Kā pārbaudīt produktu svaigumu?

Gaļa

Jebkurā gadījumā veselīgāka ir jauna lopa gaļa, to viegli atšķirt pēc krāsas. Līdz 6 nedēļām veca lopiņa gaļa mēdz būt no gaiši rozā līdz gaiši sārtai, tauki ir blīvi. Līdz 2 gadu veca jaunlopa gaļa ir gaiši sarkana, tauki – gandrīz balti. Savukārt pieaugušu lopu (2-5 gadi) gaļa ir sulīga, maiga un sarkana. Ja dzīvnieks ticis kauts jau cienījamā vecumā (pēc 5 gadiem), gaļa ir tumši sarkana, bet tauki – dzelteni. Šāds raksturojums gan attiecas uz pieprasītāko - teļa/liellopa, cūkas vai aitas gaļu. Skaidrs, ka strausa gaļa būs tumša pat pavisam jaunam putnēnam, bet vistas gaļa sarkana būs ja nu vienīgi klīniskā gadījumā...

Svaigu kvalitatīvu gaļu klāj plāna bāli rozā vai bāli sarkana „garoziņa”, bet griezuma vietas ir elastīgas, blīvas un nedaudz mitras. Gaļas suliņa ir caurspīdīga un sārta.

Noteikt, vai gaļa ir svaiga un kvalitatīva, var, uzspiežot gabalam ar pirkstu. Ja bedrīte strauji izzūd, viss kārtībā. Noteikšanai var arī sakarsēt dakšiņu vai nazi un iedurt gaļā, tad paostīt „duramo”, kas pēc saskarsmes ar pastāvējušu gaļu smakos.

Ja pieskaras ar pirkstu agrāk saldētai gaļai, uz tās paliek sarkans plankums. Atkārtoti sasaldēta gaļa virspusē ir sarkana, no pieskāriena košs plankums nerodas, tauki ir rozā krāsā, savukārt cīpslas ir koši sarkanas.

Ja neesat pilnībā pārliecināts par gaļas svaigumu, bet to tomēr izmantojat pārtikā, labāk to vāriet, nevis cepiet, jo ilgas vārīšanas laikā mikrobi, ar ko gaļa var būt inficēta, ies bojā. Savukārt uzcepšana negarantē visu gabala iekšpusē esošo mikrobu iznīcināšanu.

Putnu gaļa

Nesen nokauta putna knābim jābūt gludam un sausam, gaļai – elastīgai un bez smakas. Mutes dobuma gļotādai jābūt spīdīgai un mazliet rozīgai, nedaudz mitrai, arī bez smakas. Savukārt āda svaiga putna gaļai ir dzeltenīga, vietumis ar rozīgu nokrāsu, virspusē – sausa. Muskuļu audi ir blīvi, atsperīgi, vistām un tītariem – gaiši rozā, bet zosīm un pīlēm – sarkanā krāsā, nedaudz mikli, bet nekādā gadījumā ne lipīgi.

Vistas vecumu nosaka pēc kājām – vecu vistu kāju āda ir raupja, dzeltenīga, kājas klāj lielas plēksnes, savukārt jaunu vistu kāju ādiņa ir maiga, balta ar dzīsliņām, kājas ir mīkstas un ar sīkām „zvīniņām”. Jaunas vistas sekste ir koši sarkana, bet kājas aizmugurējais pirksts – maziņš. Vistu un gaiļu vecumu var noteikt arī pēc to krūšu kaula spicuma. Jaunu putnu kauls ir mīksts un viegli lokāms.

Jaunu zosu un pīļu kājas ir dzeltenas un spīdīgas, bet pleznas – trauslas. Knābis ir košs, spalvu gali spārnos nav aplauzīti; ap aci ir balts, nevis dzeltens vai zils riņķītis.

Jauna tītara sekste ir gaiša, kājas – pelēkas ar gludu virsmu.

Desas

Svaigi vārītu vai pusžāvētu desu ādiņa ir sausa, stingra, elastīga, bez pelējuma vai aplikuma un cieši pieguļ pie pildījuma. Svaigas desas griezumā gaļa ir stingra, sulīga visā diametrā, bez pelēkiem plankumiem. Speķa gabaliņi ir balti. Smarža un garša ir tīkama, bez skābuma un smakas.

Zivis

Svaigas un atdzesētas zivis klāj caurspīdīgas gļotiņas, to vēders nav uzpūties. Zvīņas ir gludas, tīras, spodras un cieši pieguļ miesai, bet acis ir caurspīdīgas, spīdīgas, izvalbītas un atsperīgas. Uz žaunām nav lipīgu gļotu, tās ir gaiši vai tumši sarkanas ar svaigu, tikai zivīm raksturīgu smaržu. Svaigas zivs gaļa ir elastīga, cieši pieguļ asakām un grūti no tām atdalāma. Uzspiežot ar pirkstu, bedrīte ātri izlīdzinās.

Lai noteiktu zivs svaigumu, ielieciet to traukā ar ūdeni. Svaiga, kvalitatīva zivs neslīks.

Kvalitatīvas saldētas zivs žaunas ir nedaudz pabalējušas un acis - nedaudz iekritušas. Ja zivs tikusi sasaldēta svaiga, atsaldējot to elastīgums atjaunojas.

Saldētas zivs svaigumu var noteikt arī, iedurot tās gaļīgā vietā karstā ūdenī uzkarsētu nazi un pasmaržojot to. Asa nepatīkama smaka liecinās par to, ka zivi labāk neēst.

Olas

Ielejiet puslitra burkā ūdeni un izšķīdiniet tajā ēdamkaroti sāls, tad ielieciet ūdenī olu. Ja tā nogrims, izrādīsies svaiga, nedaudz pastāvējusi ola peldēs vidēji dziļi, bet uzpeldējušu olu pieņemts saukt par vanckaru.

Bojātu, vecu olu centrā, ja olu paceļ pret gaismu, vērojami tumši plankumi. Tiesa, pilnībā uzticēties šādiem paņēmieniem nevar, jo uzglabāšanas gadījumā var rasties citi apstākļi, kuru iespaidā sāk sadalīties olbaltums, mainīties garša, utt.

Pīļu un zosu olas bieži mēdz būt inficētas ar kuņģa un zarnu trakta slimību izraisītājiem, tāpēc tās nav ieteicams izmantot pārtikā.

Uz olas čaumalas atrodas neskaitāmi mikrobi, tāpēc, pirms olu sasitat, noteikti to nomazgājiet.

Piens, krējums, biezpiens

Uzpilinot svaigu, kvalitatīvu treknu pienu uz naga, pilīte tikpat kā nemainīs formu, savukārt ar ūdeni atšķaidīta piena lāse izplūdīs. Labs piens ir biezs, tīri balts, savukārt šķaidītais – ar viegli zilganu nokrāsu.

Svaigs skābais krējums ir vienlaidus biezs, balts vai dzeltenīgs, paskābs. Sasalis un atkusis krējums kļūst negaršīgs, kunkuļains, tā virspusē rodas sūkalas. Vecs skābais krējums iegūst rūgtenu garšu un smird.

Svaigam biezpienam ir raksturīga balta vai viegli iedzeltena krāsa, patīkama skābena garša un smarža. Labs biezpiens nav pārāk sauss un nemetas kunkuļos, tomēr arī ne pārāk mitrs, bez sūkalām.

Nekvalitatīvs biezpiens var smirdēt pēc pelējuma, ir glumjš un ar netīkamu garšu.