sāpīgais punkts ir Google orientēšana galvenokārt uz ASV tirgu, kas nozīmē — kompānijas datu bāzes tiek veidotas angļu valodā. Google kā privātai kompānijai neviens arī nevar piespiest digitalizēt, piemēram, Francijas Nacionālās bibliotēkas materiālus, kuras vadība vairākkārt asi protestējusi pret kompānijas rīcību, kura, pēc franču domām, uzspiežot pasaulei angloamerikāņu kultūru un pasaules redzējumu.
Franču aizsāktā ideja ir radusi turpinājumu Eiropas Savienības (ES) līmenī, jo 2005. gadā sešas ES valstis aicināja apvienot zem viena karoga visus Eiropā pastāvošos līdzīga rakstura centienus un veidot vienotu Eiropas valstu interneta bibliotēku, kurā tiktu ievietoti tieši Eiropas publisko bibliotēku digitalizēti materiāli.
Oficiāli šis aicinājums guva ES vadības atbalstu, taču vismaz pagaidām par projektu nekas vairāk nav dzirdēts. Iespējams, oficiālais birokrātiskais mehānisms darbojas daudzkārt lēnāk, nekā to dara dinamiska privātā interneta kompānija. Taču jebkurā gadījumā vienotas ES daudzvalodīgas interneta bibliotēkas izveide būtu pirmais šāda mēroga valstiski virzīts projekts, jo arī nevienā citā no interneta lielvalstīm bez ASV — Krievijā, Japānā vai Ķīnā — valstiskā līmenī šādi projekti nepastāv, visu iniciatīvu atvēlot entuziastiem.
Pagājušajā gadā arī Latvijas Nacionālā bibliotēka ir sākusi darbu pie vienotas Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas veidošanas, un tiek solīts, ka 2007. gada beigās lasītāji jau varēs piekļūt jaunajam digitālās bibliotēkas portālam. Līdz šim mūsu valstī šajā jomā īstenoti tikai daži savstarpēji nesaistīti pilotprojekti. Tiesa, digitalizējamo materiālu skaits ir ļoti liels, attieksme pret e—lietām Latvijā valstiskā līmenī ir zem katras kritikas, tāpēc daudz lielākas cerības tomēr vajadzētu saistīt ar visas ES ieinteresētību (un finansējumu) šāda mēroga projekta īstenošanai.