Ķeizargrieziens pilsētvidei?

Kas ir šie nu jau gandrīz ikdienišķie pierastie elementi pilsētvidē – vien savdabīgs publisks pašizteikšanās veids? Varbūt tā ir māksla? Kāds ir tās mērķis – sociāls protests vai jauniešu grupējumu kodēta saziņa, viņu jūtu izpausme? Vai mūsu sabiedrība ir gatava pieņemt šo, daudzuprāt, no ārzemēm pārņemto izteiksmes veidu?

Viena no ielu kultūras sastāvdaļām – mūsdienu grafiti (ar aerosola krāsu radīti zīmējumi) – aizsākās ASV no mūzikas repa kultūras, kas kļuva populāra un sadalījās vairākos virzienos: hiphops, breiks, grafiti un tetovēšanas māksla. Grafiti vēstures aizsākums rodams 20. gadsimta sešdesmitajos gados Filadelfijā, kur tumšādaino amerikāņu grupējumi mazāk apgaismotās vietās uz namu ārsienām, paužot politiskos uzskatus, uzšņāpa spilgtus uzrakstus.

Drīz vien šādā veidā savu uzskatu paušana izvērtās Ņujorkas priekšpilsētā Bronksā. Viņi sevi dēvēja par writers – rakstītājiem. Šie ar pastāvošo kārtību neapmierinātie, zīmējot grafiti, iezīmēja savu teritoriju, radīja savu pasauli, pulcējot tajā domubiedrus. Uz žogiem, ēku ārsienām, vilcienu vagoniem, asfalta parādījās ne vien politiski, bet arī filozofiski saukļi, dzejas rindas, rupjības...

Māksla vai estētisks vandalisms

– Jebkurā intelektuāli augsti attīstītā sabiedrībā ir jābūt spēcīgai opozīcijai. Ja šī opozīcija ir inteliģenta, tad arī pozīcija ir attīstīta, – spriež gleznotājs Andris Vītoliņš. – Sociālismā grafiti aprobežojās tikai ar uzšņāptiem lamuvārdiem, tolaik galvenais bija paust savu protestu pret stagnātisko padomju režīmu, nevis zīmēt mākslinieciski izteiksmīgus darbus.

Latvijā par spilgtāko grafiti aizsācēju uzskata zīmētāju Krisu, kas 1985. gadā (toreiz Ogres kultūras nama dīdžejs, sešpadsmitgadnieks) kopā ar klasesbiedriem veidoja grafiti.

Ne jau katrs zīmējums, sauklis ir grafiti. Lai tas taptu kvalitatīvs, profesionāli izstrādāts, jāpatērē daudz resursu un sava laika. Gleznotājs Andris Vītoliņš, kurš 2005. gadā izveidoja radošo kustību U–25 (ideja – šajā intelektuālajā biedrībā uzņemt talantīgos līdz 25 gadu vecumam), uzskata: – Grafiti zīmētājus var iedalīt divās grupās – vieni ir amerikāņu tradīciju pārmantotāji. Viņi daudz iegūst no televīzijas, interneta. Kopē tēlus no ASV kultūras. Ielu mākslinieki cenšas iezīmēt savu teritoriju, pārspēt konkurentu – augstāk, spēcīgāk – ar izteiksmīgākiem, krāsainākiem tēliem. Parasti viņi to dara naktīs un grupā. Taču dažkārt zīmē arī dienā – apzināti riskējot.

Otrā grupā ir zīmētāji, kuri nekopē citu kultūru tēlus, viņi zīmē unikālus, savējo izjūtu radītus tēlus. Zīmējumu kvalitāte top attīstītā fantāzijā, iztēlē un pacietīgā darbā. Līdz ar to viņiem ir savs mākslinieciskais rokraksts. Latvijā tādi ir: Pal, galvenokārt zīmē Zolitūdē, Element – darbojas Liepājā, Kriss, Saim un citi.

Pasaulē grafiti ir atzīts mākslas virziens, daudzi zīmējumi pietuvināti klasiskajai tēlotājmākslai. 1972. gadā Ņujorkā notika pirmā vērienīgā grafiti izstāde, pēc tās tika rīkotas vēl daudzas citas. Sociālpolitiskās aktualitātes paraugs, kas pārtapa gleznieciskumā, ir arī Berlīnes mūra siena, kuras metaforiskie tēli, burtu stils "uzspridzināja" sabiedrisko domu. Taču pastāv arī uzskats, ka grafiti ir grūti novilkt robežu starp mākslu un vandalismu. Latvijā notiek spēcīga paaudžu nomaiņa un tāpēc ir arī krasāka attieksme pret šo ielas kultūras sastāvdaļu. Vairākas mākslas skolas norobežojas no grafiti, neļauj rīkot izstādes. Dažu mākslas darbu galeriju īpašnieki izvairās grafiti māksliniekiem sūtīt ielūgumus, jo bijuši gadījumi, kad, izstādes laikā iestiprinoties ar vīnu, pēcāk izvelk no somām krāsu baloniņus un sāk apzīmēt sienas...

Nav precīzi zināms, cik nelegālo ielu zīmētāju darbojas Latvijā, saprotamu iemeslu (līdzpilsoņu neiecietības, iespējamās sodīšanas) dēļ viņi nevēlas izpaust savus vārdus, uzvārdus. Tāpēc pieņem segvārdu. Šādu zīmētāju skaits lēšams no piecpadsmit līdz divdesmit.

Visvairāk ielu mākslinieku darbojas Rīgā, Liepājā (Karostā notikuši arī semināri), Jelgavā (rīkoti festivāli), Daugavpilī (tukšajos rūpnīcu korpusos uz sienām neliterārajās krievu frāzēs ieslēpts spēcīgs humors, asprātība), grafiti manīti arī Mālpilī, Valmierā, Grobiņā... Rīgā visvairāk apzīmēta Latgales priekšpilsēta. Visiespaidīgākā grafiti siena aplūkojama Ķengaragā pie bijušās fabrikas "Sarkanais kvadrāts". Ļoti augstu tapuši zīmējumi pie Gaisa tilta – uz bijušās rūpnīcas "Sarkanā zvaigzne" korpusu ārsienas, kur "zīmējas" Faro, Tase. Iepriekš pieminētie un Sēne ir iesaistījušies nelegālajā apvienībā "TDV crew", kuras biedri ar saviem zīmējumiem "uzbrūk" legālajiem grafiti māksliniekiem.

Kas draud par nelegālo izpausmes veidu – sienu apzīmēšanu?

Latvijā – administratīvais sods, kas ir diezgan niecīgs – visbiežāk brīdinājums, retos gadījumos naudas sods līdz Ls 50. Bet, piemēram, Austrijā, kā stāsta mākslinieks Andris Vītoliņš, pat divu gadu cietumsods. Tāpēc Vīnes centrā grafiti neredzēsiet, tie ir pārsvarā pilsētas nomalē.

Kā dzīvesveids

Ielu vizuālajā tēlā ir redzams ne tikai tradicionālais grafiti, parādās arī citās tehnikās veikti darbi. Piemēram, ar krāsu krītiņiem zīmēti taurenīši. Arvien biežāk – ar trafaretu un uzlīmju palīdzību radīti attēli – lācīši, zaķīši u. c. Viena no talantīgākajām māksliniecēm šajā tehnikā – Četrinieks – savus darbus darina ar rokām. Par viņu gleznotājs Andris Vītoliņš teic – strādā kā atomreaktors, ja viņa dzīvē satiks pareizos cilvēkus, mākslā tiks tālu.

Trafaretu māksliniekiem vēlais rudens, ziema ir sagatavju laiks – līdzīgi kā vecmāmiņām – ievārījumu sarūpēšana, lai vasarā spētu strādāt ar pilnu atdevi.

Stencilu mākslinieki, kuri uzzīmēto izgriež un tiražē kā uzlīmes, vienu un to pašu domu var izpaust neskaitāmos variantos. Visbiežāk tie ir asprātīgi, īsi izteikumi, kuri norāda uz sociālu vai politisku problēmu. Četrinieks par savu daiļradi teic: – Semestri mācoties Berlīnē, skatīju dažādu kultūru tēlus, taču tos nepārņēmu, radīju savējo – stilizēto, kas ir smieklīgs, viegli uztverams, ar to var izspēlēt visdažādākās situācijas. Mani tēli un teksti nav politiski, veicu tādu kā Rīgas emocionālo kultūrkartēšanu. Kāpēc mani spiež skatīties uz reklāmām, kuras pasūtītas par lielu naudu? Pilsētvide man ir kā atvērta, publiska galerija – brīvai izpausmei. Neprotestēju pret reklāmām, bet piedāvāju alternatīvu vizuālajai informācijai.

Ielu zīmētājiem ir sava domu un rīcības pasaule. Viņi svešus tajā neielaiž, ne kuram katram jaunpienācējam uzticas. Pārdaugavā dominē grupējums "ABC crew", centrā "TDV crew", kurš darbojas visilgāk. Mākslinieciskās idejas izdomā jau laikus un visbiežāk tās īsteno naktī, vāji apgaismotās vietās. Bieži darbojas trijatā, viens zīmē, otrs apgaismo, trešais novēro apkārtni, lai kāds viņus nepamanītu. Viņi strādā ātri, ir autori, kuri skici uzzīmējuši plaukstā – sērkociņkastītes lielumā. Ārtelpā apzīmē arī vecas automašīnas, ledusskapjus, televizorus... Viņiem ir svarīgi iezīmēt savu teritoriju, aptvert to plašāk. Turklāt notiek savdabīga cīņa – ja kāds pārzīmē pāri tavam zīmējumam, tad zini, ka tas nav pietiekami izstrādāts, tev jārespektē vecākie. Tie, kas zīmē tikai legāli, arī neesot īpaši cienīti, jo bieži izrādās, piemēram, ar sarežģītiem trīs dimensiju attēliem.

Ielu mākslā politiskās tēmas pārsvarā paustas stencilu tehnikā. Ielās darbojas arī akadēmiski izglītoti meistari. Visiem ir būtiski, lai viņu darbus atpazītu. Venēcijas biennālē bija izstādīts Kristiana Brektes darbs – obelisks – atgādinājums par zemūdenes "Kursk" bojāeju.

– Galvenokārt akcentēju tēmas: politika, sadzīve, sekss un nāve. Par pēdējo varbūt daudzi būs izbrīnīti, taču nāve ir tikpat būtiska dzīves sastāvdaļa kā piedzimšana. Rīt tevis var arī nebūt, dzīvo katru dienu kā pēdējo. Banāli, bet patiesi, – teic mākslinieks Kristians Brekte. Pašreiz viņš veidojot savdabīgus telpiskus darbus – uz spēļu zaldātiņiem spraužot mirušu dzīvnieku galvas.

Grafiti radies, lai būtu kaut kam pretstatā, opozīcijā, lai ietekmētu politisko, sociālo sistēmu. Tiklīdz grafiti ievieto mākslas galerijā, brīvība ir padarīta nebrīva, gluži kā noķert savvaļas zvēru un to ieslodzīt būrī. Taču interesanti, ka pēdējā laikā grafiti ir pasūtīti klubu, biroju, veikalu, kafejnīcu un pat privātmāju interjeru izveidei. Turklāt par to maksā pietiekami labi – vairākos simtos latu. Latvijā pieprasītākais un dārgākais grafiti meistars ir Kriss. Gleznotājs Andrejs Vītoliņš, kurš ar radošo kustību U–25 cenšas radīt iespējas jaunajiem talantiem attīstīties, teic:

– Latvijā izveidojusies situācija, ka viena daļa mākslinieku ir norobežojušies šaurā vidē no tiem, kurus var uzskatīt par klasiķiem. Starp viņiem nav dialoga. Ne vieni, ne otri nav ieguvēji. Drīz kopā ar dzejnieci Inesi Zanderi vairākās valodās izdosim mākslas grāmatu "Albums sīčiem", kurā līdzās slavenās Līgas Purmales, Rituma Ivanova un citu atzītu autoru darbiem būs arī grafiti. Lai bērni un viņu vecāki saprot, ka māksla ne vienmēr ir ierāmēta glezna, bet arī kaut kas citāds. Tā mākslas valoda, kuru skatām galerijās, bieži vien ir "iekonservējusies".

Lasīt ielu kā grāmatu

Esat jau pamanījuši, ka grafiti vai stencili ir pat iekļauti dažādu uzņēmumu reklāmās. Tas liecina, ka daļa sabiedrības šos mākslas veidus pieņēmusi kā pašsaprotamu zīmju valodu, filozofisko ideju kodu.

Visbiežāk ielu mākslinieki uzmanību pievērš nesakoptai videi – graustiem, nolaistiem industriāliem objektiem, vārtrūmēm, neiztīrītām miskastēm... Tur tad arī parādās krāsu taurenīši, zaķīši vai briedīši, bruņurupuči ar brieža ragiem… Pat smalkajā Alberta ielā, kur visbiežāk ārzemnieki iegriežas skatīt jūgendstila namus, var izlasīt: "Riga Sick City" (Rīga slima pilsēta). Šādā veidā zīmētāji pievērš gājēju uzmanību, viņuprāt, būtiskām sabiedrības problēmām, kā, piemēram, uzbāzīgajiem seksa pakalpojumiem. Netīra vide taču rada arī "netīras" attiecības. Vēlme protestēt var rasties jebkurā sabiedrībā un vienmēr, piemēram, no nepatikas pret karu Irākā līdz iemīļotās meitenes atteikumam. Bet saprotams arī cilvēku sašutums, ieraugot aprakstītas sabiedriskā transporta pieturvietas, apķēpātas transformatora būdas... To parasti dara tā dēvētie nelegālie tagotāji, kuri izstrādā savu zīmi vai parakstu un ar flomāsteru to "dragā" pa sienām, cenšoties iezīmēt lielāku teritoriju. Gleznotājs Andris Vītoliņš uzskata, ka viņu radītais nav māksla, tajā nav ne tēla, ne domas, līniju virtuozitātes... Viņu rīcībā nav pat drosmes – ja viņus pamana policija, flomāsteru var ātrāk noslēpt nekā krāsu baloniņu. Briesmīgi, ka tagotāji apķēpā tikko nokrāsotas ārsienas, dažu sekunžu laikā uzšņāpj svītras... Tas tiešām jāuzskata par vandalismu.

***

Ielu mākslā ir vairākas tehnikas: stencili (trafareti), stikeri (uzlīmes), posteri (plakāti) un citas. Grafiti formas: parakstu zīmējums (angliski – tag), izskatā nevīžīgs bumbuļveidīgs uzmetums (throw up), pilnkrāsu zīmējums (piece).

***

Pērn Rīgā Daugavas stadionā notika pirmais Baltijas grafiti čempionāts, Jelgavā – trešais starptautiskais grafiti mākslas festivāls. Tajā Baltijas mākslinieki veidoja lielformāta grafiti zīmējumu "Sadursme". Vairāku dienu simpozijā, lekcijās, diskusijās, izstādēs un radošajās darbnīcās piedalījās ne vien grafiti un stencila mākslinieki, bet arī mākslas iestāžu audzēkņi un citi interesenti.

Jelgavā grafiti mākslas festivāls aizsākās 2002. gadā, kad trīs jaunieši apgleznoja Jelgavas naftas bāzes sienu.

***

Viedokļi

Jānis Ziņģītis, J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas direktors: – Grafiti visbiežāk izdaiļo, pelēcību padara krāšņāku. Mūsu skolas audzēkņi apgleznoja kādas zemas ēkas ārsienu Rīgā – netālu no Teātra muzeja. Nav pieņemams, ja ielu māksla sabojā arhitektūras pieminekļus, ja tā ir neprofesionāla, dezorganizē vienoto mākslas kompozīciju – ir pretrunā ar sākotnējo mērķi.

Anita Sedliņa, mākslas zinātniece, grafiti pētniece: – Mākslas pasaulē grafiti ir visneaizsargātākā – to vienā mirklī var iznīcināt laika apstākļi, vandaļu roka vai amatpersonu rīkojumi. Vienlaikus tā ir arī vispieejamākā māksla ielās, un tā apskatāma jebkurā diennakts laikā. Grafiti radīti, izmantojot mākslinieku rakstītāju personiskos līdzekļus, absolūtā altruismā, rezultāts – dāvana pilsētai. No vienkārša "Es te biju" variējoties līdz komplicētiem zīmju un simbolu virknējumiem. Es aicinu sabiedrību nevērtēt grafiti pēc mīlas vai naida pierādījumu uzrakstiem tuneļos u. tml. – tehniski izstrādātākie un oriģinālākie darbi nav sastopami pašā pilsētas centrā. Tas, ar ko mēs sastopamies ik uz soļa (tag), nav viss, ko piedāvā latviešu ielas mākslas un grafiti aktīvisti, tā ir plaša un sazarota subkultūra, kas izpaužas pilsētvidē, sākot no aerosola zīmējumiem līdz instalācijām.