Paredzams, ka tuvākajā laikā par svinamu dienu oficiāli tiks atzīta Tēva diena, kas būtu katra septembra otrā svētdiena. Pirmo reizi ar ideju par Tēva dienas tradīcijas ieviešanu Latvijā bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainārs Baštiks nāca klajā pagājušajā gadā.
Tēvi, dēli un meitas (5)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Šī iecere izraisīja diezgan plašas diskusijas, daļai sabiedrības tomēr atzīstot, ka ģimeni veido divi līdzvērtīgi cilvēki - sieviete un vīrietis - un arī vīrieši un tēvi ir pelnījuši savu daļu atzinības un novērtējuma. Ar šiem svētkiem tikšot akcentēts atbildīgā, apzinīgā, vīrišķīgā vīrieša tēls, kas izdara savu izvēli, stingri pie tās turas un atbild par tās sekām visā savas dzīves garumā. "Dzirkstele" sarunājas ar trīs tēviem, par kuriem dzirdēts, ka viņi no sirds rūpējas par savām atvasītēm.
Mums ir tik superīga mamma!
Ralfu Rubeni (35 gadi) par tēti sauc 7 gadus vecais Niks un 12 gadus vecā Patrīcija. Ralfs atzīst, ka bērnu audzināšana ir patīkamas rūpes.
"Reizēm esmu labs, reizēm ne tik labs. Drīzāk esmu stingrs, varbūt pat nepamatoti stingrs. Bērniem ir paveicies, jo viņiem ir forša mamma. Ir augstāka instance, kas atceļ manus stingros lēmumus. Mana bardzība un labākie nodomi tādēļ reizēm ir vējā," smej Ralfs.
Bērnu audzināšana esot interesantas un patīkamas rūpes. Tas ir veids, kā sevi turpināt. Tie ir mīļākie cilvēki, kas nenovēršas, lai notiktu pats sliktākais. "Vislabākā ir kopā būšana. Braucam ar velosipēdiem. Ar dēlu mētājam "lidojošo šķīvīti". Rādu arī savas mūzikas lietas, cik daudz tas viņu interesē," stāsta Ralfs. Viņš atzīst, ka ar dēlu ir kopā bijis vairāk nekā ar meitu.
"Ar meitu iznāca dzīvoties mazāk, jo tad vēl biju jauns un dumjš. Prāts man atnāca ar dēla piedzimšanu. Varbūt tādēļ, ka piedalījos dzemdībās. Visiem tēviem to iesaku darīt. Man tad bija 28 gadi. Ir laiks, kad centies sevi apliecināt, un ir laiks, kad sajūti, ka ir ģimene. Man tas nāca vēlu, bet labi, ka atnāca, jo tās ir foršas sajūtas," saka Ralfs.
Viņš bērnos mēģina saskatīt sevi, piemēram, Niks izskatoties pēc viņa. "Es bērnībā esmu izskatījies pilnīgi tāds pats. Gājieni arī esot tādi paši, tā saka mana mamma. Patrīcijai ir laba sirds. Nu nezinu gan, vai tas ir no manis," smej mūziķis. Ar meitu Ralfs varot runāt kā ar lielu cilvēku. Ja viņš esot labs, arī viņa ir laba.
"Ar saviem bērniem es nepiepildu nerealizētos sapņus. Redzu, ka dēlam neinteresē mūzika, bet patīk sports. Tātad to arī atbalstu. Uz skolu braucu viņam pakaļ ar velosipēdu, tad reizē braucam mājās, un Niks grib atbraukt pirmais. Es arī viņam atļauju sevi uzvarēt," saka Ralfs. Viņš atzīst, ka daudzos brīžos viņš viens netiktu galā, ja bērniem nebūtu tādas labas mammas. "Supermamma. Es nezinu, kur tādas vēl var atrast. Es taču pats vēl esmu bērns, tātad sievai Ivetai galā jātiek ar trīs bērniem," smejas Ralfs.
Viņš bieži sakot, ka pirmais bērns bija laimīgais gadījums, kas savienojis viņu un Ivetu. "Un es esmu visam, kam vien iespējams, par to pateicīgs. Sagaidījām arī otru bērniņu. Mums ir ideāla kombinācija. Es vēl gribētu kādu bērniņu. Sirdī jau vieta ir, bet kas būs gatavs uzņemties atkal rūpes? Lielākais smagums bērnu audzināšanā tāpat jāuzņemas uz sievietes pleciem. Jāatzīst gan arī viena patiesība, ka "bez mums jau nevar tik un tā"," ar dziesmas vārdiem nobeidz Ralfs.
Bērni mani pozitīvi mainījuši
Normundam Mazūram
(38 gadi) ir divi bērni: gadu vecais Kristofers Viljams un Evelīna Marisa, kurai pirmdien paliks četri gadi. Viņa atziņa ir vienkārša - bērni viņu pozitīvi mainījuši, likuši saprast, kas dzīvē ir svarīgs un nozīmīgs.
"Mans dzīves stils līdz ar bērniem ir pilnībā mainījies. Kāds biju agrāk, un kāds esmu tagad?! Iespējams, ka draugi vairs mani nepazīst. Agrāk man vienmēr viņiem atlika laiks. Tagad, kad beidzu darbus, esmu kopā ar bērniem. Esmu malā nolicis hobijus. Dzīvoju darbam un mājām, retu reizi dodos zvejā, par medībām nerunājot. Agrāk bija autosports un treniņi. Bērniem nav aukles. Tiekam galā paši, viens otru aizvietojot, arī vecvecāki palīdz. Abi ar sievu Jolantu strādājam," saka Normunds.
Abiem bērniem ir divi vārdi. Normunds smaidot saka, ka ar Jolantu vienkārši neesot varējuši sadalīt izvēlētos vārdus. "Meitai ieteicu vārdu Marisa. Es viņu saucu vai nu par Dūdu, vai Marisu. Kad uzzināju par Vecgulbenes baronesi Marisu, tad šis vārds ieguva vēl gaišāku un labāku noskaņu. Man pašam ir sava princesīte," saka Normunds.
Turklāt Evelīna Marisa ir ļoti līdzīga Normundam, tā sakot visi cilvēki. "Saka, ka arī darbībā viņa arī ir mana kopija. Kopē žestus un izteicienus. Kad paskatos bērnības bildes, tad pārliecinos, ka viņas vecumā es esmu bijis tieši tāds pats. Tas ir patīkami. Īpaši, ja ir teiciens, ka tēvam līdzīgās meitas un mātēm līdzīgie dēli esot laimīgi. Ko man vairāk vajag, kā bērnu laimi?" domā Normunds.
Dūda viņu saucot par tētulīti. Kad Normunds ejot uz darbu, bērni reizēm mēdzot raudāt, tādos brīžos viņš saprotot, cik bērniem viņa pietrūkstot.
"Neesmu pēris bērnus. Nezinu, vai tas ir labākais audzināšanas veids. Blēņu brīžos man nākas pateikt stingrāku vārdu, bet jau tad man paliek Dūdas žēl, kad viņa uzvelk lūpu," smaida Normunds.
Šoruden viņš pirmo reizi ar Dūdu devās sēņot. Normundam gan nācies vairāk Dūdu nēsāt klēpī, bet mājās tomēr abi atgriezušies ar sēnēm.
"Abi bērni ir vienlīdz mīļi. Varbūt ar Dūdu esmu kopā vairāk tādēļ, ka viņa ir pirmā, ka esmu bijis klāt dzemdībās. Prieks, ka man arī ir puika. Nemainītu es viņus ne pret ko. Bērni mani mainījuši, likuši domāt par citām vērtībām," piebilst Normunds.
Gribu būt tētis, kam visu var uzticēt
Vladislavam Locānam
(58 gadi) ir divi bērni - 16 gadus vecā Elīna un 11 gadus vecais Andris. Viņš ir arī audžutēvs Eduardam un Valdimārtam. Vladislavs lepojoties ar viņiem visiem četriem.
"Katrs savā jomā ir spēcīgs. Ir man patiešām labi bērni. Arī audžudēli tikai iepriecina. Es gan varbūt varēju būt labāks audžutēvs. Kā jau mācēju, tā viņus audzināju. Domāju, ka kaut kur jau kļūdas pieļāvu. Šķiet, ja laiku atgrieztu, es labāk viņus saprastu," saka Vladislavs.
Viņš piemin kādu Elīnas reizēm pateiktu joku: "Tu nemaz nesaproti, cik labi bērni tev ir". Vladislavam ir fiziķa izglītība, tādēļ viņš ar bērniem daudz kopīgi strādā un palīdz viņiem gūt zināšanas matemātikā un fizikā. "Pacietība man ir, lai es ar bērniem strādātu. Ja es būtu jaunāks, tad varbūt man tās trūktu. Pie vecuma palieku prātīgāks tēvs," smej Vladislavs.
Ar bērniem viņam neiznāk daudz laika būt kopā, jo viņiem ir skola, treniņi. Kopīgi ir vakari. "Man šķiet, ka esmu labs tētis, varbūt drusku par vecu. Visvairāk izjūtu to tad, kad gribas ar bērniem iesaistīties kārtīgās fiziskās aktivitātēs, piemēram, spēlēt futbolu," smej Vladislavs.
Viņš uzsver, ka jau mazs bērns ir cilvēks, viņam ir tikai mazāk informācijas. Viņam jāļauj justies kā cilvēkam, jādod informācija, jāļauj domāt un darboties. Vladislavs pie šiem principiem esot mēģinājis turēties un arī turas.
"Gribas palutināt, un tas arī ir jādara. Bērniem grūtā dzīve vēl priekšā un arī tagad ir grūti - skola līdz vēlai pēcpusdienai, treniņi. Viņi piekūst, un tad es viņus lutinu ar saldējumu un ar citiem saldumiem. Labi vārdi arī pareizi ir jāpasaka," atzīst Vladislavs.
Mājas šķiet klusas un tukšas, kad tajās nav bērnu. Labi, ka ir mobilie telefoni un ir viegli sazināties. Tajā pašā laikā Vladislavs saprot arī galveno dzīves atziņu.
"Bērni nav tikai man. Viņiem ir sava dzīve. Drīzāk varbūt tēvs un māte ir bērniem? Tētis, pie kura var iet, kad ir labi un arī grūti. Ir jau dažādas dzīves situācijas, bet es cenšos būt tāds, kam var visu uzticēt," saka Vladislavs.
Laiks iet ātri un ir nedaudz žēl, ka bērni izaug. "Bērni ir manas dzīves pamatvērtība. Es nevaru teikt kategorijās - laime vai dzīves uzdevums. Taču bez viņiem es nevaru," piebilst Vladislavs.