Tā dzīvo Miks Ozoliņš ar Ellu

Nebija izvēlīgi

Mikus un Elīna dzīvokli īrē. Lai gan sākumā Mikus gribējis sameklēt mājokli Āgenskalnā, jo tas ir viņa bērnības atmiņu rajons, tomēr beigu beigās abu kopīgā izvēle sliekusies par labu trīsistabu dzīvoklim Vecrīgā. "Kaut arī Āgenskalns man ir tuvs, tomēr gribējās kaut ko pavisam citu, nevis atgriezties tur, kur reiz jau esi dzīvojis. Tad nu caur paziņām izdevās atrast šo dzīvoklīti pašā Rīgas sirdī – Vecrīgā," stāsta Mikus.

Meklējot dzīvojamo platību, ne Mikum, ne Elīnai nav bijušas īpašas prasības un noteikumi, kādām vajadzētu izskatīties viņu pirmajām kopīgajām mājām. Īrētais mājoklis ir 75 kvadrātmetrus plašs, tajā ir trīs istabas: dzīvojamā istaba, guļamistaba, virtuve un vēl neliela telpa, kur salikt saimniecībā vajadzīgas lietas. "Pērn 31. decembrī biju tikko atgriezies no Amerikas. Septiņos vakarā kopā ar Elīnu ienācām šajā dzīvoklī, lai to apskatītu. Tepat abi arī apgūlāmies un aizmigām uz dīvāniņa. Pamodāmies tikai ap vienpadsmitiem. Gandrīz nogulējām jauno gadu. Tad nu skriešus skrējām pie mana drauga, lai paspētu kopā to sagaidīt."

No Amerikas nešķiras

Pati dzīvokļa saimniece šobrīd dzīvo Amerikā. Tā nu ir sanācis, ka Mikucis ar īsto dzīvokļa īpašnieci gandrīz vai apmainījušies dzīvesvietām, jo viņš pirms gada atgriezies no Amerikas, kur kādu laiku smēlies pieredzi kino jomā. Tā kā viņam esot ceļotāja dvēsele, bez liekām problēmām varot visu savu sadzīvi savietot divos lielos koferos un doties ceļā. Divus koferus, pilnus ar sev nepieciešamām lietām, Mikus paņēmis līdzi arī uz jauno dzīvesvietu. "Mana mamma dzīvo Amerikā un, kad viņa redz, kā es kravāju savus koferus, vienmēr pārmet: "Nu kam tev tas nepieciešams – visi tie daudzie žurnāli?!" Bet man šie žurnāli ir mīļi. Tāpat vienmēr ņemu līdzi arī savas grāmatas par kino un Holivudu. Man šķiet, ka atšķirībā no mums, latviešiem, amerikāņi ir naudīgāki cilvēki. Ja ir nauda, tad var meklēt arī interjera speciālistu un censties savu mājokli iekārtot gaumīgi. Amerikāņi savus mājokļus, manuprāt, prot iekārtot vienkāršāk, nekā mēs to darām. Mūsu cilvēki cenšas ar sev pieejamiem līdzekļiem visādi izskaistināt savu mājokli. Amerikā man ļoti patika, ka pirms Ziemassvētkiem cilvēki pagalmos liek figūras, kas apvītas ar svētku lampiņām. Skaisti izskatās, ka tāds izgaismots briedis stāv pagalma vidū," stāsta Mikus. Viņš arī dzīvojamā istabā pie sienām ir salīmējis savus mīļākos plakātus. Tiesa, Elīna sākumā par to esot bažījusies, jo domājusi, ka plakāti ar Losandželosas un Ņujorkas skatiem pie sienām neizskatīsies pārāk labi. "Būtu vismaz ierāmējis, bet nē - pielika tādus pašus. Mums mājās ir ļoti daudz visādu žurnālu. Es jau labprāt no tiem atbrīvotos, bet Mikus neļauj – viņam šie žurnāli ir svarīgi," saka Elīna un piebilst, ka uz jaunajām mājām viņa esot ņēmusi līdzi pārsvarā drēbes un dažas mīļlietiņas. "Ar laiku dzīvoklī sarodas tik daudz sīkumu! Ja sākumā telpas bija pustukšas, tad tagad viena istaba mums ir gluži kā noliktava – pilna ar visādiem sīkumiem."

Labi saglabājies iepriekšējais remonts

Kā jau daudziem Vecrīgas namiem, arī šajā dzīvoklī visām telpām ir augsti griesti. "Paši šeit neesam nomainījuši pat nevienu skrūvīti," teic Elīna. Cik viņiem esot zināms, pēdējo reizi dzīvoklis remontēts tika 1991. gadā, taču līdz pat šai dienai tas ir saglabājies ļoti labi, tāpēc jauns remonts vēl aizvien nav vajadzīgs. "Citi meistari varētu ņemt piemēru, kā ir jāveic remonts, lai pēc vairāk nekā desmit gadiem mājoklis izskatītos kā jauns," bilst Elīna un piemetina, ka savulaik viņa esot piedalījusies dzīvokļa remontēšanā kā palīdze. Šajā sakarā Mikucis piebilst: "Es labāk atdodu visu savu sūri grūti nopelnīto naudu, lai tikai manā vietā dzīvokli izremontē kāds cits. Dažs gan saka – nu kas tu par veci, ja nemāki naglu iedzīt vai skrūvīti ieskrūvēt. Māku es skrūvīti ieskrūvēt – nupat saviem spēkiem veļasmašīnu uzstādīju un pieslēdzu ūdensvadam, taču šādus darbiņus man vienkārši nepatīk darīt."

Kultūru sajaukums

Kad Elīna un Mikus pārcēlušies uz dzīvokli Vecrīgā, te viss sadzīvei nepieciešamais jau esot bijis, tajā skaitā arī mēbeles.

Dzīvokļa iekārtojumā ir krāsains dažādu kultūru sajaukums. Saimnieces atstātās ķīniešu vāzes un galda lampa, kumodīte Austrumu stilā, baroka laika grezns zvilnis un turpat līdzās moderns, askētisks, tumši sarkans ādas dīvāns un pie logiem krokoti aizkari, kas istabai piešķir svinīgumu. Lai iekārtojumu vēl papildinātu, Mikucis Elīnai uzdāvinājis suši trauku komplektu, kas tagad rotā virtuves galdu. "Kad tikko pārcēlāmies uz šejieni, dzīvoklī lielākoties dominēja Ķīnas noskaņa. Visas mēbeles un citas lietas dzīvokļa saimniece savulaik atveda no Amerikas. Ar laiku paši apaugām ar savām lietām un priekšmetiem, tāpēc tagad ir tāds stilu un kultūru sajaukums," saka Elīna.

Dzīvojamā istaba pilda arī darbistabas funkcijas – te Elīna ar Mikuci atraduši vietu arī sintezatoram. Bet guļamistaba ir īsta miera osta ar divvietīgu gultu, daudzām mīļlietiņām un rotaļīgiem gaismas ķermeņiem.

Par konkursā Muzikālā banka iegūto balvu – dāvanu karti 200 latu vērtībā no kāda mēbeļu salona – Elīna iegādājusies televizora galdiņu, žurnālu galdiņu un vēl arī brūnu, pūkainu gultas pārklāju. Mikucis smej: "Tobrīd, kad Elīna mūsu dzīvoklim iegādājās tās dažas mēbelītes, es sapratu, ka laikam jau mūsu attiecības patiešām ir nopietnas, ja jau parādās kopīpašums."

Saldā neatkarība "Jaunieši savus mitekļus lielākoties īrē. Tas, manuprāt, ir daudz, daudz patīkamāk nekā būt atkarīgam no vecākiem. Mēs savā dzīvoklītī jūtamies labi," atzīst Elīna.

Tā kā dzīvoklī mājo divas visnotaļ muzikālas dvēseles, tad gadās, ka dažreiz mūzika dzīvoklī vakaros skanot skaļāk, nekā tas ir atļauts. Tomēr līdz šim ar kaimiņiem nekādu strīdu un nesaprašanos neesot bijis. "Esmu dzīvojis dažādās trokšņainās vietās, arī virs bāra Hedonia, tāpēc pie skaļuma esmu pieradis, un Vecrīgā man nav par skaļu. Nesen mēs ar šīs mājas kaimiņiem sametāmies visi pa desmit latiem un ierīkojām durvis, kas ved tieši uz Kaļķu ielu. Tāpēc mums vairs nav obligāti jāiet caur tumšo pagalmu apkārt mājai."

Savs dzīvoklis būtu košāks

Sienu krāsām un materiālam, no kura izgatavots grīdas segums, Elīna nepievērš īpaši lielu uzmanību. Lai radītu mājīgu gaisotni, viņasprāt, daudz svarīgāki ir dažādi sīkumiņi, piemēram, ierāmētas fotogrāfijas. Neliela pašportretu un mīļu atmiņu izstāde ir ierīkota arī Elīnas un Mikus dzīvojamajā istabā. "Man pat uz dzimšanas dienu sadāvinātos ziedus ir ļoti žēl izmest, kur nu vēl fotogrāfijas. Esmu lasījusi gudrās grāmatās – lai justos labi, sev apkārt jāsaliek daudz mīļu lietu," uzsver Elīna un piebilst – viņai patīk tas, ka sienas dzīvoklī esot neitrālās krāsās, jo tumšie toņi Elīnu nogurdinot un traucējot koncentrēties.

Tā kā dzīvoklis tiek īrēts, Mikucis nav domājis par remontdarbu veikšanu. Taču, ja kādreiz būšot pašiem savs dzīvoklis, viņš to noteikti iekārtotu citādi nekā tagadējo dzīvojamo platību. "Tur noteikti būtu istaba, kurā vēl vairāk būtu kāds kinofilmu fīlings. Un košākas krāsas. Turklāt vēl vismaz vienai telpai vajadzētu būt plašai, jo plašums ļauj radoši un brīvi domāt. Taču arī detaļām un sīkumiem dzīvoklī vienmēr ir liela nozīme. Tie definē cilvēku kā personību."

Saimnieciski

Pienākumi mājās Elīnai un Mikum neesot sadalīti, tomēr traukus parasti mazgājot Mikus. "To darot, varu labi relaksēties. Ja vēl redzu pa virtuves logu, kā ārā snieg sniegs, tad, skanot labai mūzikai, varu mazgāt arī traukus."

Nesen Mikus esot uz darbu aiznesis savu ūdenspīpi, kas iepriekš atradusies mājās. Viņš smej – tad draugi pie viņiem esot ciemojušies biežāk, nekā nedēļā ir brīvdienas. Turklāt Elīna esot čakla saimniece, tāpēc vienmēr parūpējoties, lai viesiem būtu garda maltīte. "Man nesen bija dzimšanas diena. Vispirms ciemos atnāca mana ģimene. Elīna palīdzēja pagatavot cienastu. Viņa pagatavoja tik daudz, ka mani viesi nemaz nevarēja visu notiesāt. Zvanīju draugiem, lai brauc ciemos. Bet arī viņi nespēja visus ēdienus notiesāt," atceras Mikucis. Trešais ģimenē – Čikita

Pirmajā Elīnas un Mikus kopīgajā dzīvoklī ir vēl arī trešais iemītnieks – kucīte Čikita. Viņa nav pat gadu veca, toties ir bezgala paklausīga un mīļa. "Līdz šim man vēl nebija piederējis suns. Sākumā Čikita nokārtoja savas dabiskās vajadzības tepat istabā, bet drīz vien viņa iemācījās sagaidīt, kad mēs viņu izvedīsim ārā pastaigāties," stāsta Mikus, bet Elīna piebilst, ka Mikus tētim Mārim Ozoliņam mājdzīvnieka iegāde esot bijis liels pārsteigums, jo iepriekš dēls par suņiem nebija runājis ar lielu sajūsmu. Elīna un Mikus sarūpējuši Čikitai arī Ziemassvētku dāvanu – mīkstu auduma suņu būdu, adītu jaciņu un cepurīti.

"Tā kā esmu dzīvojusi arī privātmājā, tad skaidri zinu, kāpēc labāk izvēlos dzīvot dzīvoklī. Ja dzīvo mājā, tad ir jārēķinās, ka visai ģimenei cītīgi būs jāstrādā arī dārzā un daudz vairāk laika un darba jāvelta, lai māja izskatītos labi. Dzīvoklī ir daudz vienkāršāk. Ārpus istabas jāparūpējas tikai par to, lai kāpņu telpā būtu tīrība. Taču mēs vēl šā gada laikā ne reizi neesam uzkopuši kāpņu telpu. Kaut kā nav sanācis," paskaidro Elīna, turpretim Mikus skaidri zina, ka kādreiz gribētu dzīvot savrupmājā. "Ja man būs māja, es jau tagad zinu, kādu suni tad es gribētu – amerikāņu pitbulterjeru. Bet tagad vismīļākā ir mūsu pašu Čikita.