Vakara pasaciņa: Zilonis un pele

Zilā upe iztek no tās aizas, no kuras katru rītu lec saule. Saule visu dienu apspīd Pelēko kalnu. Vakarā tā, sasarkusi no šī darba, aizslēpjas aiz kalna atpūsties. Upē dzīvoja žiglās zivis, bet kalnā — mazās pelītes. Starp viņām no seniem laikiem bija labas kaimiņattiecības. Un viss būtu bijis labi, ja ne…

Reiz vasarā, kad saule kā vienmēr apsildīja Pelēko kalnu un apgaismoja Zilās upes iedzīvotāju smilšainās alas, pēkšņi uznāca spēcīgas lietusgāzes. Zilā upe uzplūda, putoja, mutuļoja un drīz applūdināja apkārtni. Virs ūdens palika tikai Pelēkā kalna virsotne.

Pārbijušās peles uzrāpās Pelēkā kalna virsotnē. Ar šausmām viņas skatījās uz trakojošo upi. Bet ūdens cēlās arvien augstāk un augstāk, apdraudēdams Pelēkā kalna iedzīvotājus. Kaut kur nozuda žiglās zivis, virs Pelēkā kalna pārstāja lidot putni. Padevušās liktenim, peles gaidīja savu pēdējo stundiņu. Un, protams, aizietu bojā, ja ne…

Pie pārplūdušās upes pienāca zilonis, jo viņu jau no paša rīta mocīja slāpes. Peles ieraudzīja ziloni un sāka saukt viņu palīgā. Katrs zina ziloņa lielo labsirdību un neuzvaramo spēku. Zilonis pārbrida pār mutuļojošo upi un pastiepa pelēm savu snuķi. Kā pa kāpnēm uz ziloņa plato muguru pārvācās līdz nāvei pārbijušās Pelēkā kalna iedzīvotājas. Tiklīdz pēdējā pele paspēja uzrāpties savam glābējam uz muguras, ūdens pilnīgi applūdināja Pelēko kalnu.

Zilonis pārnesa peles uz sausu vietu, nesteigdamies padzērās un lēni devās uz mežu.

Pagāja daudz gadu. Reiz pievakarē tas pats zilonis atkal atnāca padzerties pie Zilās upes. Viņš jau bija vecs, nevarīgs un ar lielām pūlēm cilāja kājas. Zilonis piegāja pie krasta, nejauši viņam stāvajā kraujā paslīdēja kāja, un viņš nokrita. Viņam nebija vairs spēka. Tā milzenis būtu beidzis savu dzīvi, ja ne…

Tās pašas peles, kuras toreiz zilonis izglāba no drošas nāves, pamanīja nokritušo milzeni, un vesela armija devās viņam palīgā. Visu dienu un nakti tās raka zemi zem Ziloņa kājām. Kad visa stāvā nogāze bija norakta, zilonis atkal varēja piecelties kājās.